- kamēr es "strādāju"
- 13.7.20 19:20
- 2 rakstair doma
- 12.7.20 21:38
Ap sešiem pirts aizēnas dzestrumiņu nomainīja košs saullēkts, ap astoņiem varēja jau noņemt tauriņu un iet pasnaust oksitocīna migliņā.
- 1 rakstair doma
- mīlēsim forewa
- 12.7.20 21:26
- 2 rakstair doma
- 12.7.20 18:17
- AufklärungAndra un Pauls atkal kopā.
- 2 rakstair doma
- 12.7.20 15:25
DELFI. Jaunatklāto Covid-19 gadījumu neesamība vienā dienā vēl ne par ko neliecina
- 0 rakstair doma
- 12.7.20 10:41
naktī uznāca bezmiega stress, un es izlasīju 2/3 no "80 dienās apkārt zemeslodei"
- 3 rakstair doma
- 11.7.20 21:58
zināji, ka es nečurāju uz kapiem?
man tētis iemācīja- 0 rakstair doma
- 10.7.20 23:42
čoms man šodien rekomendēja pārkvalificēties par kuģa pavāru.
teōrijas nodarbībā no kambīzes ielūrēju kokpitā. skērijs šits tur.
King Air, 'bove water & land, effing close to fire- 0 rakstair doma
- viltotais 8kājis
- 10.7.20 21:41
gribēju centrāltirgū nopirkt astoņkāji, bet tur atradās tikai kalmāra taustekļi. ko ar tiem darīt? sekojot jz. mazaa_mija padomam, ca 2h vārīju citronūdenī ar drusku vienkāršām garšvielām. sanāca tik mīksts, ka āda ar piesūcekņiem pati nonāca nost - to notraucu un gaļu iemarinēju citronu sulā, olīveļļā un piparos.
uz pannas apcepu rupju sagrieztus, ar mizu vārītus jaunos kartupeļus, uz cepšanas otro pusi pievienojot tāpat rupji sagrieztus taustekļus, smalkas sarkanā sīpola šķēles, maltus piparu un pāris karotes kaperu. servējot to visu pārlej ar mērci no plastmasas pudeles, kurā līdz baltumam sakrata olīveļļu ar citrona sulu un izspiestu ķiploku, un vēl tos pašus melnus maltos piparus. svētki!- 3 rakstair doma
- 10.7.20 21:42
iknakti vienā taktī- 4 rakstair doma
- obligāti brauciet uz tallinu
- 10.7.20 13:35
aizvedu bērnu pirmo reizi uz ārzemēm - un tas bija labi un pareizi. un tur tiešām sajūta kā ārzemēs; un mainījās manas domas par tallinu. divi indikatīvi piemēri: talliskivi radošais kvartāls - gluži kā tas, kas lisabonā zem lielā tilta, ar daudz visa kā un ļoti brīvu atmosfēru; un otrs - 2x ēdām kioskos pie baltijas stacijas/autoostas/tirgus - jo tur vnk bija restorāna līmeņa aziāts un turks. var arī ērti ar kājām uz jūru aiziet.
galvenais - kāda māksla! esmu aprakts, sabradāts no labuma!- šomēnes notiek tallinas biennāle. atšķirībā no riboca bagātībām, centrālais objekts ir viens, toties tāds, ka laikam gan top 10 ko mūžā esmu piedzīvojis: edward von lōnguse (tas, kam uz zaļās būdas tallinas pagalmā grafiti ar mironi un iepirkumu ratiņiem) lielistāde "pastardienas katedrāle" - 800m2 pamests angārs pilnīgi apokaliptiskā, imersīvā mākslas pieredzē: graffiti un skaņa, vide un objekti, tēlainība, koncepts un telpas horeogrāfija. satriekts!- kumu pa to laiku ir elnaras taidres briļanti nokūrēta grafiķa velo vinna izstāde: biedējoši detalizētas un super simetriskas socialist dreamskapes, gadrīz disturbējošas kolažas un svaigi veltījumi- brauciena lielākais atklājums: fotografiska tallinn izstāžu centrs. imperiāla kvalitāte! kur tas redzēts, ka no 4 izstādēm izcilas ir visas 4? lina iris viktor gluži nohipnotizē ar savu dark testament melno un zelta estētiku, tad ar zeltu klasiskā sudraba želatīnā turpina sebastiāo salgado, vēl izrādās, ka braiens adams ir daudz labāks fotogrāfs nekā mūziķis, pie tam grūtākajā portretu žanrā, un tad visbeidzot - pirmā ever tāda mēroga tom of finland fotoizstāde, kas atklāj, ka viņa slavenie zīmējumi patiesībā ir stipri dokumentāli! un pēc tam turpat ārā ir frenchy bistro, kura pagalma plašumā dzert royal kir, ēst mīdijas un pīles burgeru ar batātes free- 4 rakstair doma
- Rejs Bredberijs. 451 grāds pēc Fārenheita. - Izdevniecība «Zinātne»: Rīga, 1975.
- 10.7.20 13:36
Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokātus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasiešus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg!
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka.
— Jā.
— Krāsainajiem nepatīk "Mazais melnais Sambo". Sadedzināt! Baltajiem nepatīk "Krusttēva Toma būda". Sadedzināt!- 0 rakstair doma
- 9.7.20 16:40
subbritania homesick blues
- 2 rakstair doma
- 9.7.20 16:04
- 6 rakstair doma
- 8.7.20 23:09
"Наутилус, Агата Кристи... не дай бог Чай Ф... это для меня говно-рок"
"Гении умирают тогда, когда надо... это касается и Башлачева тоже.. это значит, что в 93-ем году ему делат было абсолютно нечего."
- 5 rakstair doma