pajautā! - psihoterapeits jeb savādāks galvas dakteris

Nu šitā gan nevajag teikt, ka tikai un vienīgi.
Es arī esmu solījusi galu padarīt, bet esmu tik gļēva, ka to vēl neesmu reāli mēģinājusi. Un diez vai man ātrie palīdzētu. Bet kāds, kam pastāstīt savas bērnības traumas, gan..

Dzīvot uz ripām un baltās sienās? Nez, kā var tādā vietā atkal atrast dzīves jēgu? ;)

Man šķiet,ka ātros jāsauc, ja reāli tiek sperts kaut mazākais solis uz runu īstenošanu. Bet tādā brīdī galvenais jau ir nepieļaut, ka nodoms īstenojas... Piekrītu, ka ir brīži,kad jāsauc ātri ātrie. Bet domāju, ka ir atsevišķas situācijas,kad var palīdzēt arī citādi.

+ daudz daudz

Veģetatīvo distoniju, depresiju un panikas lēkmes (un šajos var ietilpt histēriskums, pašnāvības draudi) psihoterapija gan ārstē visai veiksmīgi. Pēc tā, ko novēroju apkārtējos - terapija palīdz pat labāk nekā psihiatrija, jo psihiatrija ir pagaidu risinājums, zāles neko neārstē, tikai nomāc. Ir izpētīts, ka arī smagāku psihiatrisku diagnožu dinamiku terapija ietekmē pozitīvi, nu, bet par to nevaru izteikties no pieredzes un redzētā. Tā kā - pēdējais teikums ļoti nevietā. Bet, protams, ir daudz apstākļu, kāpēc terapija var nedarboties, pieredzes var būt ļoti dažādas.

mufs gadījumā gan, iespējams, tiešām būtu vērts vērsties pie psihiatra, jo psihoterapijai ir jēga tikai tad, ja cilvēks ir ieinteresēts un neierodas atsēdēt laiku. Tas ir smags, nopietns darbs, turklāt terapija kādā posmā var izraisīt saasinājumus un var būt ļoti slikti, ja cilvēks ar pašnāvības domām posmos starp sesijām ir viens.

Kas arī ir tas, par ko ieminējos otrajā rindkopā. Bet es ļoti emocionāli reaģēju uz "Ja tā ir slimība, ar parunāšanu par bērnības traumām vēl līdz šim neviens šīs slimības nav izārstējis." Jo tā nav taisnība. :)

Mana izpratne par psihiatriskām saslimšanām atbilst tam, ko psihiatrijā uzskata par psihiatriskām saslimšanām. Psihoterapija var ietekmēt smadzeņu bioķīmiju, tas ir pierādīts.

Satraucošais ir tas, ka Tavs viedoklis, kas ir visai populārs, var atturēt cilvēku meklēt palīdzību pie psihoterapeita ne vien sākumā, bet pat tad, ja ir jau konstatēts, ka psihiatrija nepalīdz. Kāpēc naglot ciet kādas no iespējamajām izejas durvīm, nedodot cilvēkam iespēju izsvērt pašam? Paziņojot kaut ko, kas nav taisnība. Psihoterapijas vietā te tikpat labi var būt adatu terapija, vitamīnu kūres, baznīca u. tml. Jebkas no tā var palīdzēt, ja ir piemērots, vajadzīgs konkrētajam cilvēkam.

Bet, mufs, ja Tu vispār apsver psihoterapiju, tad ļoti iespējams, ka varētu nākt par labu pat terapija Tev vienai, jo tā būtu iespēja kaut daļēji atbrīvoties no spriedzes par situāciju, izgāzt daudz ko ārā, tāpat terapeits var ieteikt rīcības modeļus, šo to parādīt no citas puses, nekā ierasts skatīties, un tad var būt vieglāk saprast, kā būtu vislabāk rīkoties.

Es ļoti atvainojos, ja jebkurš no maniem komentāriem ir licies aizvainojošs vai jebkā citādi traumējošs.

Mani ļoti skumdina, ka par satraucošu kaut ko sāk uzskatīt tikai tad, kad ir jau reāli pašnāvības mēģinājumi vai pabeigtas pašnāvības. Šādos gadījumos gan arī psihiatriskās slimnīcas nevienu tik vienkārši neņem pretī - tur vajag pietiekamas intensitātes draudus ("es tagad eju, man te ir virve un tur ir koks" stilā) vai jau realizētu mēģinājumu. Un ko pēc tam, kad izlaiž no slimnīcas? Labi, ja ir panākts gana apātisks stāvoklis, lai cilvēkam negribētos neko, ieskaitot sev kaut kā nodarīt pāri. Slimnīcā neturēs mūžīgi un arī pēc tam būs nepieciešams kāds atbalsts.

Nosauktās metodes es nesalīdzinu pašas par sevi, es salīdzinu to, ka tās ir metodes, kā cilvēki izkāpj no dažādiem smagiem stāvokļiem, tāpēc ir vērts tās paturēt redzeslokā un neatmest tikai skepses dēļ. Tas, ka man vai Tev adatu terapija nelīdzētu (par sevi nezinu, neesmu uz tādu nekad bijusi), nenozīmē, ka tā nevar palīdzēt nevienam.

šo centru? nerādās nekāds links vai kas tml :(