pajautā! - Dementia

Nav iespējams dzīvot labi un laimīgi. Tas ir ļoti smags stāvoklis un vienīgā iespēja ir kalpot pazemīgi.

Būt pazemīgam un kalpot - kā tas izpaužas? Tā, ka jāpieskata? Jābūt laipnam un pacietīgam? Kā izpaužas plānprātība un kas ir visgrūtākais?

Jāņēm vērā, ka cilvēka personība ir izzudusi. Tas vairs nav un nekad nebūs tas cilvēks, kas bija līdz saslimšanai. Nedrīkst apvainoties, dusmoties, strīdēties (bet ilgi izturēt nevar). Jāpacieš.

Grūti teikt, kas ir palicis. Esmu piedzīvojusi, ka cilvēks, kas mani visu manu mūžu mīlējis mani vairāk par visu pasaulē, kļūst ļauns un mani nolād. Bet es centos nezaudēt to personību, kas viņš bija un atvieglot viņa beigu ceļu. Diemžēl - noguru un neizdevās tik labi, kā gribēju. Tomēr esmu pieredzējusi, ka "īstā personība" kaut uz mirkli argriežas visnegaidītākajos brīžos.

Apjukums ir tads saudzigs medicīnisks termins. Nogurums ir reāls pārbaudījums. Mēģini ar kādu dalīt atbildību, viens cilvēks to ilgi nevar izturēt.

Man radās sajūta, ka nevajag censties tam apjukušajam cilvēkam kaut ko izskaidrot, jo tad sākas otrs vilnis. Labāk piekrist, ka tikko kā pie viņa bija (pirms 25 gadiem mirušais) brālis un pēc paēšanas viņš ies kārtot lietas ciema valdē. Tur ir jābūt astronomiskām humora rezervēm un radošajai pieejai - gan dokumentus piegādāt, ko " analizēt", gan pieskatīt, lai nekur nenoklīst. Viņi ir tik manīgi. Tikko šķiet, ka visu zini, visu redzi, tomēr atslēgas nočieptas un pats dodas kārtību ievest.
Nezinu 100% droši, bet agresivitāti tomēr ņem nost ar zālēm. Pat gadās, ka tantuki, kas visu mūžu lādējuši nost savus radus, sāk šajā demences stadijā mīlēt. Agresivitāte, manuprāt, nav jācieš. Tas ir bīstami visu veselo psihei un veselībai. Tad godīgi jāatzīst, ka labāk sazāļot un padarīt miegainu, nekā piedzīvot apdraudējumu. Tur diezgan pragmatiski jāpieņem lēmumi.
Ja tā no savas pieredzes, man, diemžēl, bija sajūta, ka tas cilvēks, ko es mīlēju, jau nomira agrāk. Tas ķermenis, ko pieskatīju (gvk gan to darīja mana mamma) - pēc gadiem 7... Un tas ir vājprāts, ja man jāatskatās, kā tajos gados novecoja mamma. Tā ka saudzējiet sevi! Tam cilvēkam jūs pasauli nesalāpīsiet, saglabājiet sevi.

Kas ir palicis? Izklausīšos skarba - cilvēka ķermenis. Dēļ bojājumiem smadzenēs tiek pilnībā izmainīta slimnieka reālitātes uztveršana. Viņš var neatpazīt tuvākos, redzēt neesošās lietas, runāt nesakarīgas, nejēdzīgas lietas, kļūt agresīvs - metāt mantas, ēdienu, apvainoties par niekiem, pārmest, ka tu novēli viņam nāvi. Tā nav viņa vaina. Tie ir bojājumi smadzenēs, kas izraisa tādu uzvedību. Var gadīties, ka paliek labāk, un, kā minēja kāds jūzeris zem manis - personība atgriežas.
Apjukums... es nezinu. Bieži vien nav iespējams neko paskaidrot un izskaidrot. Un, pat ja izdodas - pēc dažām minūtēm viss sākas no jauna.

Jā. Jāpatur prātā, kāds bija tas cilvēks iepriekš. Un jāmēģina kā pret tādu attiekties. Nāk jau arī viņiem apgaismības brīži, un grūti sev piedot, ja esi aizmirsis to īsto personību, kura tur snauž. Pēc tam nenormāli grūti sev to piedot.

tas ir ļoti smagi un sāpīgi, ja cilvēks ir ļoti tuvs radinieks...

Daudz jautru brīžu...
Iekurini krāsni, kaut kas sāk nelabi ost... Kāds iekakājis krūzītē un noslēpis, piemēram.
Vēl te palasies:
http://klab.lv/users/toadbeauty/427157.html

Pacietība un pielāgošanās. Viņu jau vairs nepārtaisīsi.

Ja esi laipns un izpaliidziigs tam vecajam cilveekam, tad iipashu gruutiibu nav. Vieniigais, ka ne vienmeer visu var paspeet, jaacenshaas.
Un lai nekas taads, kaa vecuma plaanpraatiiba, nebuutu, jaadziivo veseliigs dziivesveids eedot veseliigu paartiku.