reliģiskais moments [entries|archive|friends|userinfo] reliģiskais moments [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Mar. 21st, 2024|12:34 pm] "Spirituality is a personal journey towards connecting first to self, then to others & finally to the world around you" link post comment

[Feb. 18th, 2024|07:41 pm] visos šajos piedzīvojumos aizraujošākais ir bijis nevis ieraudzīt jaunas dimensijas, bet gan atklāt sevī spēju izturēt šo te visparastāko no dimensijām link post comment

[Feb. 14th, 2024|07:04 pm] labākā diena, lai veltītu savu dzīvi mīlestībai link post comment

[Jan. 8th, 2024|03:16 pm] Vispār es nelasu, bet šomēnes izlasīšu 2 grāmatas par Kašmiras Šaivismu (jo apriebies lietot vārdu 'tantra', taisnoties, kā arī pašai dažbrīd neatšķirt graudus no pelavām) un 1 Izidoras Dunkanes autobiogrāfiju - kas ir gandrīz tas pats (!) - - - jūtu, ka šis ir būtisks, līdz šim iztrūcis elements manā personiskajā feminismā link post comment

[Dec. 24th, 2023|04:06 pm] Krimuldas baznīca svētku rītā bija pilna ar šlesera propagandas skrejlapām (sarkans, melns, balts, capslocki, izsaukuma zīmes, atgādināja 90-o gadu reklāmas, arī sprediķī bija atsaucīte uz velna pieņemtajiem likumiem); pašlaik galvenā domforma "mīlēt paliek arvien grūtāk" es patiešām nedzīvoju nekritiski savā reaktivitātē, es skatos visur apkārt un tā arī neatrodu atbildi, cilvēki ir atteikušies vai nu no Kristus, vai nu no sabiedrības, vai arī no kritiskās domāšanas, vai arī, teiksim, no politikas kopumā, miniding their own business, no kaut kā ir atteikušies, lai saglabātu veselo saprātu un viņiem šķiet OK savu mīlestības prožektoru tēmēt tikai vienā virzienā, un dzīvot laipojot pa kaut kādām mīlestības saliņām, pieņemot, ka kopumā viss ir kaut kāda naida jūra, ir savējie un ir svešie, bet es tā negribu nesaprotu, kā cilvēkiem izdodas, es jūtos izolēta, ieslodzīta, cilvēku atstāta savā vēlmē saglabāt visu, iekļaut visu, mīlēt visu mīlēt kļūst arvien grūtāk, ar katru gadu palikt kristietei kļūst arvien grūtāk, un tas, ka Kristus man sākumā teica "jūs vajās mana vārda dēļ" utt., un "jūsu ticību pārbaudīs", es tiešām nebiju iedomājusies, ka tas notiks šādi bet, iespējams, tāpat kā Dievs, arī velns ar katru runā citā valodā kungs apžēlojies p.s. tādi cilvēki, kas palīdz, ir Lidija Lasmane, Viljams Šulcs (sāku lasīt par viņu iznākušo grāmatu, kas saucas "pārāk labi"), un vēl daži, kas ir manā vecuma grupā, tāpēc nesaukšu vārdā, lai nepaliek lepni, bet viņi visi ir mazliet ārpus, šis ir vienkārši kliedziens, man ir tik grūti būt kristietei, bet es vienlaikus arī nemēģinu apgalvot, ka man ir kaut kāda izvēle, iespējams, man plīst vecā āda - man plīst vecā galva, es vairs nevaru sevi iespiest pastāvošajās binaritātēs, tās savu laiku ir nokalpojušas. vienīgie, kur es atrodu kaut kādu mierinājumu, ir ekofeministi, un nē, ne džūdita batlere, nedz radikāli kreisie anarhisti, jo to es jūtu kā kaut ko naidpilnu un pārāk kognitīvu: dzīve bez Dieva/mīlestības/garīguma ir tāda pati kognitīvā disonanse kā dzīve svētulīgā liekulībā lūdzoties par šleseru link 3 comments|post comment

[Dec. 6th, 2023|06:59 pm] iemācījos, ko darīt ar spokiem link 2 comments|post comment

[Dec. 5th, 2023|02:17 pm] Lire la nature avec son âme, c'est éveiller en Soi cette sagesse du vivant sans blâme link post comment

[Nov. 23rd, 2023|12:36 pm] Across cultures and traditions, there have always been those that speak with the dead, hear voices, enter states of oracular trance, and receive visions of what is to come. Such sensitivity, traditionally, is common. For most of human history, the people that received such visions lived right at the center of culture. But what happens when the seer is ripped from the ecology in which they traditionally lived? The intuitive is cast out, othered, vilified, and pathologized. Cast aside, relegated to the margins of society, without the context that once held it, oracular seeing can veer into charlatanry and delusion. So these days visions — like everything else in the modern world — are immediately monetized, translated into marketable pop-spirituality and much of the mastery and depth of visionary tradition is lost. But what this points to isn’t something “wrong” with intuition or the practice of oracular vision — it points to something wrong with modernity’s relationship with it. (Josh Schrei kā parasti visu saliek pa vietām - ļoti iesaku jaunāko "The Emerald Podcast" https://open.spotify.com/episode/6QxQOcCofZPVkFdvXx9rAf?si=dc5940becfe64faa) link 1 comment|post comment

[Nov. 14th, 2023|05:17 pm] In order to feel a deep connection with the feminine aspect of the divine, Ramakrishna Paramahamsa sometimes dressed in women's attire and engaged in activities traditionally associated with women. This behavior was seen by his followers as a manifestation of his intense devotion and his belief in the universality of the divine, transcending conventional gender norms. "How can a man conquer passion? He should assume the attitude of a woman. I spent many days as the handmaid of God. I dressed in women’s clothes, put on ornaments, and covered the upper part of my body with a scarf, just like a woman." link post comment

[Oct. 27th, 2023|05:26 pm] vienkārši kultivējiet mīlestību un laipnību un networkings jums taps piemests, un lai citu cilvēku feikums jūs nenoved no ceļa ka jums arī tādiem jākļūst link 2 comments|post comment

[Oct. 20th, 2023|05:42 pm] es gribēju tikai teikt, ka Dieva dāvanas ir bagātīgas ikvienu brīdi, un iemeslu pateikties vairāk nekā vajag, tikai vajadzīga zināma klātbūtne un atbrīvotība (atvērtība), lai tās varētu saņemt. karoče, čil pīs relax bro, lai Dievs tevi varētu svētīt link post comment

[Oct. 20th, 2023|05:37 pm] tie paši kristīgie draugi, kas pieslējās antivakserismam, tagad ir pieslējušies proIzraēlismam, kaut ko murgo par apsolīto zemi utt, kāds vispār sakars pēc tam kad Kristus mūs explicitly atbrīvojis no nacisma, rasisma, eidžisma, seksisma un citu veidu paštaisnuma? bet labi, es par to vairs nevēlos rakstīt. link 1 comment|post comment

[Mar. 30th, 2023|12:57 pm] vairāk mums šādu kristīgu domātāju, lūdzu https://www.delfi.lv/news/versijas/aidis-tomsons-ticibas-nedziedinama-trauma.d?id=55379152 link 1 comment|post comment

[Feb. 1st, 2023|04:59 pm] [Tags | ayahuasca, carolina ] Nous sommes comme des orphelins de Père et de Mère quand nous ne sommes plus inspirés par le Ciel, ni ancrés dans la Terre link 7 comments|post comment

[Jan. 3rd, 2023|01:02 pm] iesaku noskatīties šo filmu - "The power of the heart", tajā ir kaut kas universāli, unitāri, kristīgi un anatomiski būtisks link post comment

[Jan. 2nd, 2023|02:18 pm] vārda "manifestācijas" vietā gribu lietot "lūgšanas", jo nu, vai nepilnīgs, traumās samudžinājies ego var kaut ko pats radīt, ar "gribasspēku" un enerģijas manipulāciju, bez paļaušanās Dieva gribai un žēlastībai? t.i., protams, ka var, bet skaties, ka nesanāk negribēta melnā maģija, haosa vairošana un izdegšana. link 10 comments|post comment

[Dec. 26th, 2022|01:32 pm] Arhibīskaps šogad Ziemassvētku brīnumu visvairāk sajūtot senā balādē par Skārboro gadatirgu, dziesmā par nepiepildītu mīlestību. "Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas - tad viņa būs mana patiesā mīlestība. Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība," vēstījumā ticīgajiem norādījis arhibīskaps. link 3 comments|post comment

[Nov. 22nd, 2022|10:38 am] pasaulē kaut kas vienmēr pietrūks, kamēr tajā nebūs tavas sirds smaržas link 4 comments|post comment

[Sep. 30th, 2022|12:59 pm] Piektdiena, 1973. gada 14. decembris. Kad atceros savu dzīvi, tad vienmēr visvairāk izjūtu tās mūžīgo “policentrismu”. Ne vienā no “pasaulēm”, kurās vienlaikus dzīvoju, es nekad “neaizgāju ar visu prātu”, ne ar vienu pasauli iekšēji līdz galam neidentificējos, vienmēr man bija cita, kurp jebkurā mirklī vienmēr varēju aiziet. Tai pat laikā zināju, ka nekad neesmu bijis vienpatis, bet gluži sabiedriska būtne. Man vienmēr bija acīmredzama neiespējamība aiziet kaut kur tieši ar visu “prātu”. Prāts vienmēr palika brīvs, svabads. Tā bija jau kadetu skolā. Es pieņēmu bez jebkādām atrunām to pasauli, kuru tā mums sniedza: militāru, krievisku, romantiski varonīgu. Un vienlaikus “aizgāju” uz tolaiku otro polu – pie t. Šimkeviča, pie sarunām par ārzemju filiāli, par Baznīcu, par teoloģiju, un tā pat dusmojās uz mani – priekš kam man vajadzīgas visas šīs detaļas, bet priekš manis tās bija dzīve. Un tā pēc tam ir bijis vienmēr – liceja laikā, “laicīgajā dzīvē” – ballēs uz rue de la Faisanderie, un ārzemju filiālē un kustībā (šeit tiek domāta krievu studentu kristīgā kustība, tulk.piez.). It kā visa katras “pasaules” burvība būtu tieši tajā, ka no tās var aiziet, tas ir, citējot Nabokovu – “citur, citur, citur…” vai pēc Grīna «tout est ailleurs» (“viss ir citur”, fr.v.). Bet tas nekādi nenozīmē “būšanu bomzim”, ne arī “bohēmu”, patiesībā es tās abas neciešu. Es dievinu mājas, un priekš manis aizbraukt no tām ar nakšņošanu citur vienmēr līdzinās nāvei, atgriešanās liekas bezgalīgi tāla! Māju klātbūtne pasaulē – ar visiem šiem neskaitāmajiem izgaismotajiem logiem, aiz katra no kuriem ir kādam “mājas” – mani vienmēr piepilda ar gaišu prieku. Es kā izmeklētājs Megrē gandrīz vai gribētu katrā no tām iekļūt, sajust to neatkārtojamību, tās dzīvības siltuma veidu. Katreiz, kad redzu vīrieti vai sievieti dodamies ar iepirkumiem, tātad uz mājām, domāju, lūk, viņš vai viņa dodas mājās uz savu īsto dzīvi. Un man kļūst labi, un viņi man kļūst kaut kā tuvāki. Visvairāk mani interesē, ko cilvēki dara, kad viņi “neko nedara”, tas ir, tieši dzīvo. Man liekas, ka tikai tad tiek izlemts viņu liktenis, tikai tad viņu dzīve kļūst svarīga. Aleksandrs Šmemans “Dienasgrāmatas: burtnīca I” link post comment

[Sep. 20th, 2022|03:37 pm] Ceturtdiena, 1973. gada 1. novembris. Visas šīs dienas esmu nokrauts ar darbiem, sēdēm, sanāksmēm. Bet manī ir iekšēja miera un možuma sajūta, neskatoties uz visām nepatikšanām. Varbūt tāpēc, ka sirds dziļumos – “Confession and Communion” rakstīšana, un šīs domas iedvesmo… Vakar pēc Kolumbijas universitātes krievu institūta lūguma izlasīju lielu kāda Bernisa Rentāla disertāciju par Merežovski. Gudri un meistarīgi sarakstīta. Ak Dievs, cik daudz “sudraba gadsmitā” bija vieglprātības, lētu shēmu, melīga maksimālisma. Jā, iespējams, “pār viņiem plūda kaut kāda noslēpumaina gaisma, kaut kāda viegla liesma….” (no G. Adamoviča dzejoļa “Bez atpūtas dienas un nedēļas”. «Но реял над нами / Какой-то особенный свет, / Какое-то легкое пламя, / Которому имени нет». Bet cik daudz arī vilinoši kārdinājumi! Nesen domāju: būtībā mūsu laikos mūsu “uzstādījumi” pazīst četras pozīcijas, četri attieksmes veidi pret visu, četras pasaules izjūtas. Tās (no kreisās uz labo) ir radikālis, liberālis, konservatīvais un reakcionārs. Bet ko darīt tam, kuram visi ir vienlīdz pretīgi, vēl vairāk – dziļi pretīgs ir gan šaurpierīgais radikāļa fanātisms, gan bez kaulu liberāļa visa saprašana, visa pieņemšana un virspusējums, gan konservatīvā muļķīgums, gan reakcionāra morālais zemiskums? Aleksandrs Šmemans "Dienasgrāmatas: burtnīca I" link 1 comment|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]