aituvīrs

Recent Entries

7/4/18 08:45 pm

Bordo katram pankam, ko redzēju, bija vismaz viens suns.

7/4/18 12:05 pm

Otro reizi - pirms aizlidošanas no Francijas - braucu uz Atlantijas okeānu. Tur ir brīnišķīgi, okeāns nepieļauj vispār nekādus kompromisus. Nevienam tur nav nekādas teikšanas viļņu priekšā, tie ar spēku gāž pret krastu. Tumšādaino francūžu āda skaisti kontrastē ar tirkīza ūdeni. Palmas. Vīns un saldējums. Sērfa dēļi, ūdens putās un bērnu smiekli. Visa Bordo tādā maigā smilšu krāsā; vienstāvīgās, cieši blakus saceltās mājiņas sedz sarkani dakstiņu jumti, daudzām virs logiem ir akmens maskas, katrai sava, atšķirīga grimase. Cilvēki ir mierīgi, smaidīgi un nesteidzīgi.Man te ļoti patīk, bet es gribu mājās.

6/28/18 10:06 pm

Nesaprotu, kāpēc vecāki ved savus bērnus pie rokas? Mani bērnībā veda ļoti reti, tikai pāri ielām. Un man tas īpaši nepatika jau kopš sevi atceros; klāt stāv tikai grūti izskaidrojama, savāda kauna, baiļu un pretošanās sajūta. Manā iztēlē ar varu nākas izveidot mazu mani ar uz augšu pastieptu plaukstu līdz mammas rokai. Atmiņās tāds attēls vispār neeksistē. Laikam tāpēc neizprotu.

6/22/18 06:12 pm - Tas ir sods, un es pat zinu, par ko.

Tātad, īsumā par šodienu:

Pirms neilga laika tika nopirkts jauns dators. Izrādījās, ka tas nolādētais veikals ir man iesmērējis brāķi, kurš izslēdzas pēc trīs sekundēm. Jānes uz servisu OTRO reizi, jo tas it kā tika salabots. Es patiešām negribu cibā lamāties, toties es tos neliešus pamatīgi nolamāšu pēc brīvdienām. Kas tas vispār par lohu servisu?

Darbā atsitu degunu pret plauktu. Pampums sāk atiet.

Esot jau tālu prom no brīnišķīgās zvēru iestādes, sapratu, ka esmu tur aizmirsusi daudz pārtikas un man ļoti gribās ēst.

Braucot pakaļ ar riteni, visu laiku priekšā no sazin kādām bedrēm izauga mazi čigāni ar pretīgiem, melniem boss maisiņiem. Es viņus nolamāju (kam noteikti sekos neveiksmes nākotnē) un, esot jau gandrīz tilta pakājē, ritenim nokrita ķēde, samazinot bremzēšanas iespējas. Mani drusku notrieca.

Esot pie vilciena sliedēm, par laimi atcerējos pasažieru vilciena akciju par mūziku austinās un drošību. Tomēr tas netraucēja ritenim aizķerties aiz sliedēm un man - piezemēties garšļaukus.

Bet tas vēl nav viss!
Berot piparus uz kartupeļiem, izrādijās, ka piparu trauciņš nebija līdz galam aizskrūvēts. Puse trauka satura izbira uz mana ēdiena. Tas bija pēdējais piliens kausā - kartupeļus apēdu gandrīz raudot.

6/18/18 10:46 pm

Ods atgriežas pie maniem sastingušajiem pirkstiem. Asins pleķis. Tikko noskatījos American Beauty un mazliet zaudēju valodu.

6/7/18 01:09 pm

Ar ilgstošām pauzēm jau vairākus gadus esmu domājusi par to, ka gribētos kādreiz nokrāsot rudus matus.

6/5/18 11:01 pm

Man patīk tā gandrīz pilnīgā maņu paralīze, kas ir foto laboratorijā - jāpaļaujas uz blāvu, sarkanu gaismu, tausti un ķīmiju. Tikai es un tumša telpa. Nekādu ierīču, neviens nevar sasniegt. Telefonu nedrīkst - var netīšām izgaismot foto papīru, tas ir ļoti jutīgs. Kad esmu tur, arī laika uztvere mazliet mainās - saprotu, ka pārsvarā visu laiku apziņā kaut kur steidzos, un, kad sienas pulkstenī ir jāskaita divas minūtes, tās liekas kā veselas septiņas. Mums tur ir disku kolekcija, uzliku Lou Reed - Berlin. Pirmo reizi klausījos, burvīgs albums, man tikai nepatika bērnu raudas. Viņu kliedzieni atbalsojās pa telpas stūriem, kamēr uz papīra lēnām parādījās cilvēki, lietas un vietas (starp citu, arvien gribu aiziet uz to izrādi).

Rīt viena braucu uz Daugavpili.

5/27/18 09:39 pm - Mazās sadursmes

Visa pasaule uzkarsēta, uztvaicēta, par asfalts izstaro siltumu. Viņam - tīkliņa sievu sitēju krekls, balti adidas apavi, pludmales šorti, sviedru smaka, kas jūtama pār visu sabiedriskā transporta salonu. Es - puķainā blūzē, svārkos, kedās un melnās zeķubiksēs, sarauktu degunu līdz ar viņa iekāpšanu. Mūsu acis satiekas uz sekundi - divi vienīgie pasažieri autobusa svelmē.
"Жарко," īsi pirms izkāpšanas viņš noņurd un norāda uz manām zeķubiksēm. Nākamā pietura: Āgenskalna tirgus.


Sarkandaugava. Tur arī ir karsti, bet mazinās sajūta, ka tā ir Rīga. Nav Ziepniekkalna vai Imantas blokmājas. Nu, ir jau, bet to nejūt tā, kā ir, kad iebrauc kādā no citiem mikrorajoniem. Sarkandaugavā arī nav nodegušas radio tehnikas rūpnīcas. Es tur varbūt pat varētu dzīvot, ja vajadzētu. Dzērājs ar izvalbītām acīm, metāla stieni un gaļas nazi krieviski nolamājas, tuvojas mums. Es nejūtu bailes; sajūta ir tāda, it kā skatītos uz agresīvu dzīvnieku krātiņā, kuru no skatītāja nošķir restes. Atšķirība ir tāda, ka agresīvi dzīvnieki patiesībā parasti ir nobijušies, tāpēc viņi, tikuši ārā no būra, bēg. Dzērājs grib kauties.

5/24/18 05:41 pm

Man ļoti gribētos apmeklēt kādus radošās rakstīšanas kursus vai nodarbības. Bet visur, lai tādos tiktu, ir jāiesūta kaut kas jau iepriekš uzrakstīts (vai arī jāmaksā milzīga nauda), turklāt, cik nu man ir tas iespaids, kaut kas puslīdz nopietns (vismaz nopietnāks par cibas dienasgrāmatas tipa ierakstiem). Sakiet, ja tā nav, jo, lai arī cik ļoti man gribētos rakstīt, es arī jūtu vajadzību pēc kaut kādas pabakstīšanas, ieteikumiem, uzdevumiem.

5/23/18 10:38 pm

Šovakar nobraucu gandrīz 30 km ar velosipēdu. Biju peldēties Lielupē un nobrīnījos, cik tur jau ir silts ūdens. Es vispār ļoti izbaudu riteņbraukšanu, īpaši vasaras sākumā. Zied ceriņi. Čivina putni, bērni spārda bumbu vienā no Pierīgas dārgākajiem ciematiem (kurā ir dīķītis ar mini salu un mīlīgs tiltiņš ar sarkanām margām) tuvumā vecāku mersedesiem. Turpat netālu ir stallis, tā arī smird tuvumā Pierīgas dārgākajam ciematam. Pabraucu garām vilcienu stacijai, garām milzīgajam rododendru dārzam - tur noteikti jāaiziet tuvākajā laikā, kamēr rododendri nav noziedējuši. Patiesībā apsveru kādreiz, pēc kādiem divdesmit gadiem, dzīvot laukos. Nosacīti, protams, varbūt ne gluži viensētā ar kūti pagalmā, bet tā kā esmu uzaugusi no sākuma pie jūras, pēc tam piepilsētā (tie daži gadi dzīvoklī neskaitās, no tā es atminos tikai pelēko krāsu un padomju sekcijas), man tāda dzīve - pie dabas - tomēr ir ārkārtīgi tuva. Man gan jau būtu dārziņš, ar vīnogulājiem apaugusi sēta vai mājas sienas. Ābeles, ķirši, zemeņu dobes. Man tikai riebjas ravēt, tāpēc arī aizauga tā dobe, kas pirms pāris gadiem jau bija. Ja vien es neiebraukšu auzās. Tad es aizlaidīšos kaut kur, uz Ukrainu varbūt - par to arī es, braucot ar riteni, domāju. Šonakt būs labs miegs. Pēc atbraukšanas ieskatījos spogulī - kā jau katru gadu, man saulē lēnām sāk izbalēt mati un uz deguna ir parādījušies vasarraibumi.

5/21/18 09:12 pm

Es reizēm skaitu jebkādus priekšmetus, kad negribu domāt, lasīt vai kad vajag aizmigt. Otrā stāva vannasistabā ir 130 no vannas redzamas sienu flīzes, uz griestu lampas ir 46 dekoratīvie kvadrātiņi. Berouzu lasīt es arī vairs negribu.

5/14/18 10:19 pm

Šodien daudz uztraucos - skaitu soļus (tas palīdz papildus apzināties savu apkārtni), turos pie galdu malām un vakarā griežu zobus. Pagājušajā naktī bija spilgti sapņi, bet es atceros tikai aptuvenas sejas un vietas. Vasaras plāni: aizbraukt uz Latgali, aizbraukt uz Prāgu un izlasīt "Karu un mieru".

5/8/18 09:01 pm

Es ļoti gribētu šovasar aizbraukt uz saviem laukiem Ludzā. Patiesībā gribētos jau tagad, es esmu nogurusi no pilsētas, tāpēc žēl, ka tas ir tik tālu un vilciens - tik dārgs. Kopš vectēva nāves es uz laukiem braucu reti, un vislabāk, ja ar draugiem. Laukos tagad dzīvo mans tēva brālis, kurš mīl dzert; tur ir mazliet sapelējusi pirts, mazliet vairāk sapelējusi, veca māja un malkas krāsns, televizors ar pieciem kanāliem un tur nav interneta, bet tas viss vispār netraucē, tur ir burvīgas pļavas, mežs, purvs, Ludzas ezers. Ludza, starp citu, varētu būt viena no manām mīļākajām Latvijas pilsētām - pilnīga Latgales mazpilsētas sajūta. Var uzkāpt pilsdrupu kalnā un redzēt visu pilsētu, turpat lejā nokāpjot, peldēties upē (šķiet, tur pat ir kaut kāds brīvdabas muzejs, kuram ir laipas upītē), ar vietējiem plenčiem parunāties, pa tirgu pastaigāties. Dažas vasaras pamatskolas vai sākumskolas laikā es braucu uz laukiem kopā ar bērnības draudzeni, reizēm mums gāja ļoti labi, bet reizēm mēs, nevarēdamas izturēt tik ilgu pastāvīgu (vesela nedēļa!) kopā būšanu, kārtīgi - ar nagiem un plēšot viena otrai matus - izkāvāmies. Reiz mans tēva brālis mūs vizināja kaimiņu laivā pa upi, mums patika lēkt no laivas ūdenī un peldēt tai līdzi, savukārt tēva brālim patika airēties tālāk, īpaši nedomājot par mums. Tomēr man ļoti pietrūkst kviešu un rapšu vai mālaino, tikko uzarto lauku, saules tveices, akmeņaino zemes ceļu, sisinošo un zumošo pļavu līdz ceļiem. Es gribētu paglaudīt kaimiņu gotiņas, bet es nezinu, vai viņiem tādas vēl ir. Es pat nezinu, vai man vēl ir kaimiņi, jo Latgale diemžēl izmirst.

5/7/18 08:17 am

Es pat nepamanīju, kurā brīdī viss kļuva zaļš. Ernestīnes ielas koku aleja izskatās brīnišķīgi.

5/1/18 09:28 pm

Pārrakstījos recenzijā: "Varonis dedzina grāmatas, nevis mājas, lai gan lolo sapni par veselas bibliotēkas noglāstīšanu"... tas ir, nodedzināšanu. Protams, ka nodedzināšanu.

Man ļoti patīk tā bildīte ar smejošo meiteni un viņas teliņiem fonā. No latviešu padomju foto grāmatas.

4/28/18 10:11 am

Vakar gāju gar Āgenskalna antikvariātu un tur, ārā pie durvīm, stāvēja vīrietis ar molbertu. Es laikam ar tik ilgu pilnām acīm noskatījos uz to, atceroties desmit savus dzīves gadus, ko gleznoju (tiesa gan, kaut kādas muļķības dažas reizes nedēļā, bet tomēr), ka vīrietis teica iz sērijas: "Molberts vaig?", un tas nokļuva manā īpašumā par dažām simboliskām kapeikām. Es gribu atsākt zīmēt.

4/23/18 09:51 pm

Es tagad gribētu vienu dienu svēta, dabīga un pilnīga miera.

4/20/18 09:20 am

Man bija murgs, ka man ir bērns - zīdainis. Tā pēkšņi, uzradies no kaut kurienes. Viņš bija pavisam nekustīgs un kluss visu laiku, tikai gulēja ar puspievērtām acīm un šņaukājās, ietīts zilā pledā. Nevajag pirms miega dzert lētu vīnu.

4/18/18 12:01 pm

Babītē vairs nav ne miņas no tās Jelgava 94 sajūtas, kā tas bija pirms kādiem desmit gadiem. Es tur sākumskolā pavadīju daudz laika, un vienas no pirmajām spilgtajām skolas laika ārpusskolas atmiņām ir izmētātas šļirces pie draudzenes mājām, izdemolēts skeitparks un baisas, pussagruvušas garāžas. Mūs nelaida vakaros vienas staigāt, un bailes uzdzina urbānās leģendas par bezpajumtniekiem graustu mājās. "ed dirsu" joprojām ir rakstīts uz vienas no tām. Agrāk te bija katrai ģimenei pa šķūnim un dzērājam, klaidoņu suņi un kādas trīs točkas dzīvokļos, bet tagad viss ir sakopts, mauriņi nopļauti, garāžu vietā slejas jauni daudzdzīvokļu nami un mazgadīgie vandāļi gan jau ir labošanas darbu kolonijās. Es šorīt kādu stundu staigāju pa Babīti, un par aizgājušajiem laikiem liecināja vien izmētātas pudeles jaunajā parciņā un visdažādāko korķīšu kaudzes uz katras ielas stūra. Lai gan, gaidot autobusu mazliet pāri deviņiem no rīta, redzēju četrus uzblīdušus kungus malkojam spirtu pie krodziņa, kur bija manas vecmātes bēru mielasts - vietas varbūt mainās, bet cilvēki gan biežāk paliek tādi paši. "Come on baby, light my fire," es dungoju, kamēr pāri ielai pa kabatām meklēju alus attaisāmo.

4/17/18 03:52 pm

Man, protams, prieks par visādiem pavasarīgiem ierakstiem un bildēm, arī par silto laiku ārā prieks (pirmais tauriņš, ko šogad redzēju, bija dzeltens), bet! nu jau atkal ir auksti un es atkal esmu slima. Es vienkārši negribu tam noticēt. Kā ar āmuru pa galvu un izklepotas plaušas.

Visādās piezīmēs no pagājušajiem mēnešiem ir sarakstīti dažādi dziesmu vai mūziķu nosaukumi, es tikai lielākoties neatceros, kāpēc. Nina Hagen un Starpliktuve? Arca un Can Lost tapes? Atceros, ka Bolderājā kaut kad klausījāmies pēdējo, un man ļoti patika.
Powered by Sviesta Ciba