padomju laiks attēlos
sine ira et studio
Vissvarīgākās no mākslām ir kino un cirks! 
22nd-Oct-2010 02:58 pm
Šo V.I. Ļeņina citātu mēs ilgu laiku pazinām nepilnīgi un tikai glasnostj štelle mums to atdeva pilnībā, arī šai ziņā atklājot proletariāta vadoņa dziļo izpratni par šī paša primātu kopuma – darba tautas vajadzībām. Tomēr neskatoties uz komunistu partijas vadošajiem virzienu norādījumiem, kino turpināja attīstieties gan kopā ar komunistisko sabiedrību gan, teiksim tā –paralēli tai. 80 gadu sākumā (pieļauju, ka jau arī agrāk) LPSR kino čolēšana bij absolūtā topa izklaide, jo tā bija pieejama* un interesanta. Alternatīvas iziešanai sabiedrībā 8-14 vecam pionierim bij:
- Zooparks un karuseļi Mežaparkā tika apmeklēti vienreiz gadā, neskatoties uz to 3-4 reizē tas jau nebij waaauuu!
- Teātris lielākoties bija uz nāvi garlaicīgs, savukārt leļļu teātris, lai gan interesantāks, taču kautkāds jau pārāk bērnišķīgs.
- Iešana ciemos bija vēl garlaicīgāka un beidzās allaž ar radiniekiem ķēmā.
- Sapnis nokļūt 1. maija vai 7. novembra demonstrācijā tā arī nepiepildījās, jo laikam senči nerubija uzveikt sociālistiskās sacensības normas.


Bet kīno…1985. gadā pēc īpaša kinoteātru repertuāram un jauno filmu anonsiem veltīta laikraksta „Rīgas kinoekrāni” datiem bija 32 kinoteātri Rīgā un 8 Jūrmalā + ķinīšus kruķīja arī rūpnīcu klubos un kultūras namos (piemēram „Rītausmā”). Iegādājot avīzi pirmdienas rīta par veselām 2 kapeikām, parasti tik sastādīts plāns, apvelkot interesējošās filmas ērtāko seansu samērā pārskatāmā tabulā avīzes atvērumā un … atiet zuzīt! Dienas seansi maksāja 25 kapeikas, vienalga kurā rindā sēdēt, bet seansi pēc 16-tiem: 30 kapeikas par vietām pirmajās 3 rindās, tālāk apmēram līdz zāles vidum 40 kapeikas un atlikušās ”luksusa” vietas – 50 kapeikas. Platformāta (riktīgi liela ekrāna) ķinīšos „Palladium”, „Pionieris” „Maskava” kā arī „Jūrmala” biļetes dalijās tikai 50 un 70 kapeiku vērtajās. Bija īpaši bērnu seansi ar cenu līdz 16 gadiem – 10 kapiķi un (atvainojos) bļaģ, pagarinātie seansi, kuros pirms Čingačguka un Lielās Čūskas rādija 1,5 stundu garu dokumentālo filmu par, piemēram, Volgas strūdzinieku darbīgo ikdienu! Trāpīt uz tādu seansu bija nelaime.



Kinoteātris "Pionieris" Rīgā - tagad tautā sauktais essītis jeb šinšila, tb naktsklubs pierīgas lauku meitukiem kur izdancoties un tvert laimes putnu aiz... astes.

Labākās & jaunākās filmas, protams, rādija TOP kinoteātros: Nr1** "Palladium" (tagad kaukāda netīra noliktava uz čakenes): tajā valdīja futūristisks dizains kā tādā zvezdoļotā, bij superīga kafejnīca otrajā stāvā, balkons un tiešām milzīga zāle, rindas pie kasēm un gandrīz vienmēr interesantas filmas. Tad sekoja Nr2 "Rīga", Nr4 "Aina", Nr6 "Maskava", Nr7 "Komjaunietis", Nr9 "Daile", kā arī "Jūrmala" Majoros un vasarā "Dzintars" Dzintaros. Tikai šajos ķinīšos gāja labākas filmu premjeras, uz kurām tautinieks lomījas tā, ka biļešu visiem nepietika. Nr5 "Pionieris" skaitījās bērnu ķinīts un repertuārs tur drusku tika tendēts šai virzienā, bet arī tam parasti nebij ne vainas. Pārejie ķiņi atradās vai nu perifērijā vai arī bij nolaisti gandrīzlīdz ručkai, ka darbojas kā otrā ekrāna filmu rādītavas vai retrospektīvu vietas. Izņēmums vēl: Nr11 "Lāčplēsis", kur kruķija arī pašmāju otras zortes kino pirmizrādes. Nr10 "Blāzma" – bij tāds ar māksliniecisku ievirzi – to biežāk kā citus apmeklēja vīriņi ar bārdām-kotletītēm un molīgas dāmas smagās dekoratīvās kleitās. Savukārt Nr3 "Spartaks" no 80. gadu vidus laida stereokino – kautkādas tupas filmas, toties ar samērā izteiktu telpiskuma efektu un wayfarer stila brillītēm, kuras bija pie izejas janodo („aha! kā tad!” parasti pie sevis noteica zaglīgie hulīši).





Kinoteātris "Palladium" (1965.)

Atsevišķs stāsts ir par tā saucamajām aizliegtajām filmām (aiz nosaukuma iekavās stāvēja trīs iksi (!!!) Jā, jā apmēram tā tas izskatījās „Sinjors Robinsons (Itālija) (XXX)”.un tālāk atšifrējums: „Bērniem līdz 16 gadiem skatīties aizliegts!” Nu, protams, bērniem līdz 16 gadiem visvairāk arī interesēja tieši šīs filmas un tādēļ visi bērni zināja, kur šim aizliegumam tantiņas biļešu plēsējas šķauda virsū un sīkie var bez problēmām pačolēt uz sinjora Robinsona draudzeņu pupiem visas 10 sekundes filmas laika, bet kur pat nav vērts mēģināt. Atceros, ka "Jūrmala" ar šo lietu problēmu nebij vispār, bet ja tu ietiki Pallādijumā uz XXX, varēji lielīties draugiem vismaz mēnesi.

Man, kā Pārdaugavas puikam, protams, aktuāli bij kino "Ilga" Iļģuciemā, "Oktobris" un "Sarkanā ausma" Āģenē un "Dzintarpils" vispār pie pašām mājām. Tieši tur es atceros sevi skatāmies pirmo reizi kīno. Man bij kādi 5 gadi un es redzēju filmu „Adēle vēl nav vakariņojusi” par zobainu puķi, kura nahren ēd savus puķkopjus, tik siksnu un zābīšus izspļauj atraugājoties. Gandrīz saku raustīt valodu, cik bij mīzīgi.

Vēl man principā būtisks kino ir "Gaisma" Tallinas ielā (tagad jaukais ķīnīzeru bistro). Tur man vecmuterīte strādāja par apkopēju ilgus gadus un tādēļ mana mamma bērnu dienās, visu vienaudžu apbrīnota, varēja čolēt filmas, cik lien. Droši vien es arī tāpēc tāds izteiksmes līdzekļos bagāts sanācis…:). Topošās māmiņas un tētiņi: neliedziet sev labu garīgo barību, lai jūsu bērniem nav jāstrādā fizisks darbs nākotnē!



Kinoteātris "Spartaks" (1977.)

Kino LPSR griezās pēc noteikti priekšrakstiem: piemēram, nekas negriezās, ja uz seansu atvilkās mazāk par 5 cilvjiem. Tad piķīti ar taurēšanu (bez atvainošanas) atdeva atpakaļ. Tās gadījās diezgan bieži, īpaši nomalēs (k/t "Bolderāja", "Liesma" vai "Teika"). Vēl uz rīta un dienas seansiem šad tad ieradās družiņņiki un vilka aiz škvarņika uz učostoku pieaugušos kīnomīļus: kriminālpants par liekēdību bija aktuāls īpaši 80. gadu sākumā un paglābt nelaimīgos varēja tikai sparvka par atvaļinājumu, komandējumu vai invaliditāti. Nenoliegsim, ka sačkot skolu arī vistīkamāk bija tieši kīno iešanas dēļ. Filmas šad tad pārtrūka – ļaudis to uztvēra saprotoši – neviens nebļāva un nesvilpa, kamēr mehs atkal visu satina un salīmēja. Laikam lieki piebilst, ka nekādu popkormu LPSR kinoteātros nebija. Popkorma nebij vispār – bij tik saldās kukurūzas vālītes, kuras vairāk par sauju apēst bija grūti. Dažs ņēma līdzi seansā limpeni, kuru izdzerot, varēja smieklīgi skaļi palaist pudeli no pēdējās rindas pa slīpo grīdu (ja tāda bij), bet lielākoties gastronomiskie prieki beidzās kinoteātra kafejnīcā ar trim plombīra bumbiņām ar zapti vai rīvētu šokolādi, vai piena kokčiku. Ķinīšu vestibilos daudz kur bija spēļu automāti, kur pa 15 kapeikām varēja pašaut kuģīšus vai pabraukt ar gonku.

Vēl jau drusku man kino čolēšanā palīdzēja arī prese. Es ap gadiem 11 kļuvu liels kino šteļļu fanāts un znatoks. Pirku žurnālus "Kino" un "Sovetskij Ekran" gan Ļenina ielas kino preses bodē (!) gan turpat blakus antikvariātā, mēģināju rakstīt kladītē recenzijas un likt redzētajām filmām zvaigznītes pēc to labuma, piestaigāju uz Jauno tehniķu stacijas kino pulciņu, kuru vadīja spečuks un jauks vecis Imants Bunkšs un biju pat ekskursijā Rīgas kinostudijā. Pēc tam lēnam tā akadēmiskā aizraušanās parauga saturiskajā, kas jau ap 1987. gadu bija pakļauta faktiski tikai videozāļu piedāvājumam, jo padomju kinoprokāts kalapsoja reizē ar visu valsti. Drīz videozāles parādijas arī kinoteātros – sākumā podsobkās un pēc tam vispār uz lielajiem ekrāniem blieza Čiekurkalna VHS „pirmās kopijas” no humpalu projektoriem. Sirreāli! Vēl paspēju noskatīties pāris jaunā PSRS t.i. kooperatīvās filmas, starp kurām šedevrālā „Černaja roza embļema pečali, Krasnaja roza –embļema ļubvi” un … viss, jo tiku pie sava viģika. Man nepatīk lasīt titrus, bet angliski tik labi nerubiju, lai bojātu iespaidu par kino ar nepoņatku.

via Amis

-----
* Kinoteātri bija arī laukos katrā miestā - vietējā kultūras namā. Aber kur nebija stacionārās fuilmu skatītavas, tur brauca autokino, piemēram, Dižstendē (jeb Stendes Selekcijas un izmēģinājumu stacijā) ik nedēļu no Talsiem ieradās gaziks ar mehāniķi, kurš uzstellēja klubā aparātu un grieza kādu jauku Zorro gabalu vai Goiko Mitiču par 20 kapeikām, bet bērniem par 10 kap. - [info]indulgence
** “Rīgas kinoekrānu” striktā numerācija. Ja kāds ķinis atņirdzās, viņa nummurs netika citam. Pēdējos gadus 10 numurs “Rīgas kinoekrānos” nebij – činavniekiem kļuva strēmīgi, ka visus LPSR intelektuāļus varētu nospiest "Blāzmas" griesti, ja nu pēkšķi tie nolems krist. Dancāt iekš naktskluba "Bimini" gan šīs bažas vairs netraucēja. - Aut.
Comments 
22nd-Oct-2010 06:19 pm
Man šķiet, tu idealizē bērnību. Jau tālajā 1976. gadā monpansjē 10 kap maksāja (kā tagad atceros, jo pusdienu naudu nevis iemaksāju skolā, bet investēju dzīves baudīšanā - viena no retajām reizēm, kad no seniora pērienu dabūju). :)
This page was loaded Nov 23rd 2024, 5:10 pm GMT.