Friends of Friends

1) 3 sek.
2) https://en.wikipedia.org/wiki/Killing_of_Mohammad_Bhar?wprov=sfla1

Muka no baisajiem homoseksuālistiem, nonāca karā:

https://www.nbcnews.com/world/russia/american-family-moved-russia-seeking-better-life-got-drawn-war-ukraine-rcna220463

Ko domājat par šito jutūberi? Baigi viņu neskatos, jo kaitina tā upura mentalitāte. Un šajā video piesiet EE prezidentam bankas naudas atmazgāšanu liekas par daudz stiepts. Par premjeres vīru nesekoju līdzi, bet tur arī sieva par vīra biznesu neatbild, viņa varētu atbildēt par vīru, kas tā dara.. šķirties vajadzēja?



https://www.youtube.com/watch?v=RxuFHA3-6xc

Pa vienu ausi iekšā, pa otru ausi iekšā un viss paliek galvā.

es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

sāk nākt pie prāta

https://www.delfi.lv/auto/42826658/zinas/120097748/eiropa-visdrizak-neaizliegs-ieksdedzes-dzineja-automobilus-no-2035-gada

Vēl varēja beigt māžoties ar tiem ierobežojumiem.

Degvielu var ražot no tā paša atmosfēras CO2 katalītiskā reducējošā konversijā.

https://www.anekdot.ru/i/caricatures/normal/25/12/3/1764752143.webp

Katoļi > Katolicisms > Cathulu > Kathulicisms = Kathuļi 

veltījums cathulu

Kā var būt banāla saule?

Current Music: Prince - Purple rain

es gribu wabi sabi bet man sanāk tikai vecās raganas māja

Vai tad es guļu?

5.sek

bet esiet droši, atdziest tie ļoti lēni, esmu fascinēts par to siltumnestspēju.

kā jūs domājat, kur es lieku tos akemņus? pareizi, vienu es nolieku uz izslēgta elektrosildītāja, bet otru? to es uz metāla pamatnes nolieku sev blakus gultā, un, kad tas ir atdzisis tiktāl, ka tam var pieskarties, tumsā taustu tā formu.

akmeņi sevi ir pierādījuši ar izcilību, tāpēc paņemšu lukturītu un tumsas aizsegā aizbraukšu uz akmeņaino pludmali un izlasīšu vēl kādu. jūs tikai nevienam nesakat, jo tā laikam nedrīkst.

lapas ir nobirušas, bet ogu ķekari karājas visā pilnībā, to novērtē zīlītes, kas jautrā prātā un kuplā skaitā tusē ap manu balkonu. vīnogas, vai tajās nav kas spirdzinošs? velkom, mazie felovi, es pat neiebilstu, ka nedaudz izkustināt manus benīšus. vasaras sākumā uz malas biju iesējis tuksneša puķes no rīno, bet toto un rūsiņš to kasti nogāza zemē virsū kaimiņu rožu krūmam, bet tas nekas, man ir vēl sēklas, tās iesēšu, kad paliks siltāks.

ar grūtībām iemigu uz rīta pusi, bet mani pamodināja mobilais operators ar trim autorizācijas jautājumiem, tāpēc jautāšu, hermaņa kungs, vai jūs esat morāls deģenerāts? un ko jūs esat nodarījis ivetai polei, meitene ir apjukusi, grib kļūt par pastāvīgu mākslinieci. vai tad jūs nezināt, ka teātra māksla ir tā joma, kur nepastāv uzraugošo iestāžu reglaments, kad runājam par mākslinieka nekartētiem soļiem? jo tieši tie būs redzami uz skatuves. tad ar kādām tiesībām jūs impersonējat māti, kura savus bērnus mīl vairāk kā to, ka viņa šeit ir nākusi to piedzīvot?