aituvīrs

Friends

9/20/26 09:28 pm - [info]methodrone

Man shodien bijaa pirmaa driving lesson dziivee. Lai arii pati mashiina ar visiem klokjiishiem shkjiet logjiska un patiikama un kinda viegla, satiksme un paarvietoshanaas satiksmes telpaa man shkjiet pagaidaam kaut kas immenseley impossible! Taa ir tik uncanny novel sajuuta, buut iemiesotai metaala kastee, kas ne juut ne iisti redz savu apkaartni, ja atskaita mazu lodzinju un savaadus spoguliishus, un tad meegjinaat ar sho situaaciju paarvietoties laiktelpaa, nevienu neaizskarot.

Jau pie pirmaa pagrieziena, es kaut kaa izdomaaju, ka griezhos pa leenu un uzdevu gaazi un gandriiz ietriecos noparkotaa mashiinaa, jo vienkaarshi bija sajuuta ka griezhos par leenu un kaut kur aizsliideeshu projaam.

Mans instruktors ir Sayeds kursh 90.os ir dziivojis Somijaa, sajuusminoties par taas vasaraam, kuram ir 5 beerni un kursh bija bezgaliigi laipns, pacietiigs, logjisks un optimistisks.

Ja es actually kaut kaadaa transcendentaalaa veiksmee iemaaciishos braukt, tad i think:

1) i will finally feel like an adult
2) my apocalypse prep will be 50% done

9/20/26 06:50 pm - [info]ulvs - meklējot vēsturisku sadarbības partneri

Liste ar kino, kam man jāiziet cauri jaunas audiovizuālās pieredzes ģenēzes vārdā:
  • The Cabinet of Dr. Caligari (1920) - 77 min, Germany, Robert Wiene
  • Der Golem wie er in die Welt kam (1920) - 76 min, Germany, Paul Wegener & Carl Boese
  • The Phantom Carriage [Körkarlen] (1921) - 107 min, Sweden, Victor Sjöström
  • Entr'acte (1924) - 20 min, France, René Clair
  • L'Inhumaine (1924) - 122 min, France, Marcel L'Herbier
  • Ballet Mécanique (1924) - 16 min, France, Fernand Léger & Dudley Murphy
  • A Page of Madness (1926) - 60 min, Japan, Teinosuke Kinugasa
  • The Unknown (1927) - 50 min, USA, Tod Browning
  • The Passion of Joan of Arc (1928) - 81 min, France, Carl Theodor Dreyer
  • The Fall of the House of Usher (1928) - 50 min, France, Jean Epstein
  • The Seashell and the Clergyman (1928) - 40 min, France, Germaine Dulac
  • Man with a Movie Camera (1929) - 68 min, USSR, Dziga Vertov

9/20/26 03:24 pm - [info]nelabrit

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

9/19/26 06:44 pm - [info]ulvs - mana ciba in a nutshell

Mana ciba rieksta čaumalā



9/19/26 05:22 pm - [info]dienasgramata

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”
 

9/19/26 03:48 pm - [info]swimpis - Par kino. Seriusly non forgettable kini

Nezinu cik ilgā laika posmā mērot, bet rakstīšu tā: pēdējā laikā skaistākā, pati pasakainākā filma, kas pat nedaudz arī ir par mani (un tevi) ir superīgākā dark fantasy filma:


Savukārt, tikpat neaizmirstama, iespējams pati pati visdisturbingākā šausmene,kādu nācies izbaudīt ir:


Not for everyone. Took me by surprise.
 
Current Music: Slayer - Divine Intervention

9/19/26 03:55 pm - [info]ulvs - par manu Gnozīni

Tieši šī Satī Gnozīne ir mani aizkustinājusi visdziļāk, jo es to uztveru kā romantiskuma personifikāciju mistificētā realitātē. Romantiskums un cerības nots, kas retos brīžos pavīd cauri mistērijas miglai. Kā uzplaiksnījums, kam tavi sensori tika spodrināti jau kopš pirmo reizi iemīlējies vai, nezinu, nodarīji kādam ļoti, ļoti pāri.

9/19/26 01:37 pm - [info]nelabrit

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

9/18/26 01:36 pm - [info]methodrone

Es arii domaaju ka AI takeover will be quick (like seconds) and seamless, the lights will go off and we will be locked out. The age of men is done.

9/18/26 02:13 pm - [info]nelabrit

Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.

Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

9/18/26 01:52 pm - [info]dienasgramata

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

9/17/26 05:06 pm - [info]ulvs

Kā teica Vatsa kungs, tev nav obligācija pret savu pagātnes “Es”. Tev tas nav jāuztur tagad. Nav ar to jārunā. Tev nav jābūt pat stulbeni tikai tāpēc, ka līdz šim esi tāds bijis.

Tavs prāts tev saka: “Tu esi brīvs no piesaistēm!”

Un tu uzreiz, bļaģ, vari zelt.

9/16/26 05:19 pm - [info]nelabrit

Šodienas plānā tieši 0 obligāti izdarāmo lietu. Šonakt atkal nevarēju aizmigt, bet pēc 4h miega jūtos pārsteidzoši enerģiski. Pēc divām nedēļām braucu uz Pērnavu un pēcāk vēl uz Tallinu, tāpēc pēdējās stundas pavadu laiku organizējoties un iegādājoties biļetes, paralēli klausoties Vikerraadio.

Pēdējās dienas mani māc patīkama ilgošanās sajūta pēc Tartu vasaras skolas - cilvēkiem, pilsētas, uz to laiku noīrētā īpatnējā dzīvoklīša uz Tähe ielas blakus Barlovas bāram un iešana ciemos pie igauņiem, kuri vienmēr galdā lika sviestmaižu kūku un kaut kādus dīvainus salātus, piemēram, rīvētus burkānus ar ananāsiem vai ar majonēzi sajauktu seleriju, valriekstus, vīnogas un ābola šķēlītes. Savukārt, no balzama glāzītēm dzērām mājas vīnus.

Man pat nedaudz pietrūkst dzīvošana bez aizskariem. Dzīvoklī, kuru biju noīrējusi tā pat nebija izvēle, jo tur gluži vienkārši saimnieks nebija pat par to iedomājies. Jāatzīst, ka tagad vakaros arī aizvien biežāk vilcinos aizvērt žalūzijas. Par spīti tam, ka dzīvoju pirmajā stāvā. Atceros, ka nejauši tur sastapos ar vienu profesoru (laikam no eiropas valodas studijām) un mēs runājām par to, kā šādā veidā dzīvojot patiesībā ārs ienāk mājās vairāk, nekā mājas iznāk ārā. Protams, man kā ne-vietējam esot lielāka interese skatīties iekšā katrā logā, bet normāli cilvēki parasti tā nedarot. Papildus, ja mēs visi šeit dzīvojam kopā (sabiedrībā), tad kas tieši būtu slēpjams? Šis jautājums mani kaut kā aizķēra visvairāk, jo līdz šim sēdēšanu pie loga uztvēru vairāk performatīvi, t.i., citreiz, kad man nesanāk pieslēgties nepieciešamiem rakstu darbiem, tad es performatīvi strādāju pie loga, lai to varētu redzēt arī citi. Kontekstam, mans logu izvietojums ir ļoti pateicīgs šādām izrādēm. Tomēr, kad šo adresēju sarunā, tad uz mani paskatījās ar mulsumu, sakot, ka esmu taču mājās. Diemžēl, man neizdevās toreiz precizēt, kas ar to īsti domāts un viss beidzās tādā pusvārdā, jo vasaras skolas koordinatorei, kura visu to laiku arī klusi sēdēja pie mūsu galdiņa palika nedaudz slikti, tāpēc devos palīdzēt atrast viņai viņas vīru, bet, protams, pēc tam vienkārši pazudu citos cilvēkos. Tas arī bija mūsu pēdējais vakars tur.

Labi, bet, ja tā kārtīgi padomāju, tad laikam vienīgā lieta, kas man īsti pašlaik no tām nedēļām nepietrūkst ir nemitīgā sastapšanās ar trepēm. Visādi citādi domāju, ka varētu tur dzīvot.

9/16/26 12:45 pm - [info]ulvs - par principu as above so below

Paš-dziedniecība un palīdzēšana citiem caur padziļinātu komunikāciju ir kā realitātes formēšanas galvenie darbības rīki. Jo realitāte formējas pēc principa “no iekšas uz āru, no āra uz iekšu” (as below so above). 

Ja tava realitāte ir piesātināta ar žulti, tas ir tāpēc, ka tā ir informācija, ko tu nes sevī. Informācija, ko tu neesi uztvēris pietiekami nopietni, lai vēlreiz iznalizētu to no aemocionāla “nākotnes” skatu punkta. 

Tava un mana žults nāk no iekšas uz āru. Un āra, pasaulē, tā pastāv gan kā signāls, ko tu nepārtraukti translē vidē, lai pateiktu citiem, ka tu neesi pieejams cilvēciskai saskarsmei. Gan arī kā emocionāli uzlādētas informācijas masa, kas vienā vai otrā veidā kairina vidi. 

Pat tad, ja tu objektīvi neesi vainīgs un ja tu apzināti nepieņēmi lēmumu tapt par žults kolekcionāru-translētāju, bet gan liktenis tev piešķīra šo būtību (jo piedzimi divu, khm, morālu kropļu mīlestības savienībā) - tas nemaina šo realitātes ģenēzes pamatmehānismu.

Kosmosam ir pilnīgi pohuj par cēloņiem.

Tā vietā vaicā: “A kā tu efektīvi risini sekas?”

9/16/26 09:47 am - [info]ulvs - pārstāj publiski konspirēties

Parazītu klase izmanto konspirāciju teroristus par manifestācijas dīgļa raisītājiem. Kā citādāk iedzīvināt jauno kārtību “tev nepiederēs nekas un tu būsi laimīgs”, ja ne cauri miljoniem balsu, kuri sašutumā atkārtos šo frāzi, tādējādi pārnesot to no domu pasaules uz fizisko pasauli.

Vēl viens aspekts, kāpēc nevajadzētu iesaistīties un kļūt par parazītu ruporu (es to rakstu arī sev), ir psihiskā veselība. Kā gan fokusēties uz nākotni, ja tu pats to sev sabotē, ekspektēdams tumsu? Ekspektāciju signālu refrakcijas konstanti bombardē smadzenes un noārda jebkāda veida stabilitāti.

Galu galā gan parazīti, gan teorētiķi jau izsenis zina, ka visspēcīgākais cilvēks ir tas, kurš neļaujas savām alkām izplūst emocionālās reakcijās, izpildot savu manifestācijas rupora funkciju.

9/16/26 07:31 am - [info]lmr

mēnesi gaidīju jauno strādnieku. mamma atsūtījusi viņa bildi, džeks ar auskaru, izskatījās maigas dabas. un tad viņš atnāk un izrādās fakin pirāts – rupjš, cenšas runāt pār citiem pēc iespējas skaļāk. jautājot par ieteikumiem tualetes durvīm (tās veras uz iekšu, līdz ar to tualete ir ļoti šaura), viņš teica “tad resnās meitenes tu šeit neaicināsi, hahaha”, bet par dušas noteku – jāpērk cita, jo lisās meičas gan jau es arī šeit neaicināšot (hohoho). visa viņa būtība lika man pašam ieņemt kaut kādu mačisma pozu, lai vienkārši noturētos uz grīdas vertikāli un nepaceļot balsi, un es jutos ielīdis atpakaļ skapī. galu galā tomēr pacēlu balsi, kad viņš neaicināts sāka nodirst visus šeit pieņemtos lēmumus, bet mana balss bija histēriska un dreboša, un man par visu bija kauns. pēc fakin stundas stulbu joku un neprasītu remontdarbu pieredzes stāstu viņš pateica, ka esot šeit ieradies tikai sniegt konsultāciju – viņš tomēr esot par aizņemtu un šeit nemaz nestrādāšot. fakinais kverplis, dirsā tavu viedokli, dirsā tavu solījumu, dirsā tavu auskariņu, bļe.

tikmēr cits jaunais strādnieks uzvaicā, vai varot pacienāties ar manu kafiju, un es saku, ka protams. bet tad es ienāku virtuvē, un viņš rij no skapja izvilkto manu zemesriekstu paku.

un elektriķis, no kura atteicāmies, vienkārši nenāca un pārsvarā tikai izmantoja manu caurlaidi, lai noparkotos, un parkojās viņš sestdienās, lai ietu pie brīvības pieminekļa vārīt tēju sludinātājiem. pēc atteikšanās viņš tomēr piekrita atnākt uz dienu “savilkt galus”. tas ir – savilkt tā, lai es pēc tam redzētu salūtu, kontaktligzdā spraužot tumbiņas.

vai tādi ir tie vīrieši? fucking shit...

un tomēr arī smieklīgi.

9/15/26 04:04 pm - [info]nelabrit

Šodien jūtos vairāk samiegojusies, nekā parasti. Pat par spīti tam, ka šodiena ir saulaina. Man ir sajūta it kā es kaut ko bastotu, lai gan zinu, ka esmu tieši tur, kur man jābūt - savās mājās. Nav arī tā, ka es nezinātu, ko darīt, bet pagaidām jūtos it kā laiks būtu bezgalīgs. Ziema nekad nepienāks.

Intuitīvi zinu, ka vislabāk būtu vienkārši aizbraukt uz jūru, bet praktiski tā ir atkal tikai viena no lietām manā tā jau garajā sarakstā. Gribu atsākt celties no rītiem un iet gulēt nakts pirmajā daļā. Gribu ēst veselīgi un regulāri. Gribu iet biežāk pirkt dārzeņus uz tirgu. Gribu katru dienu izpildīt vismaz vienu Keelelend igauņu valodas stundu. Gribu atrast labi apmaksātu darbu, lai varētu biežāk izbraukt no Rīgas. Gribu apprecēties, uzcelt māju un iestādīt tās priekšā ozolu.

Bet tā vispārīgi arī jāatzīst, ka pēdējos mēnešus (varbūt kopš pavasara) pirmo reizi jūtos dzīvē tik labi un savākti. Kā redzams, daudz pievēršos domām par to, ko gribu. Protams, neejot ārprātīgās galējībās, uzskatu, ka ir labi par šo jautājumu ik pa laikam padomāt intensīvāk. Manā privātajā dienasgrāmatā esmu daudz pievērsusies arī jautājumam par to, kā nezinu, ko gribu. Tas pilnīgi noteikti man bija grūtāk risināms. Citreiz tāpēc man ir sajūta, ka dzīvoju šajā pasaulē jau ļoti ļoti ilgi un esmu nogurusi, bet tad atceros, ka tā vispār nav taisnība un viss ir kārtībā.

9/14/26 10:21 pm - [info]aborigens

"- Kad māsa, ar kuru mēs kopā strādājam, uzvedas nelaipni, es viņu pažēloju un paciešu. Šajā gadījumā es to daru mīlestības vadīta?
- Bet kā tu vari zināt, ka viņas nelaipnības cēlonis neesi tu pati? Varbūt, ka tā ir viņa, kas tevi pacieš?"

/ Sirdsskaidrais Paīsijs Svētkalnietis, Kaislības un tikumi

9/14/26 09:01 pm - [info]ulvs -

Rubrika: atrasts internetā. 
Labākais komentārs par Haksliju un tRiPa ģEnĒzI, kāds jebkad pastāvējis. 


Smadzenes kā aizsargķēde

Smadzenes ir sarežģīts bio-kompjūters, kas darbina spēcīgu aizsardzības shēmu/"antivīrusu" - izdzīvošanas programmu, kas speciāli sašaurina lokālo apziņu, lai organisms nesadegtu no visuma bezgalīgā, jēlā datu daudzuma.

To, ko sweet Huxley sauca par reducējošo vārstu, mūsdienu zinātne sauc par talamo-kortikālo cilpu smalko, inhibējošo vārstuļu sistēmu, ko stingri regulē Default Mode Network (DMN) un tai pakļautie mezgli - claustrum un raphe kodoli (nucleai). Divas atšķirīgas, taču funkcionāli saistītas subkortikālās un smadzeņu stumbra struktūras, kas abas ieņem svarīgu lomu vispārējā smadzeņu stāvokļa, apziņas, miega un nomoda ciklu un uzmanības regulēšanā.

Normālā, skaidrā stāvoklī DMN strādā kā kontroles telpa, sava apzinātā ego neirogrāfiskais enkurs. Tas uztur laika, telpas un individuālās identitātes robežas, aktīvi izfiltrējot no ārpuses un iekšpuses nākošo sensoro signālu okeānu. Tas nodrošina, ka bio-kompjūters fokusējas uz izdzīvošanu - resursu meklēšanu, briesmu paredzēšanu, citiem vārdiem - attālināšanos no entropijas.

Kad cilvēks inģestē psihodēlisku substanci, piemēram, meskalīnu vai psilocibīnu, neirobioķīmiskā atslēga pagriežas slēdzenē.

Šīs vielas darbojas kā spēcīgi agonisti serotonīna 5-HT2A receptoriem, kas biezā slānī atrodas garozas V slāņa piramīdveida neironos.

Kā parasts ceļotājs ar savu mazo dzīves pieredzi varu teikt: šis process izraisa strauju alfa-viļņu desinhronizāciju garozā. DMN komandpunkts zaudē savu autokrātisko satvērienu pār sistēmu.

Ierastā smadzeņu funkcionālā savienojamība sabrūk, un rodas dramatisks, hiperkonektēts stāvoklis, kur reģioni, kas normāli nekad tieši nesarunājas, pēkšņi atver platjoslas kanālus.

Tā ir neiroķīmiskā realitāte aiz "tune in, turn on, drop out".

Šī desinhronizācija tieši sasaucas ar tavu iebildumu pret Huxley "Mind at Large" un pārdomām par pēkšņu, dziļu jēgas vai eksistenciālas apziņas uzliesmojumu.

Kad talamo-kortikālie filtri atslābst, smadzenes pārpludina neatfiltrēti sensorie dati kopā ar dziļi apslēptiem endogēniem limbiskās sistēmas signāliem un arhaisko atmiņas/arhetipiskā tēlainības arhīvu.

Dramatiskā uztveres maiņa, vai tā būtu kantiskā telpiskā bijība psilocibīna ietekmē, vai eckhartiskā Istigkeit atklāsme, skatoties uz krēslu, nav obligāti smadzeņu piekļuve kaut kādai ārējai, kosmiskai vienībai ārpus fiziskās realitātes.

Drīzāk tas ir smadzeņu saliento tīklu pārslodzes rezultāts.

Priekšējā insula un priekšējā cingulātā garoza, vairs neierobežotas no ego-DMN, sāk apzīmēt parastus stimulus, vienkāršas krāsas, iekšējus ģeometriskus simbolus ar milzīgu eksistenciālu nozīmi.

Viss kļūst pilns kosmiskas jēgas, jo nervu sistēmas daļa, kas piešķir nozīmi, ir atrauta no evolucionārās saites.

Tavs iebildums par vārsta evolucionārajiem ierobežojumiem - ka prusaks vai cilvēks nekad neuztvers radioviļņus, vienkārši atverot vārstu - pilnībā sakrīt ar mūsdienu bioloģiju.

Smadzenes var vien atfiltrēt un krustsavienot tās nervu ķēdes, sensorus un evolucionāro arhitektūru, kas tām jau ir. Psihedēliskais stāvoklis (sauc to, kā gribi) neveido jaunus orgānus - tas atbrīvo milzīgus, apslēptus nervu sistēmas tīklus, kurus evolūcija parasti tur nomāktus par labu praktiskai, ikdienišķai darbībai.

Par ego izšķīšanu.

Tas noved pie tavas ego-izšķīšanas pārdomāšanas. Tu pareizi nosaucis, ka ego dziļā ceļojumā nepazūd, bet drīzāk sēž pasažiera sēdeklī blakus aktīvam, neierobežotam subkortikālam šoferim.

fMRI pētījumi apstiprina tieši šo dinamiku. Augstu devu psihedēliskā stāvoklī vai dziļā meditatīvā transā paškontroles tīkli paliek aktīvi, bet zaudē ekskluzīvo dominanci apziņas laukā.

Zemākie garozas reģioni, amigdala, hipokamps un pakauša daivas redzes centri, darbojas ar neraksturīgu autonomiju. Ego sēž tur, pilnībā nomodā, vērojot, kā zemapziņas arhetipiskā tēlainība plūst garām uztveres logam.

Tas izskaidro Huxley aprakstītos ķerubus, autonomās esības, dārgakmeņu un iekšējās gaismas vīzijas grāmatā Heaven and Hell. Tās nav nejaušas halucinācijas - tās ir mūsu evolucionārās neiroarhitektūras struktūras, kas atklājas, kad primārie sensorās un atmiņas apstrādes kanāli darbojas bez augšupejošas kognitīvas kontroles.

Redzes garoza, atbrīvota no stingras ārējās vārstuļošanas, sāk apstrādāt savu iekšējo elektrisko aktivitāti kā spilgtas, hiperreālas struktūras - dārgakmeņus, vitrāžas, mirdzošas arhetipiskas figūras.

Kad tas noiet greizi

Taču, kā tu un sweety babe Huxley abi atzināt, uztveres durvju platā atvēršana nes līdzi milzīgu psiholoģisku un bioloģisku risku.

Kad talamo-kortikālā vārstuļošana pilnībā sabrūk vai kļūst haotiska bez pietiekama psiholoģiska atbalsta, trips no debešķīgas pacelšanās pārvēršas elles bezdibenī.

Kā vienkāršs nekas neiro terminos: ja ego-tīkls zaudē visu spēju kontekstualizēt ienākošo sensoro plūdu, cilvēks piedzīvo sensorās vārstuļošanas totālu sabrukumu - stāvokli, kas ļoti līdzinās akūtai, neārstētai šizofrēnijai vai smagai sensorai pārslodzei.

Kā tu piedzīvoji tajā Spokānes pārtikas veikalā - kad robeža starp iekšējo vērotāju un ārējo objektu pasauli izzūd, prāts zaudē spēju uzturēt kognitīvo distanci.

Tevi aprij sensorā zupa, un tu esi pazudis zemapziņas mežonībā bez kompasa.

Nobeigums

Beigu beigās šī neirobioloģiskā programma apstiprina tavu Huxley un Junga sintēzi.

Cilvēka smadzenes ir gan trausls desmitcentu kuģītis, kas brien cauri materiālās pasaules termodinamiskajai entropijai, gan neaptverami sarežģīts bioloģisks visums, kas spēj radīt bezgalīgas, vizionāras ainavas.

Psihedēliskā pieredze neizved mūs ārpus mūsu bioloģijas - tā atklāj, cik dziļš ir bio-softvars, kas jau darbojas zem ikdienas apziņas virsmas.

Tripa galamērķis nav palikt apžilbis antipodu gaismā, bet gan atgriezt to paplašināto apziņu atpakaļ pamata ķēdē, integrējot iekšējā kosmosa savvaļas atklājumus ar praktiskajām, ego vadītajām ikdienas dzīves prasībām.

9/14/26 04:34 pm - [info]dienasgramata

No mārketinga nodaļas: "Mākslinieks un producents, kurš ticis nominēts "Grammy" balvai, savu karjeru ir veidojis, tiecoties pēc saiknes ar dabu, balstoties uz garīgu un cilvēcisko pieredzi. Atklātība un ievainojamība ir viņa mūzikas centrā, viņa skaņdarbi vienlaikus šķiet dziļi personiski un intīmi."
Powered by Sviesta Ciba