aituvīrs

Recent Entries

2/23/18 09:12 am - Brīnišķīga dziesma

Creatures kissing in the rain
Shapeless in the dark again
In the hanging garden
Please don't speak
In the hanging garden
No one sleeps
In the hanging garden
In the hanging garden

Catching haloes on the moon
Gives my hands the shapes of angels
In the heat of the night
The animals scream
In the heat of the night
Walking into a dream . . .

Fall fall fall fall
Into the walls
Jump jump out of time
Fall fall fall fall
Out of the sky
Cover my face as the animals cry
In the hanging garden

2/17/18 02:42 am

Mēs karnevālā sēdējām kaut kur ceturtajā stāvā, tādā mazā nosacīti kambarītī un teicām visiem, ka šeit ir vilšanās telpa. "Nāciet droši, jūs šeit, aiz aizkariem, sagaida vilšanās!" "Izjūtiet, izgaršojiet un izbaudiet vilšanos!". Un kad cilvēki uzgāja augšā, tur bija aizkari, un aiz tiem - betona siena.

2/11/18 06:15 pm - Aikāsāp

Brīdī, kad sniegadēli sanesa sniegs, tas pašāvās uz augšu, pār mani nobira smalks sniedziņš un es smagi piezemējos uz ķermeņa mīkstākās daļas. Asas sāpes pārskrēja cauri visai kājai, apstājoties pirkstgalos. Pēc tāda kritiena man ir bail, ka dibens būs ieguvis kaut kādu kroplīgi iedauzītu, zilimelnu formu. Neesmu vēl iedrošinājusies paskatīties.

2/11/18 10:55 am

Klausos ierakstu no Imanta Kalniņa ceturtās un simfoniskā džeza, pirms nedēļas biju uz koncertu. Tas bija brīnišķīgi. Vēl es ļoti gribētu, lai mani dzimšanas dienā aizved uz kino, uz Kriminālās ekselences fondu - filma esot laba.

2/10/18 09:25 pm

Bija tāds moments, kad es pamodos Закарпатская область ar slapjām kājām šķībi uzbūvētā teltī, mani dzirdīja ar absintu, kandžu ar iebiezināto pienu un mellenēm, bet no tā visa nebija ne mazliet slikti, bet pat brīnišķīgi labi, jo kalnu klimatā nevienam nav paģiru. Augstāk kalnā bija daudz jauniešu ar spalvām matos un ezotēriskām runām, Sex pistols karogu un visādiem brūvējumim katlos, un viņi, izbrīnā iepletuši acis par mūsu izcelsmi, steidza piepildīt kārtējo glāzīti. Vakaros parasti bija lietusgāzes, tad es netīšām šļūkāju lejup pa kalnu, notašķoties ar dubļiem, un kliedzu, kad bija jāmazgājas ledusaukstā strautā. Toties manas vārda dienas dzirkstošais padzēriens ( mani reiz iedresēja dzirkstošo vīnu, kas nav īsts šampanietis no atbilstošā reģiona, par tādu nesaukt) gan tur labi dzesējās, mums tikai vajadzēja pieskatīt, lai straume neaiznes. Vaidēju, stenēju un klupu, kad kāpu atpakaļ kalnā no veikala apmeklējuma. Vislabākais pēc ugunskura griķu ēšanas bija nopirkt saldējumu, iebiezināto pienu un konfektes, vēl mēs gribējām izslavēto ukraiņu speķi, bet uztrāpījām uz tāda, kas garšoja kā kūpināts ar mašīneļļu virs moskviča motora. Tur, pie veikala, starp citu, bija izbāzts lācis, saslējies uz divām kājām, un par pāris centiem ar viņu varēja nofotogrāfēties, bet tas nabaga zvērs drīzāk iederētos bad taxidermy kolekcijā. Ā, jā, vēl tur apkārt vazājās cūka, nu, tāds īsts vepris, kurš kviec un lēni tusnī uz priekšu pa ceļmalu. Un es nerunāju par kaut kādiem piedzērušiem, resniem pankiem, kuri uz visām četrām nometušies, lien pēc aliņa, bet par īstu dzīvnieku ar šķeltiem nagiem. Ukrainā ir visbrīnišķīgākā zāle, mēs tādi viegli appīpējušies, saulē piemiegtām, apsārtušām acīm brīnījāmies un smējāmies par cūku (baumo, ka viņš ir veterāns, kuru vēl neviens festivāla apmeklētājs nav uzdrošinājies nokaut un izcept), un tikmēr tā mums, nespējīgiem (un visnotaļ arī nespējīgajiem) savu pārtiku nosargāt, izrāva no rokām rīsu paku un norija tos cietus ar visu plastmasas iepakojumu.

Es tad gan biju nesaprašanā par to, ko te darīt un kāpēc nekas nav jādara, man pagāja pārāk ilgs laiks, līdz saprašanai, ka tieši tā arī vajadzēja - neko nedarīt. Es tāpat modos naktīs augšā ar elpas trūkumu un nemieru, kas visu vasaru pretīgi sēdēja kaut kur zem ādas un bija klātesošs. Ir jau grūti noskaņot savu prātu tam, ka tagad drīkst nedēļu gulšņāt, dzer, ēst, runāt par neko, klausītes čerkstošu radio, gulēt zem priedes un šūpot kājas virs strauta. Un tagad, iemūrējoties istabā ziemas vidū un atceroties savu nevērību pret iespēju vāļāties zālē tūkstoš sešsimt metrus virs jūras līmeņa vai ķerstīt dzeltenus kalnu tauriņus, man mazliet sažņaudzas pakrūtē.

2/3/18 11:46 am

Šodien, braucot mājās, autobusam tilta vidū pārsprāga riepa (vai kaut kas cits, bet tā izklausījās) un tas gandrīz avarēja lejā no tilta uz skaistās četrjostu Jūrmalas šosejas. Lūk, trauslā un kailā dzīvība. Bet es nemaz nepaspēju nobīties, jo gulēju.

1/28/18 07:02 pm - Ko es vēl šodien izlasīju?

Man liekas, ka ir ļoti interesanti uzzināt par autoriem patiesas, cilvēciskas lietas, it īpaši lasīt stāstus no laikabiedru atmiņām. Piemēram to, ka "Čaks vienmēr, ja zināja, ka sabiedrībā būs kāda meitene, paņēma līdzi kūkas, jo uzskatīja, ka tā pieklājas (..) [Čaks] mācīja pareizāk dzīvot ne tikai Jāni Sudrabkalnu, bet vēl vienu otru dzejnieku, iesakot laikus nopirkt kartupeļus, lai ziemu nav jāvelk dienas pusbadā" un "ar bohēmu jau ir tā, ka arvien nebija tik daudz tās naudas. Ja izdevās pavairāk nopelnīt, tad gan mēs... Kad Aleksandrs dabūja honorāru par tiem "Iedomu spoguļiem", tad mēs sākām Marijas ielā tajā galā un braucām no viena krodziņa uz otru, gar vienu pusi turp, gar otru - atpakaļ... Kā ormanis? Nu, viņam iznesa - brokastis, pusdienas, vakariņas... Marijas iela taču gara, kāda nedēļa pagāja..." (No A.Konstes un A.Sproģa grāmatas "Aleksandra Čaka logi")

1/28/18 03:31 pm

Kārlis Skalbe raksta sasodīti skaistas pasakas. Mājās pamanīju viņa "Ziemas pasaku" izdevumu ļoti skaistos vākos

No Kaķīša dzirnaviņām:
"Ziemu es mīlu piemiegt acis," balta tējkanna lodiņā sīca un pūta tvaiku caur nāsīm, "piemiegt acis un sapņot. Es redzu zemi, kur tējas koks zied, un zilus karaļa svārkus, kuros lokās zelta pūķi. Es redzu, kā viņus planda vasaras vējš. Karalis iet caur dārzu uz savu alabastra lapeni. Tur viņu gaida divpadsmit dāmu, divpadsmit dzeltenu tējas rožu līkām, sapņos noreibušām acīm. Viņi dzer tēju no mazām porcelāna tasēm, uz kurām uzgleznotas mazas dāmas ar līkām, zeltbrūnām acīm, kuras redz tikai teikas. Tad karalis atsauc savu stāstītāju un liek viņiem stāstīt stāstus par pūķiem un varoņiem. Un, kad pūķis ar divpadsmit galvām iedzen varoni līdz krūtīm zemē, tad divpadsmit dāmu noliec divpadsmit tumšu galviņu uz šaurām dzeltenām rociņām un tvīkst, un dreb, kamēr varonis nav nocirtis pūķim divpadsmit galvas."

(..)

"Un to visu viņš pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs. Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli balti ziedu spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušo zemi."

1/28/18 10:52 am

Es laikam daudz domāju par to, ka gribu braukt kaut kur prom uz kādu brīdi. Bieži to redzu sapņos. Šonakt, piemēram, sapnī izdomāju, ka visu vasaru veltīšu tam, lai stopētu uz Franciju un pa ceļam padzīvotos Prāgā. Vispār man tā ļoti gribētos, es tikai negribu viena. Vēl es nosapņoju, ka mēs ar bērnības draudzeni pārceļamies dzīvot uz kaut kāda Stokholmas prāmja. Es strādāju par viesmīli restorānā ar suni, viņa - glezno pasažierus.

1/21/18 05:35 am

5.35. Sēž divi, klausās latviešu mūziku un raud.

1/19/18 04:04 pm - Sunim un cilvēkam nevajag pilsētu, sunim un cilvēkam vajag mežu.

Mežā ir zaķu pēdas uz aizsalušā grāvja, apsniguši mellenāji un suņa siltās elpas mutuļi gaisā; tur ir miers un rindām gari koki, kas aizsniedzas krietni aiz redzamības robežas. Nevis žļurga uz autobusa grīdas, veči, kas rīstās aiz muguras it kā tūlīt grasītos izklepot plaušas, skaļi sākumskolēni un līdz mielēm gruzdošs dusmu un rūgtuma kamols uz viņiem visiem. Ja es būtu dzinējsuns, dzītu pēdas visiem tiem meža zvēriem tikai, lai varētu paskatīties uz viņiem, bet nu ir uzostas tikai miruša dzīvnieka ribas pāris centimetrus zem sniega segas. Šogad ļoti slikti panesu ziemu un aukstumu. Un, ziniet, laikam visskaistāk ar sniegu kontrastē asinis.

1/8/18 01:19 pm

"Skatāties uz mani jūs kā Ļeņins uz buržuāziju!"

1/5/18 01:16 pm

Pirms miega lasīju par Frommu un viņa eskeipisma un konformisma (kā tas izpaužas, piemēram, mazohismā un sadismā) idejām. Tas bija tāds diezgan kodolīgs pārskats, bet es ļoti gribu palasīt vēl (un vajadzēja jau ātrāk). Pēc tam visu nakti sapnī centos efektīvāk nošķirt kaķēnus no viņu kaķu mammas. Ne jau nošķirt pavisam, bet labu nolūku vārdā - lai mamma pārāk nenogurst. Izmantot būri vai atsevišķas telpas, lai uz brīdi, teiksim, vairākas stundas dienā, nodrošinātu kaķenei vienatni. Patiesībā tā ir prakse, kas jāīsteno, jo pretējā gadījumā kaķu mammai var apnikt savi bērni, un viņa var atteikties tos barot. Esmu redzējusi, ka tā notiek, tāda kā kaķu pēcdzemdību depresija. Pēc tam mani (sapnī) sakoda čūska, bet tas bija gandrīz vai brīvprātīgi, jo es, apzinoties risku, šo ārkārtīgi indīgo čūsku paņēmu rokās. Čūsku kodumi sapņos noteikti kaut ko simbolizē, vai ne tā?

1/4/18 10:55 pm - Ceturtdienas noslēgums

Autobusa dziļumā divi pāķi viens otra sejā vicina dūres un ir acīmredzamā neapmierinātībā ar pastāvošo kārtību, varas orgāniem un nesen spēkā stājušos divlitreņu aizliegumu, kamēr turpat blakus austiņās, manā sejā parādoties tikko jaušamam smaidam, Fugazi - Waiting Room izskan (drīzāk jau bliež) brīnišķīgā basa partija.

1/2/18 10:50 pm

Kā ātrā palīdzība var atteikt izsaukumam? "Ak, cilvēks ir dzēris, viņam ir slikti? Nu, lai iedzer karstu tēju un korvalolu. Vizīte vispār ir ļoti dārga." Vai viņi automātiski pieņem, ka izsaukums ir uz kaut kādu bomžu bedri; ka izsaucējs katru dienu šādi aizdzeras un vāļājas pa stacijas tuneli? Un ja pateiktu, ka, piemēram, ir pārdozētas narkotikas - tad viņi arī vilcinātos ar palīdzību, uzskatot, ka tas nav nepieciešams? Kaut kāds sviests.

1/2/18 10:26 pm

Jāatzīst, man daži Imanta Dakša dziesmu nosaukumu patīk pat mazliet labāk kā pašas dziesmas. Protams, arī dziesmas ir lieliskas, bet, piemēram, "Ir baigi apzināties, ka esi šeit" vai "Par nāvi, vējaino palātu un kāršu spēli" ir ģeniāli nosaukumi, manuprāt.

1/2/18 01:53 pm

Patiesībā priecājos, ka man nav tādas īstas Jaunā gada apņemšanās. Piemēram, kopš Vecgada ballītes gribās smēķēt vairāk kā parasti, un it nemaz negrasos to sev aizliegt. Tā būs pirmā lieta, ko izdarīšu, kad saņemšos iziet no mājām, jo jau izripošana no gultas šorīt sagādāja fiziskas sāpes. Žēl, ka nevaru pīpēt istabā. Vēl man gribētos izdzert aukstu sidru, un aizbraukt pie sava brāļa - pelnīti sadot viņam par to, ka viņš nevar ieslēgt telefonu. Ā, un uzēst viņa pāri palikušo rasolu (rosolu? Man arvien reizēm nav skaidra šī vārda pareizrakstība).

12/28/17 11:03 pm

Fak, es nekad dzīvē neesmu TIK ilgi stāvējusi ceļmalā ar aukstuma un bezmiega dēļ trīcoši paceltu roku, lai nostopētu tik smieklīgi īsu ceļa gabalu kā Rīga - Pļaviņas. Četras stundas, ČETRAS. Pa tām stundām savulaik gandrīz pusi Polijas šķērsoju. Vēros katrā tukšajā, pretimbraucošajā mašīnā ar lūdzošu izmisumu, kas ātri pārauga naidā. Nesaprotu, vai vaina bija manī, saklausītos stāstos par stopētăjiem - slepkavniekiem vai tomēr latvieši kļuvuši kretīniskāki. Tomēr jāpiebilst, ka ne tikai britiem patīk runāt par laikapstākļiem un ka visi nav kretīni, jo viens šoferis man nopirka kakao. Nostopēju džeku, kurš 10 min runāja par sniegu un globālo sasilšanu. Pirms izkāpšanas viņš novēlēja laimīgu jauno gadu šajā banānrepublikā.

12/26/17 12:26 pm - stulbums

pamostoties, visa istaba ir tāda vizuāli pretīgi auksta un pilna ar pelēku gaismu (patiesībā, ne tikai no rīta, bet arī visu dienu). tā bija vakar, tā ir šodien, un tas savukārt it nemaz neveicina vēlmi izkāpt no gultas. man dur kreisajā ausī, un man ir bail no pretīgiem iekaisumiem vai sapistiem dzirdes kanāliem; patiesībā man ir neracionāli bail no visdažādākajām slimībām tik ļoti, ka, ja man nejauši piedāvātu jebkurā laikā nočekoties uz jebko, piesaucot kaut vienu man šķietami pazīstamu simptomu, es, visdrīzākais, to izdarītu.

guļot gultā, vispār var domāt visādas muļķības. piemēram, šorīt apcerēju to reizi, kad man 11 gadu vecumā likās, ka dzirdu savu mirušo kaķi ejam pa kāpnēm un ielecam manā gultā. toreiz es varēju zvērēt, ka jutu nelielu smagumu "ielecam" kājgalī, tāpēc es sāku kliegt un visu atlikušo nakti gulēju ar ieslēgtu gaismu. droši vien šīs atmiņas izsauca šī brīža kaķa klātbūtne, kurš ir pagaidām ilgdzīvotājs, salīdzinot ar citiem nabaga lopiņiem, kuri, droši vien, ir krituši lapsu nagos vai ātrgaitas šosejas mašīnu riepu nežēlastībā.

vēl es domāju par to meiteni, kas nesen man gāja pretī pa ielu. man it kā līdz šim nav nopietni interesējis mans dzimums, bet viņa bija tik skaista, ka, ja man būtu mazāk baiļu, es apturētu viņu, saķertu aiz delnas locītavas, un teiktu "ejam iepazīties, es maksāju par vīnu". bet viņa? viņa gan jau nobītos un sistu man pa seju tā, ka vēl nedēļu es justos kā gopņiks no Imantas, kurš "tikai gribēja iepazīties".

12/24/17 12:35 pm

šitas vispār nav okej. vakardien aizgājām uz šervudu, un pensionāri mūs izmeta. un pēc tam, lai gan cerēju uz mierīgu gada noslēgumu, cīnījos ar saviem gandrīz delīrijā esošajiem draugiem un negribētu mīlestību.
Powered by Sviesta Ciba