 |


 |
fjokla | |
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,... šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs. Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir. Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem. Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink. Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes. Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi. Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJMJa atdzimt, tad tikai šeit. Turiet īkšķus. Bučas
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
sodienliist | |
 |
 |
 |
 |
turpinot strādāt ar ceļojumu raidījumiem - filipīnās vilcienos ir atsevišķi vagoni sievietēm un vīriešiem, jo vilcienos esot bijusi pārāk liela seksuālā uzmākšanās, īpaši, kad daudz cilvēku, vīrieši to izmantoja, lai pielīstu sievietēm pārāk tuvu un mēģinātu grābstīties. Raidījumā viens vīrietis, vaicāts par šo problēmu, atbildēja, ka tā nav vīriešu vaina, bet gan sieviešu, jo viņas šeit ir pārāk skaistas. citēju - mums nav izvēles [nākas viņas aiztikt, tipa] ! :))) man vnk nav, ko teikt, psc...
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |






 |
kochka | |
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |
Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu. Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.
Tags: mazie prieciņi, sadzīves ainas, vārdi, ziema Mūzika: FSOL - In solitude we are least alone
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



|
 |
|
 |