pajautaa

psihoterapeits jeb savādāks galvas dakteris

« previous entry | next entry »
Aug. 31., 2012 | 01:50 pm
posted by: mufs in pajautaa

vai kādam ir pieredze šamlīdzīgā situācijā -
mātei iet širmis jau labu laiku,katru reizi,kad satiekamies ir mega skandāls - viņai vajag manu uzmanību,viņa grib,lai es viņu pažēloju,jo ir viena, viņas dzīvei nav jēgas, utt, utjp.
tagad pēdējais keiss pieslēdza draudus padarīt sev galu, es vakar aizbraucu prom,šodien viņa vēlarvien ir visa uzvilkusies.
es nezinu,cik daudz tā ir manipulācija,cik tiešām jau diagnoze.
viena viņa pie ārsta neies, tāpēc apsveru variantu par pāru terapiju(?) nu,kur kāds neatkarīgs no malas uzklausa abas puses un neļauj konfliktam eskalēties, kā tas tipiski notiek,kad es nepakļaujos provokācijām.
mātei,protams,ir absolūta skepse pret šādu padarīšanu, tāpēc vajadzētu kādu,kas spēj viņu paņemt aiz pautiem un kam ir pieredze ar mātes-bērna attiecību jautājumiem.
vajag steidzami, jo man pagrūti savākties savai dzīvei,kad kāds 150km attālumā solās griezt vēnas.

# | jā, ir doma! | Add to Memories

Comments {18}

from: [info]shvep
date: Sep. 2., 2012 - 07:59 am
#

Protams - smadzeņu bioķīmiju var ietekmēt arī jaunas kleitas nopirkšana vai nopēlums darbā, par to nav šaubu.

Neredzu neko satraucošu, goda vārds. Šinī situācijā labākais variants nav psihoterapeits, jo māte negrib neko mainīt un tiešām iet nu jau par traku.
Šoreiz vispār vienīgais viedoklis, kuru būtu jāņem vērā, būtu tieši psihiatra viedoklis, ne mans, ne Tavs, ne psihoterapeita, ne mācītāja vai vēl ellē sazin kāda astrologa.

Nesaku, ka psihoterapeits daudziem nepalīdz. Bet arī domāju, ka katram cilvēkam ir pietiekoši smadzeņu dots, lai savas problēmas atrisinātu bez psihoterapeita palīdzības, ja vien sadūšojas. Tās, kuras sakņojas bērnības traumās vai vienkārši sūdīgā raksturā.
Bet mani patiešām biedē tas, ka vienā strīpā ar psihoterapijas brīnumaini dziedējošo efektu tiek ierakstīta adatu terapija, vitamīnu kūres un baznīca.

Ierosinu beigt šo sarunu uz labas nots, kamēr vēl neesam ieguvušas katra pa garīgai traumai :) Jo ne Tu mani, ne es Tevi tāpat nepārliecināsim.



Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

from: [info]augsne
date: Sep. 2., 2012 - 05:13 pm
#

Es ļoti atvainojos, ja jebkurš no maniem komentāriem ir licies aizvainojošs vai jebkā citādi traumējošs.

Mani ļoti skumdina, ka par satraucošu kaut ko sāk uzskatīt tikai tad, kad ir jau reāli pašnāvības mēģinājumi vai pabeigtas pašnāvības. Šādos gadījumos gan arī psihiatriskās slimnīcas nevienu tik vienkārši neņem pretī - tur vajag pietiekamas intensitātes draudus ("es tagad eju, man te ir virve un tur ir koks" stilā) vai jau realizētu mēģinājumu. Un ko pēc tam, kad izlaiž no slimnīcas? Labi, ja ir panākts gana apātisks stāvoklis, lai cilvēkam negribētos neko, ieskaitot sev kaut kā nodarīt pāri. Slimnīcā neturēs mūžīgi un arī pēc tam būs nepieciešams kāds atbalsts.

Nosauktās metodes es nesalīdzinu pašas par sevi, es salīdzinu to, ka tās ir metodes, kā cilvēki izkāpj no dažādiem smagiem stāvokļiem, tāpēc ir vērts tās paturēt redzeslokā un neatmest tikai skepses dēļ. Tas, ka man vai Tev adatu terapija nelīdzētu (par sevi nezinu, neesmu uz tādu nekad bijusi), nenozīmē, ka tā nevar palīdzēt nevienam.

Atbildēt | Iepriekšējais