 |



 |
ulvs | |
 |
 |
 |
 |
Sāku rakstīt rakstu par vienu no savām mūzikas mīlestībām, bet noslēdzu to par kolektīvo maģiju post-Epstīna pasaulē. Biju nedaudz piemirsis, cik ļoti mīlēju A Silver Mt. Zion albumu "Horses in the Sky" (2005). Tā ir mūzika, kas man visspēcīgāk asocējas ar post-9/11 pasauli. Pasauli šokā. Pasauli, kas lēnām sāk nojaust, ka nākotne, iespējams, nebūs tāda, kā mēs vēlamies. Ļoti labi atceros to sajūtu, kad, braucot uz skolu kā sestklasnieks, jutu tādu kā strāvojuma nomaiņu - vecais ārā, jaunais iekšā, vecais ārā, jaunais iekšā. Tolaik vēl nesapratu, ka cvilizācija ieiet savā liminālajā fāzē (kad pirms pārdzimšanas cikla restarta viss saplūst - kad saplūst robeža starp krietno un nekrietno, labo un ļauno, gaismu un tumsu). Īpaši spēcīgi šo mūziku ir klausīties post-Epstein pasaulē, kad civilizācija ir apzinājusies tos pilārus, uz kā tā ir būvēta pašos pamatos un pašā, pašā augšā. Tas, ko mēs redzam kā virsburžuāzijas/ vajadzību būt garīgi slimiem kropļiem, manuprāt, nav nekas vairāk kā viņu vēlme transcendēt šo zemo demiurgu irdīto pasauli, sasniedzot t.s. gnosis stāvokli. Viņu pielietotā metodoloģija ir ar parasto mirstīgo ļaužu dzīvību un morāli nesavienojama, pretdabiska, taču ļoti, ļoti potenta rituālā maģija, kas ieausta sabiedrībā un kultūrā tik dziļi, ka neviens pat nenojauš, ka savās ikdienas gaitās ņem dalību dažāda veida rituālos.Teiksim, tavs darbs. Tu apmaini savu dzīvības enerģiju, savu potenciālu pret materiālās vērtības garantu. Solījumu. Fikciju. Kāpēc bija esenciāli pāriet no zelta standarta uz fiat valūtu? Zelts ir ļoti potents elements. Tas, kuram ir zelts, ir reāla vara. Papīra nauda ir vērtības garants, kas atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem. Runājot par materiālajām vērtībām, vislabākais to vērtības tests ir sekojošais domas eksperiments: iztēlojies pasauli, kas pēc dabas kataklizmas vai 3. pasaules kara civilizācijas atomgenocīda, tehnoloģiski/zināšanu jomā ir nonākusi atpakaļ 19. gadsimta sākumā, jo visa civilizācijas informācija tika pārnesta uz digitālo vidi, kas iznīka līdz ar elektrības un datu nesēju nāvi. Tāpat būs ar vērtības apsolījumiem, ko garantē noteikta politiskā iekārta vai vara - tai nomainoties, vērtības garants var pilnībā zaudēt savu sākotnējo būtību. Vai tādā pasaulē šī brīža šķietamā vērtība saglabāsies? Vai tā saruks? Vai varbūt pieaugs?Līdz ar to mēs varam teikt, ka modernais cilvēks savu dzīvības enerģiju ikdienā rituāli ziedo pret vērtības apsolījumu, veicot noteikta veida paredzamas (rituālistiskas) darbības katru darba dienu. Jebkura rutīna ir rituāls. Varu pār sevi iegūst tas cilvēks, kurš iemācās to saskatīt un ielasīt šajos ikdienas rituālos SAVU UNIKĀLO REALITĀTES IZPRATNI.Atmet sabiedrības uzliktos priekštatus, aizspriedumus un paš-kontrolējošās limitācijas. Sabiedrība apēd citādāk domājošos un izdirš tos psihenēs, kas kalpo kā īslaicīgās/ilglaicīgās aizturēšanas iecirknis garīgi neveselajiem - ne miņas no ārstniecības, ne miņas no apgaismes, ne miņas no cilvēka pašcieņas, kas ļautu cilvēkam tikt elevētam nevis iemītam dziļāk ūdens virspusē peldošajos sūdos; neviens jau nenojauš, ka tur, dzīlēs, viss ir mierīgi, viss ir labi).
 d
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |



 |
ulvs | |
 |
 |
 |
 |
Vēlētos izveidot profesionāļu komandu, kuri pēta aktuālo mākslu, apmeklē izstādes, iepazīstas ar māksliniekiem tuvāk un savās intīmajās sarunās noskaidro, kuru mākslu grasās iegādāties resursu rausēji. Kad tas tiek apzināts, tiek veiktas pārrunas ar mākslinieku. Un, ja viņš nepiekrīt atsaukt darbu no pārdošanas, tad tiktu rasts veids, kā kādā tumšā naktī komandas biedri vienkārši salauztu viņam pirkstus, lai būtu grūtāk nākotnē barot ;so finansiālās netaisnības mašinēriju.
Nāvi parazītu klasei, kas izmanto mākslu kā finanšu instrumentu, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Nāvi mākslas un mūzikas pētniecībai, kuri sevi kastrējuši jau kopš pirmssākumiem, apzinoties, ka, ja runās pretī, granti netiks doti! Nāvi visiem, kuri klusiņām, pamzām, pamazām, pašiem neapzinoties, būvē šo iznīcības karaļvalsti.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |


 |
ulvs | |
 |
 |
 |
 |
Apgalvojums sev par jebkādu savu šķietamu nespēju, neizdarību attiecībā uz nākotni (“es nevarēšu, jo”)- ta bieži nav konstituējoša informācija (kāds no taviem strūrakmeņiem, kas apzināts un analizēts ar citiem verbāli). Visbiežāk tā izrādās vienkārši tava projekcija.
Arī vārdii: “Hei, bet tā nedrīkst (domāt/darīt, utt.)!” - tā ir cita cilvēka realitātes izpratnes projekcija, kas tiek “spīdināta” tavā universā. Uzskatu, ka pēdām nebūtu jāpaliek redzamām.
Arī projekcija attiecībā pašam uz sevi ir pupu mizas- tu pirmsšķietami sev piedēvē kaut ko, kas varbūt nemaz nav tavs, jo (izvēlies vienu vai dažus): 1) spiediens no dominantiem vienaudžiem, 2)spiediens no helihoptera tipa vecākiem, 3)iešana kapitālisma “aklo ceļu” - pēc vidusskolas tā vietā, lai beidzot paņemtu nelielu ekscesu no 13-15 gadus ilgās atrašanās valsts obligātajās un ne tik (bērnudārzi) iestādē, gūtu nelielu dzīves pieredzi, pameklētu nedaudz sevi.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
ulvs | |
 |
 |
 |
 |
Miljonāri, kuri uzpērk mākslas darbus, uzaudzē to vērtību un tad ziedo to muzejam, dara to tikai un vienīgi, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, tādējādi cenšoties no saviem resursiem pēc iespējas mazāk kontributēt sabiedrībai. Sabiedrībai, kas nodokļus maksā pilnā apmērā.
Mākslinieki, kuri savus darbus pārdod viņiem, ir daļa no problēmas, jo viņu māksla miljonāru rokās kļūst par finanšu instrumentu, ar ko apkrāpt sabiedrību.
Sabiedrība ir būvēta uz vienām tiesībām visiem. Taču milzu naudas resursi sniedz viņiem brīvību pret savu pienākumu pret sabiedrību.
Jāmaksā 50 miljoni nodokļos? Nopērc mākslas darbu pa 30 milj. Mākslīgi palielini tā vērtību, organizējot miljonariem paredzētu izsoli, kur 30milj darbs top par 50milj darbu. Tas netiek pārdots. Tā vietā miljonārs to ziedo muzejam, tāpēc iegūst milzu nodokļu atvieglojumu.
Taču mākslas darba reālā vērtība ir pupu mizas, jo tas tikpat labi var būt kārtējais plaši interpretējamais, no konteksta atkarīgais mākslas darbs, kur kompleksā puse ir nevis tehnika vai krāsu meistarība, bet mākslas darbam blakus piekarinātā info par autora skatījumu par sava darba būtību. Respektīvi, vizuālā māksla, kas iegūst savu jēgu tikai tad, kad tā tiek niansēti rakstiski/verbāli paskaidrota. Kā saka par kino - rādi nevis stāsti, ko mēs redzam attēlā/ekrānā.
Vienīgais risinājums, kas nāk prātā - nog4l1nāt miljonārus un apē5t viņu sirdis. Iztēlojos masu heppeningu, kur cilvēki savācas noteiktos datumos, teiksim, ik ceturksni, un roku rokā ķer buržujus, izrauj viņiem sirdis un simboliski notiesā tās.
Nāvi kolektīvo resursu zagļiem, lai sabrūk sistēmas, kas palīdz viņiem mūs apkrāpt!
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |