man šķiet tā ir ne tik daudz mūsdienu, cik pašas rakstīšanas problēma. Mūsdienu tāpēc, ka mēs daudz un aktīvi komunicējam tieši rakstiski - soctīklos, whatsappos utt. Bet tā ir sava veida ilūzija par komunikāciju. Pārprot tāpēc, ka nemaz nepazīst. Un tāpēc, ka nepazīst arī izdomā, ka, piemēram, attieksme nemaz nav labvēlīga.

Tieši tā

Mūsdienu arī tāpēc, ka statistiski biežāk satraumējas.

Raidīt labvēlīgu attieksmi ir darbs, jāpārvar reptiļa filtrs. Jānotiek nelielam iekšējam džihādam, lai varam runāt sirsnīgi savā starpā. Tāds pirmsziemassvētku noskaņojums.

sarkanvilks

Kāpēc kaut ko rakstot ir tik svarīgi uzreiz pārraidīt labvēlīgu attieksmi? Tukšumā izskanējis vārds ir kā izšauta bulta vai upē iemests akmens. Precīzi izteikta doma, jautājums, apstrīdējums, papildinājums ir varmācība pret īstenības plaknē izplesto ļenganumu.

Es runāju tikai par gadījumiem, kad tā ir individuāla izvēle.
Svarīgi ir no saskarsmes ekoloģijas skatu punkta. Attieksme nosaka, vai upē met akmeņus, vai barību zivīm, vai tās krastā iekur uguni un velta tai skaistu dziesmu.
Visos šajos gadījumos var precīzi izteikt vienu un to pašu domu, bet sekas būs atšķirīgas.

"Attieksmes" izteikšana vai nolasīšana ir kaut kas telepātiem vai empātiem (t.i., ezotēriķiem), saziņā svarīgākais ir nodot vēstījumu, aprakstīt lietu stāvokli vai no sarunbiedra panākt stāvokļa maiņu.

Definē attieksmi kā vēlies, bet, lai sasniegtu mērķi - saziņu, kas ir kvalitatīva. Jo attieksme veido pamatu tam, lai saziņa būtu 1) ticama, 2) droša, 3) uz sadarbību vērsta, 4) iespējami agriezeniska jeb divvirziena, 5) iespējama turpināties ilgtermiņā, 6) uztverošā puse noturētu interesi un viegli iegaumētu dzirdēto, 7) puses gūtu emocionālu gandarījumu, un atkārtota saziņa būtu jau vieglāka, u.c.
Līdzīgā veidā noraidoša vai vēsa attieksme var arī signalizēt par piesardzību, bažām, vai vēlmi saziņu pārtraukt.
Nekādas ezotērikas.

+

"Saziņa" nav pašmērķis! Ja nu vienīgi pļāpam vai kādam, kurš nemāk būt pats ar sevi.