Nepatīk vakaros kaut kur braukt. Braucu ar autobusu uz laukiem, bet pēc dienas darbā jūtos galīgi piekususi. Gribu ērtajā gultā gulēt, bet gan jau ka nevarēšu, jo brālis ar draudzeni arī būs un tā ir normālākā divguļamā gulta laukos.
Braucu cauri Gulbenei, te kaut kāds pasākums.

"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

Atceros, ka kādreiz - kad es vēl mācījos Jelgavā - mums bija obligāti jābūt arī kaut kādiem kredītpunktiem fizkultūrā. Tur bija dažādas izvēles - es aizgāju uz aerobiku un regulāri uz to arī gāju - nemēdzu kavēt. Bet sazin kādā sakarā pēc mēneša mūsu programmai to aerobiku nogrieza nost. Toreiz es biju jauna, dumja un atstāju šo jautājumu pašplūsmā, līdz pienāca sesija un vajadzēja iet dabūt ierakstus grāmatiņā. Nu tā es arī aizgāju pie tās aerobikas pasniedzējas un viņa lika man zālē noslaucīt putekļus aktu zālē no radiatoriem. Es paņēmu lupatiņu un sāku to darīt, kad pienāca kāds treneris un runājot ar viņu kaut kā slikti izteicās par mani - sliņķe vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet tā trenere teica - nē, viņa ir laba meitene, mums te nesaprašanās sanāca. Un es apraudājos (jo, protams, es apzinājos, ka es biju tā sliņķe, jo biju to jautājumu atstājusi pašplūsmā). Bet tā pasniedzēja bija tik laba, ka atļāva man turpmāk iet uz aerobiku kopā ar pārtikas tehnologu grupu. Un, protams, es nācu regulāri un nodarbības nekavēju.

Tags: atmiņas

Vismaz man ir izkristalizējies, ko es gribu darīt. Un tas jau ir daudz.

Šodien patiešām arī atnācu uz darbu un darbojos ar tām atskaitēm. Bet nu noskaņojums kopumā ir labs - visādā ziņā - labāks, nekā pagājušajā gadā, kad es savā dzimšanas dienā aizgāju uz frizētavu (bet izrādījās, ka manas frizieres nav, tāpēc mani visai štruntīgi safrizēja cita).
Šodien man darbā vismaz puķītes uzdāvināja, es savukārt kolēģes sacienāju ar kūku, ko no Lido atveda Bolt kurjers (mēs visas esam nokrautas ar darbiem, tāpēc tāda pasēdēšana nesanāca, bet bija labi tāpat). Varbūt arī tāpēc, ka man šobrīd vistuvākās attiecības ir tieši ar kolēģēm - manu priekšnieci un kabineta biedreni. Viņas ir tiešām foršas - atbalstošas gan darbā, gan vispār.

Pats svarīgākais cilvēks, no kura vajadzīgi vēlējumi, esmu es pati. Lai es būtu darbīgā un aktīvā noskaņojumā. Lai man šajā nākošajā dzīves gadā izdodas pavirzīt uz priekšu savas radošās ieceres. Lai izdodas tikt pie sava mājokļa. Lai es pati sev vairāk patiktu un dzīvotu mierīgāk.

Labs atjautības uzdevums. Jātrod grāmata, kur suņi meklē suņusēnes. Bērni teica, ka neatceras ne grāmatas autoru, ne nosaukumu, tomēr rokas nenolaidās un kāroto grāmatu atradu. Tikai nedaudz jāpadomā par samērā jaunām grāmatām, kur darbojas suņi un rokā ir. Reizēm arī palīdz meklēšanas iespējas e-katalogā.

Tags: sadzīves ainas

Neviens negaidīja, ka atnāks ap 600 cilvēku. Negaidīju arī, ka cilvēki tā raudās. Un ka teiks tik daudz labus vārdus. Pašam nobira prieka asaras pirms spēlēšanas, no improvizētā beksteidža klausoties burvīgos BM. Pārāk skaistas atmiņas. Un pārāk labi skanēja.

Jā, rīt tiešām atnākšu uz darbu. Varbūt ne gluži no paša agrā rīta, bet drusku vēlāk. Nevaru pagūt visu izdarīt. Ko šādu vispār neatceros ļoooti sen piedzīvojusi.

Cenšos nolikt Lauvu gulēt:
- Hei. Pēc divdesmit minūtēm kariete pārvērtīsies par ķirbi. Un jau pēc 10 minūtēm zirgu sāks izdvest pīkstošas skaņas.

am not woke cuz tired