pajautaa

Dementia

« previous entry | next entry »
Aug. 16., 2011 | 10:22 pm
posted by: dumshputns in pajautaa

Latviski laikam sauc vienkārši par vecuma plānprātu? Kā ir dzīvot ar vecāku cilvēku, kam tāds ir? Kas jāņem vērā? Kas ir visgrūtākais? Kā dzīvot labi un laimīgi gan ar tādu cilvēku, gan ar tādu stāvokli?

# | jā, ir doma! | Add to Memories

Comments {14}

putns

from: [info]dumshputns
date: Aug. 17., 2011 - 01:57 am
#

Vai būtu taisnīgi nodēvēt stāvokli, kurā galvenokārt atrodas slimnieks, par apjukumu, bet stāvokli, kurā lielākoties atrodas tuvākie un kopēji - par nogurumu? Resp. Slimniekam dzīves kvalitāti uzlabotu paskaidrošana un nomierināšana, bet kopējiem - atpūta un cerība uz situācijas uzlabošanos (laiku, kad nav jābūt saspringumā par slimnieku un nav jāizjūt bezspēcība prāta aptumšošanā priekšā).
Tu saki, ka personība ir zudusi - bet kas tad ir palicis?

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

blond

from: [info]blond
date: Aug. 17., 2011 - 02:06 am
#

Grūti teikt, kas ir palicis. Esmu piedzīvojusi, ka cilvēks, kas mani visu manu mūžu mīlējis mani vairāk par visu pasaulē, kļūst ļauns un mani nolād. Bet es centos nezaudēt to personību, kas viņš bija un atvieglot viņa beigu ceļu. Diemžēl - noguru un neizdevās tik labi, kā gribēju. Tomēr esmu pieredzējusi, ka "īstā personība" kaut uz mirkli argriežas visnegaidītākajos brīžos.

Atbildēt | Iepriekšējais

blond

from: [info]blond
date: Aug. 17., 2011 - 02:11 am
#

Apjukums ir tads saudzigs medicīnisks termins. Nogurums ir reāls pārbaudījums. Mēģini ar kādu dalīt atbildību, viens cilvēks to ilgi nevar izturēt.

Atbildēt | Iepriekšējais

Raaha

from: [info]raaha
date: Aug. 17., 2011 - 09:19 am
#

Man radās sajūta, ka nevajag censties tam apjukušajam cilvēkam kaut ko izskaidrot, jo tad sākas otrs vilnis. Labāk piekrist, ka tikko kā pie viņa bija (pirms 25 gadiem mirušais) brālis un pēc paēšanas viņš ies kārtot lietas ciema valdē. Tur ir jābūt astronomiskām humora rezervēm un radošajai pieejai - gan dokumentus piegādāt, ko " analizēt", gan pieskatīt, lai nekur nenoklīst. Viņi ir tik manīgi. Tikko šķiet, ka visu zini, visu redzi, tomēr atslēgas nočieptas un pats dodas kārtību ievest.
Nezinu 100% droši, bet agresivitāti tomēr ņem nost ar zālēm. Pat gadās, ka tantuki, kas visu mūžu lādējuši nost savus radus, sāk šajā demences stadijā mīlēt. Agresivitāte, manuprāt, nav jācieš. Tas ir bīstami visu veselo psihei un veselībai. Tad godīgi jāatzīst, ka labāk sazāļot un padarīt miegainu, nekā piedzīvot apdraudējumu. Tur diezgan pragmatiski jāpieņem lēmumi.
Ja tā no savas pieredzes, man, diemžēl, bija sajūta, ka tas cilvēks, ko es mīlēju, jau nomira agrāk. Tas ķermenis, ko pieskatīju (gvk gan to darīja mana mamma) - pēc gadiem 7... Un tas ir vājprāts, ja man jāatskatās, kā tajos gados novecoja mamma. Tā ka saudzējiet sevi! Tam cilvēkam jūs pasauli nesalāpīsiet, saglabājiet sevi.

Atbildēt | Iepriekšējais

x

from: [info]walkire
date: Aug. 17., 2011 - 01:13 pm
#

Kas ir palicis? Izklausīšos skarba - cilvēka ķermenis. Dēļ bojājumiem smadzenēs tiek pilnībā izmainīta slimnieka reālitātes uztveršana. Viņš var neatpazīt tuvākos, redzēt neesošās lietas, runāt nesakarīgas, nejēdzīgas lietas, kļūt agresīvs - metāt mantas, ēdienu, apvainoties par niekiem, pārmest, ka tu novēli viņam nāvi. Tā nav viņa vaina. Tie ir bojājumi smadzenēs, kas izraisa tādu uzvedību. Var gadīties, ka paliek labāk, un, kā minēja kāds jūzeris zem manis - personība atgriežas.
Apjukums... es nezinu. Bieži vien nav iespējams neko paskaidrot un izskaidrot. Un, pat ja izdodas - pēc dažām minūtēm viss sākas no jauna.

Atbildēt | Iepriekšējais