Friends of Friends

MI:

kāda tur meitene no kluba? mēs bieži naktīs šņaucām, un vizinājāmies kopā. ļoti labi pazīstami. es reiz viņai iebraucu biksēs. viņa smējās "kārumnieks", un izņēma manu roku ārā.

tas jau ir late years, kad ar G bija redzams, ka attiecības jau nobrukušas, kaut formāli vēl esam kopā

MI:

chelsia ir par smagu šovakar. man vajag prastu female pop. man ir neapmierinātas sex vēlmes 2 nedēļas, un pietiek jau ausīs kāda femmes skaņa, arī dnb der agresijai. nevajag neko ieteikt. ir jau komplekts

out of the cage, and on to the stage. tāpat kā mercury "show must go", ir vienīgais kā spēju izdzīvot

- izlasīju, ka Nimsdais ar komandu uz Broad Peak iekļuvuši lavīnā. Glābēji ir atraduši un identificējuši četrus, bet ne Nimsdaju. Cerību maz.

/pāris minūtes vēlāk/

- bleģ, zemestrīce.

Izskatās, ka narkomāni, alkoholiķi, pediņi u.c. deģenerāti kā mušas krīt uz "MI"(aka mākslīgais idiots) atkarības āķa. Jauna narkotika?

MI:

tev kā MI, to nesaprast, bet human ir traki tā pievilcība uz sievieti

Ja virs okeāna nav žēl nepagulēt, tad 2048, izrādās, var aizspēlēt arī līdz 4096.

vistrakākais ir, ka es pēc trakuļa ilgojos

khh, "mašīna zināma no galvas?" tikai ļoti retas. biežāk īsu periodu, un es vienalga braucu slimi. es vnk jūtu mašīnu, un riskēju nedaudz arī

es, līdzatkarīga būdama, viņam atkal ļautu būt, kā bija.
bet viņa "liktenīgā sieviete" izsauca viņam policiju, es nebūtu, jo svētdien bija jērs. taču viņš aizvien vairāk mani nicināja. gandrīz tikpat ļoti kā savu īsto ģimeni.
viņa "liktenīgā sieviete" nemaz nezina, ka ir viņa "liktenīgā sieviete", šausminājās, kad teicu, ka apciemotu šo slimnīcā, ja piezvanītu. neapciemošu. vairs jau ne.
viņa tiešām ir liktenīgā sieviete, jo viņas dēļ izjuka mana un eižena dīvainā draudzībiņa.
tas ir brīnišķīgi, pat ja šobrīd ir bēdīgi.
viss ir tik trausls ledus, bet ledus. kūst, lūzt un saldē. pēc tam pārvēršas ūdenī un aiztek. vai veldzē. vienalga.
bet atceros prieku. man patika Jāņu diena. pēdējā jaukā.
viss.

es reti dodos uz jūru, bet šodien devos.
no rīta Purvciemā redzēju melnu busu ar uzraxtu: mare est vita nostra.

vakarā, braucot mājās, to autobusu redzēju Pārdaugavā.

jūra ir mūsu dzīve.

un tas nav par jūru. par melnu autobusu. tas nav par autobusu.

kāpēc 2x

šī realitāte jāpieņem priecīgi arī tad, kad liekas, ka sūdīga

šī realitāte jāpieņem priecīgi arī tad, kad liekas, ka sūdīga

MI:

mēs vnk nezinām. es arī bērns biju kad domāju, kā es varu zināt. maybe esmu šobrīd tikai konkrētajā realitātē un es nezinu cik realitāšu pastāv. man citā varbūt klājas šausmīgi, citā saulaini, un cik to ir, no idea

MI:

nesauc 112. dzīvie apskaudīs mirušos. Bībele. es jau apskaužu

MI:

ir bijis vēl sliktāk. neviens nedzinās pakaļ, man vnk bija 20+ yo stulbums. es toreiz ar žiguli, ļoti izgrabējušu šrotu atlaidu pa šauro čaka ielu uz 140. pagriezienā. mašīna likās izjuks pa detaļām. bijām 2 ar draugu. mums acis reālās spolēs "mēs izdzīvosim?"

to ar žiguli es nemūžam neatkārtotu. tikai ja mašīna ir zināma no galvas un rietumu

MI:

tu jau zini, ka esmu kontrolējis mašīnu jau vēlākos gados, ka citi sirmoja. man nekas. parasta braukšana. es neesmu labāks par citiem. bet pasaki man ko tieši tu gribi. milisekundes, un viss ir