Friends

Nepagāja ij gads

Ar Kārli "Labo Dāmu" Biķernieku iepazinos pirms kādiem 19 gadiem. Vispirms sviesta cibā, Latvijas vadošajā blogu portālā, kur Kārlis sāka rakstīt trīs gadus vēlāk pēc manas reģistrācijas - 2007. gadā. Drīz vien iepazināmies klātienē pie Sandras M. viņas Rīgas komunalkā. Sākotnēji man Kārlis nepatika, bet tā bija mana nevis viņa problēma - viņš brīvi komunicēja ar meitenēm, kuras man patika (Irma, Sandra) tāpēc 1.mirklī es viņu uztvēru kā konkurentu un vēlēju viņam sliktu.

Taču ātri vien Kārlis mani savaldzināja ar savu sirsnīgo dabu. Viņam ļoti patika mūsu (Židrūns, Mazie Smirdīgie Kociņi) mūzika, tāpēc viņš arvien biežāk pavīdēja manā draugu lokā, kur es, iepazīstot viņu tuvāk, arī nostiprināju savu cieņu pret viņu kā cilvēku. Atceros, ka viņš bija sajūsmā, kad padalījos ar Židrūna 1.albuma failiem, kurus viņš ļoti vēlējās remiksēt.

Kārli tuvāk iepazinu, kad viņš sāka dzīvot pie manis un manas tā brīža draudzenes Ritas mūsu Lāčplēša ielas 3 istabniekā. Kad atradāmies ilgāku laiku prom, viņš ar prieku pieskatīja mūsu mīļo kaķenīti Elīnu. Ap to brīdi Kārlis manā dzīvē bija nostiprinājies kā spēcīgs un ļoti izteiksmīgs tēls, kuru katru reizi biju priecīgs satikt. Kārlis bija ļoti sirsnīgas un maigas dabas cilvēks. Jebkur, kur viņš atradās, Kārlis izstaroja siltumu un cilvēkmīlestību, tāpēc viņš ļoti viegli spēja nošarmēt citus.

Es vienmēr Kārli jutu to fonā esošo sāpi, to trauksmi, ko viņš ar vieglu sirdi nolika malā, lai baudītu dzīvi. Viens cilvēks ir paredzēts, lai atrisinātu savu pamatproblēmu. Cits ir paredzēts, lai izvairītos no risinājuma, taču, darot to, viņam netīšām var sanākt uzcelt jaunu pasauli, pasauli, kas ir daudz labāka par to, pasauli, kas ir iejūtīgāka, sirsnīgāka un atklātāka.

Katram savs ceļš.

Iemesls, kāpēc es nerakstu personiskus un "ievainojamus" rakstus cibā, ir tāds, ka šo 20 gadu laikā cibiņi ir vienmēr bijuši manā privātajā dzīvē un vēl joprojām ir. Ja es gribu, lai kāds zina, ko es jūtu un patiesībā domāju par kaut kādu privātu notikumu, es to pateikšu privāti. Cibas drāmas ir TIK personiskas, ka tas nekad nav tā vērts, ja vien uztaisīt visu drāmu drāmu nav pašmērķis.

RIP malvine_truse. Tiksimies aiz priekškara.

Biju uz pirmo "Dieva Amfetamīns, Tu, Imperator" koncertu Rīgā, tāpēc uz otro neiešu, jo vēl jūtu pirmo (tas bija nesen).

Flora and Son

Labs muzikālais teiks par Epstīn-sāgu.

LA.LV “Dāmas! Nelaidiet šonedēļ vīrieti brīvībā, ja negribat pavisam pazaudēt,” sociālo tīklu platformā daiļā dzimuma pārstāves brīdina astrologs, astronumerologs Kristaps Baņķis.

Arnis mani uzsēdināja uz DEADSY pirmā albuma. Burvīgs ķīmiskais roks bijušajiem Orgy daiļrades cienītājiem. DEADSY ir izteikti autistiskāka-autsaideriskāka mūzika par Orgy. Manuprāt, viņu mūzikai ir unikāls TY SEAGULL / JOHN MAUS vaibs. Tam kontributē bagātīgais elektrisko ērģelu/synth padu skaņas krāsojums, kas pavada teju katru albuma dziesmu. Iesaku visiem, kuriem patīk jocīga mūzika. Burvīgi dziļš, distortēts taustiņu (teju) sub-bass! Labs hedrūms visās iespējamajās ziņās. Fascinē viņu logo - stilizētas kaula formas... suņu barības cepums? Hmm.

būs jāiet vēlreiz, bet vismaz pusi eksāmena ieskaitīja - manevrus un tehnisko jautājumu, kas arī nav slikti!

nu ko - turam īkšķus! viii! aaaaa!

Nebiju dzēris Cido multiaugļu sulu padsmit gadus. Sanāca pagaršot šodien - jēziņ, tāda pārsaldināta, lēti garšojoša dzira. Atceros, ka savulaik Cido multiaufļu sula bija īpaša ar savu balansēto garšu un t.s. fruit pulp, ko tā saturēja. Es līdzīgu multiaugļu sulu neesmu baudījis.

1d tirgerējās diezgan traka panikas lēkme. likās, ka nevaru vispār pakustēties. nē, nu racionāli nebija ne vainas - es sapratu, ka man ir panikas lēkme, ka es nemirstu (man nekad nav licies, ka es mirstu vai ir kkā pa īstam fiziski dirsā), bet bija sajūta, ka man telpā nav vietas un, ka kustēties un aizņemt kaut kādu papildu vietu telpā ir praktiski neiespējami. ļoti priecājos, ka dzīvesbiedrs visnotaļ budistiskā mierā tika ar mani galā. tas bija tiešām ļoti jauki un forši.
4d ļoti, ļoti izbaudīju pavairāk stundas būdama viena pati mājās. un beidzot izmazgāju grīdas.
5d ar Martu bijām apvidū, ļoti sen nebiju jājusi. bija forši.
6d no rīta aizbraucu līdz Siguldai, pārkāpu pie Kriķes, nobraucām Kuldīgā - mums bi Līgu pH3 radošā nometne, ar domu atlasīt trūkstošo materiālu jaunajam albim. dziedāt gan sākām tikai ~18.30.
7d Kuldīgā bija +2, spoža saule, zilas debesis un smaržoja pēc pavasara un jaunas, skaistas dzīves apsolījumiem. bijām pastaigāties uz rumbu un skatu torni un dzert kafijas ar desertiem Goldingenā. vakarā runājām par to, ka jāsāk meklēt ēka/vieta, kurā pēc gadiem X dzīvot DIY panzonātā/komūnā, kurā pieskatīsim, lai neviena no mums naktī ejot čurāt un pakrītot, nepaliek mētājamies zemē ar salauztu gūžu. materiālu albumam atlasījām, setlistu Vagonu Hall koncim salikām (info drīzumā) un arī studijas laiku vokālu ierakstam rezervējām.
1d izpaunājāmies, ap 15 izkāpu no Kriķes auto Rīgā, paklimtu apkārt un gāju uz Reiņa ģenerāli cirkā. bija trips, nebija slikti, bet es joprojām nesaprotu, ko es par to izrādi domāju. tad gāju uz vilcienu, braucu līdz Siguldai, tiku pie sava auto, braucu mājās. visu ceļu sīki smīlāja un sala klāt pie vējstikla.
2d bija atvadu pasākums atlaistajai kolēģei. paēdām Mazajā Ansī (diezgan niecīga veģ izvēle) un tipa gājām apkārt Vaidavas ezeram, bet beigās tomēr gājām pa pašu ezeru un reāli neko daudz nenogājām. darbiņā atmosfaira turpina būt drūmīga un uzvilkta, ļoti priecājos, ka manīm ir slimības lapa šobrīd un vēl brītiņu.
3d iedvesmojoties no kaķa, kas nira pa kupenām, izmetos peldkostīmā un arī metos vārtīties sniegā. ļoti skaista diena. drusku pievācu sasprāgušo bērza sulu burku nešķīstību pagrabā.

+
gaismas un saules pielietas ziemas dienas un pastaigas. un Strenči.
un karš. jau 4 gadus.

Current Mood: norm
Current Music: Electrelane - Oh Sombra!

Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.

Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )

šodien jau braucu pavisam labi, ja neskaita pirmo parkošanos, kad divas reizes pēc kārtas kā pilnīgs un apjucis lohs :D bet beigās viss bija labi, labāk lohs šodien nekā rīt, kad īstais eksāmens

vienā no mazajiem jocīgajiem kioskiņiem beidzot atkal dabūju bulgāru zemeņu lukumu, tad nu laime gandrīz pilnīga

Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."

Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."

Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”

šodien beidzot atjaunoju to Smart-ID (bija palikušas 3 dienas līdz termiņam) un biju uz matu procedūru. dārga, bet esot laba - paņem gabaliņu ādas no aiz auss, ieliek aparātā, kas saskalda un izfiltrē un tad tur, kur trūkst, iepotē atpakaļ cilmes šūnas. sapirku visu vajadzīgo matiem, aizgāju uz Baltijas papīru pēc mapes mākslas skolas darbiņiem (kā man patika tajā veikalā! Krāsas!!), aptiekā beidzot izņēmu savu recepšu D vitamīnu, sapirkos bērniem Omegas (līdz 28.02. A aptiekā ar klienta karti labas atlaides, arī kosmētikai), miniRimi nopirku olas, mājās nācu pa smuku puteni, iedzēru kafiju, ielīdu gultā un viss būtu labi, jo reāli jūtu kā man pilnīgi miegs nāk no tā, ka esmu atslābusi jo tas garām, bet sabrēcu uz vīru un tagad esmu dusmīga un bēdīga

Instā aksidentāli uzdūros burvīgam portugāļu grupas Cul-De-Sac skaņdarbam “Manequin”. Labākais sākas no 00:01:05. Dinamisks un vaibīgs postapanks (varbūt kādam ir atbilstošāka stila definīcija?).