2PK laikā Austrumeiropā tīri tehnisku iemeslu dēļ strauji palielinājās kustību invalīdu skaits - bez kājām, bez rokām, - kam nebija, vai bija viesai ierobežotas pārvietošanās iespējas. Populārākais šādu cilvēku pārvietošanās līdzeklis bija iztapsēta koka kaste uz rintentiņiem, un pa ēvelētam dēlītim katrā rokā, ar ko atsperties no zemes, lai kaste ar iekšā sēdētāju uz priekšu ripotu.
Kaut kur kāds augšā nolēma, un Kijevā sāka ražot īpatnu triciklu "Киевлянин" (ķēdes piedziņa uz vienu no aizmugurējiem riteņiem, gara stūre ar vienu rokturi kā vikingu kuģiem, 98 cm3 un 2,3 SZ motors), ar kuru labā laikā pa labu ceļu līdz veikalam varēja aizripot.
1952. gadā partija lēma un Serpuhovas moticiklu rūpnīca (
Серпуховский мотоциклетный завод) sāka ražot īpatnu agregātu ar nosaukumu "С-1л", kas būtībā bija tas pats tricikls, tikai korpusā (125 cm3 motocikla "Москва" motors, kuru 1956. gadā nomainīja ar 7,5 ZS motocikla "Иж-56" motoru), kas pie 275 kg svara attīstīja ātrumu līdz pat 30 km/h, bet ar uzlaboto motoru - līdz 55 km/h:
1958. gadā Gorkijas automobiļu rūpnīcas (
Горьковский автозавод) konstruktoru birojs izstrādāja invalīdiem domātu "automašīnu" ar nosaukumu "ГАЗ-18" (500 cm3 "Москвич-402" motors "pusīte", rokas sajūgs; motors izvietots aizmugurē, kas būtiski tiem, kas nespēj saliekt kāju, bet bagāžas nodalījums un benzīnbāka izvietoti priekšā; motors pieejams gan no salona, gan ārpuses). Taču galu galā nolēma, ka apgādāt ar šādu automobili visus karā locekļus zaudējušos tomēr būs pārāk dārgi valsts ekonomikai, kura kā reizi uzņēma apgriezienus aukstā kara sacensībā, un "ГАЗ-18" tā arī nesāka ražot sērijveidā:
Pa to laiku dizaineri Serpuhovas rūpnīcā lauzīja galvas pie invalīdu transporta uzlabošanas, galu galā nonākot pie slavenās "invaļidkas" jeb "invalīdu vāģa" - "С3А". Konstrukcijā daudzi mezgli bija labākajās Latvijas filosofu tradīcijās aizgūti no franču tautas vāģa "Citroёn 2CV", taču, atšķirībā no frančiem, kas visnotaļ atzinīgi uztvēra savu "neglīto pīlēnu", ar automobiļiem nebūt ne pārbagātajā PSRS
invaļidku par īstu automobili tā arī neatzina, nodēvēja par "motoratiņiem" (
мотоколяска) un piekleibēja dzeltenos motociklu numurus (tikai 1965. gadā pārgāja uz melnajiem auto numuriem).
Principā vāģis bija pat gana interesants: platums 1315 mm, garums 2625 mm, tikai rokas vadība (brīvi varēja vadīt ar vienu roku), neatkarīga riteņu piekare, mehāniskās rokas bremzes, divi elektrostarteri, 346 cm3 "Иж-Планета" motocikla motors, 3400 apgriezieni, 10 ZS, benzīna patēriņš 4,5 l uz 100 km, gana laba manevrētspēja. "С3А" invalīdiem piešķīra bez maksas caur sociālās palīdzības dienestu. Piešķīra lietošanā uz noteiktu laiku (kad termiņš bija pagājis, transporta līdzekli vajadzēja apmainīt pret jaunāku vāģi). Invalīdu bija daudz, pseidoinvalīdu vēl vairāk, mašīnītes lūza, jaunās dalīja par velti, t.i. deficīts bija neizbēgams un gana daudziem nācās gadiem rindā gaidīt, līdz valsts piešķīra savu transporta līdzekli.
1970. gadā sērijveida ražošanā palaida modeli "С3Д", bet no invalīdiem saņemtos "С3А" utilizēja, tāpēc šis modelis mūsdienās ļoti reti sastopams.
Sabrūkot PSRS, zūdot valsts pasūtījumam un pārejot uz tirgus ekonomiku, speciāli invalīdiem domātus transporta līdzekļus pārstāja ražot, jo valsts sociālās apgādes dienestu pasūtījuma vairs nebija, bet invalīdi nav tā maksātspējīgākā publikas daļa.
Vai kur citur pasaulē ir bijis šāds īpatns eksperiments, ka sērijveidā ražo invalīdiem transporta līdzekli, neesmu dzirdējis. Toties 90. gadu sākumā "С3Д" bija visai populārs studentu braucamrīks: