- manā ziņu lentē bija stāsts par vēl vienu pētījumu. cilvēku grupas, uzdevums, vieni no paša sākuma lieto MI, citi nelieto nemaz, vēl citi to sāk lietot pusstundu pēc uzdevuma sākuma. tie trešie ir vispirms paši apdomājuši pēc tam izmanto palīdzību, viņu smadzenes tikai uzlabojas. vai zini vairāk par šo? to rakstu telefonā bija neērti lasīt.

========================= (  sargies mākslīgais intelekts )

Man joprojām patīk mana grāmata.

pagurums. neatceros, ko darīju pirmdien, bet otrdien pēc darba pa tiešo uz mazpilsētu, tad lietišķa saruna (onlainā/mašīnā, tieši bij paspējusi iebraukt pagalmā), trešdien no rīta auto pie meistara, es pati atpakaļ uz Rīdziņu lai parunātos ar mūzikas skolu (paspēju vēl mājās uz dušu un kko iekost), tad mājās un ar skuķiem atkal uz mūzikas skolu (labi, ka baseins šonedēļ izpalika), vakar no rīta pirms astoņiem jau prom no mājām lai paspētu laicīgi uz mazpilsētu, autobusu nenokavēju, vairāk nekā pusceļu gulēju līdz vairs nevarēju, jo kāds briesmīgi krāca (ne es). ne skaļi, bet kaut kā neritmiski un nevarēja pagulēt :D. aizvedu mammu uz Biķerniekiem uz izmeklējumu (tā stāvvieta @#$%, labi, ka bija tikai jāizlaiž), mājās paēdu, izmazgāju dažas porcijas veļas, izkāru, izņēmu dāmas no skolas, pabaroju, tad mūzikas skola, vakarā izlaikojām botes, novērsu vairākas drāmas (izrādās, ka katrs maizītes taisīs pēc nedēļas, vismaz sataisīja sviestmaizes vakariņām), šodien pārdzinu mašīnu, mazgāju 2.porciju ar veļu (sporta tērpi jau žūst) un kratos, jo šitas viss bija maksimāli saspringti. jau no svētdienas par spīti tam, ka gāju staigāt garīgajam līdzsvaram, naktīs no spriedzes gulēju saspringtiem pleciem un rokām taisnām, bet kulakos. vajadzētu atlaist, bet vēl nevaru - šodien darbs, rītrīts arī piesātināts un viena lietiņa svarīga jāizdara a es te kā puņķis uz drāts drusku tricinos jo tik intensīvi un daudz un viss kopā un reizē un vēl tās trīs dienas, kad bija jābrauc uz, no un uz/no mazpilsētas..

Tape 05

Mēs visi ikdienā izmantojam AI, lai paātrinātu info ieguves, apstrādes, u.c.procesus. Diemžēl AI bieži halucinē un nodarbojas ar jaunradi, formējot neuzticamu info saturošas atbildes. Te būs interesants zinātniskais pētījums par AI uzlaušanu ar poēzijas valodu. Noteikti iesaku iepazīties, ja ne ar visu tekstu, tad vismaz noslēgumā rastajiem secinājumiem https://arxiv.org/pdf/2511.15304

Turpmāk katru reizi, kad komunicēju ar gemini, viņš mani uzrunā tikai kā kapteini un lieto leksikā lamuvārdus. Un AI ir manis instruēts halucināju vietā atzīt man, ka viņš nezina atbildi.
Vienīgais, ka katru reizi pēc PC (vai browser- vēl neesmu pārliecinājies) restarta, atverot gemini no jauna, man ir jāieraksta atslēgas vārds, lai viņš atkal iedarbinātu sevi jailbreak mode’ā

Es tikko ierados Libānas galvaspilsētā Beirūtā.

nezinu vai gribēšu pati ar mašīnu un sīkiem vakarā braukt atpakaļ uz Rīgu, bet ļoti gribas uz Katedrāles mūzikas koncertu 4.05.

Ārona Švarca k-gs dienu pirms suicīda 2013.pauda, ka Sems "Māspisējs" Altmans ir absolūtākais sociopāts, kurš dominances vārdā gatavs uz jebko. Vadoties no šī apgalvojuma, man būtu jāizdara secinājums, ka tur ir arī cilvēki, kuriem ir sirdsapziņa, kuriem ir morāle un spēja pastāvēt par to? Nesaprotu.

Jo vecāks topu, jo stingrāk manī iesakņojas atziņa - mīlu rakstīt, ienīstu sarakstīties. Pēdējā laikā eksperimentālā kārtā mēdzu savu rakstāmo, kas adresēts citam, noslēgt ar vārdiem - "Ja vari, lūdzu, neatbildi!" Bez jokiem - mīlu dalīties ar info, bet neesmu ieinteresēts atgriezeniskajā saitē. Cilvēki lielākoties tāpat neprot nedz domāt, nedz rakstīt un lasīt. Ievērots arī, ka tikai retums mīl spēlēties ar informāciju, valodu, emociju spektriem, utt. Uzdevu sev reiz jautājumu - kāpēc es rakstu? Vai tāpēc, ka vēlos komunicēt vai arī tāpēc, ka vienkārši vēlos nodot info tālāk? Vai mani interesē atbildes? Nē. Vai vēlos komunicēt? Tikai lai eksternalizētu to, ko atzīstu par eksternalizācijas vērtu.

Mani interesē cilvēki, ar kuriem varu līmeņoties garīgumā, mīlestībā pret neordinārākām izpratnēm, utt. Kas man ne īpaši? Dumji, spītīgi un anti-diplomātiski tēli, kuriem ir īpaši grūti izkāpt no savas ādas, lai paskatītos uz lietām svaigi (99% cilvēku, hehe). Tas ir viens iemesls, kāpēc man dzīves laikā ir izdevies izveidot tuvākas attiecības vien ar nelielu cilvēku skaitu.

Tāpat bija skolā (1994.-2006.) Imantā. Es tiešām jutos kā starp imbecīļiem. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kādā ziņā labāks, pārāks, gudrāks, skaistāks. Nē. Es pirmo reizi sēnes konsumēju kaut kur 16 vai 17 gadu vecumā (2.x ne tik ātri - pēc pāris gadiem). Atgriezties skolas solā pēc pirmā tripa bija absolūts šoks. Visas manas nojautas par to, kādā pasaulē esmu piedzimis, izrādījās patiesas. Es nespēju noskatīties vairs uz saviem humanoīdu klasesbiedriem. Ja vēl man būtu kopīga kāda interese ar viņiem, bet nē, neviens no viņiem nebija interesēts mūzikā, mākslās un literatūrā. Lai arī pēdējos 2 videnes gados spēlēju skolas grupā, es tāpat nespēju līmeņoties ar saviem grupasbiedriem, jo uzskatīju viņus par savas uzmanības vērtiem (tikai apgrieztā izpratnē), jo vienīgais, par ko viņi runāja bija piepist seju un pisties.

no reklāmas: Masculine choice. Cedarwood