Apsveicu ar 20 gadu jubileju
Aptuveni tā pirms kādām pāris nedēļām klusi aizgāja 20.gads kopš Starro te ieviesās izpausties, apliecināties, baroties, mijiedarboties un sapludināt dzīvi ar tekstiem. Tagad tikai klusi sekoju līdzi tiem, kas ļauj man to darīt tāpat kā pirms padsmit gadiem. Nav godīgi, teiksiet. Godīgi ir būt paškritiskam. Mani jaunumi ir dārzā - šovasar uzmontēju siltumnīcu tomātiem un gurķiem, uzbetonēju divus lieveņus, nokāvu elektrisko zālespļāvēju no lielas slodzes, nolasu kailgliemežu uzlīdumu, uz komposta čupu transportēju kritušo ābolu kaudzes un vācu suņu kakas no mauriņa. Dzidrie šogad visi nopūst vēl zaros.
Vēl esmu kļuvis agresīvs, aizkaitināms, nepieklājīgs un neiecietīgs - eksponentē tas pieauga pēc škodas vilcienu ieviešanās. Nu pilnīgs čehu lunaparks kautkāds!
Sestdien ūdenstūristu slalomā Gaujas Kazu krācēs katrā braucienā neierakstījos vismaz vienos, pat vairākos vārtos. Jauno straujupju kajaku, ko speciāli pirms pāris nedēļām sagādāju nākamnedēļas Norvēģijas kalnu upēm tā arī nav izdevies piecelt. Lai gan visu ziemu cītīgi atstrādāju kustības baseinā un samērā stabili eskimosējos beigās. Arī vasaras sākumā jūrā cēlos 10no10. Ar savu veco šauro lamatu wipiķi un lielo resno gurķi gan. Vispār traki tas ir, briest sūdi. Vēl pāris dienas lai atgūtu garšu. Vakar nepilnus 8 km orientēšanās distanci ranga mačos pārvietojos vidējo ātrumu gandrīz 19 min / km, jeb gandrīz 2arpus stundas. Ar apdulluma un mentālas dezorientācijas sākšanos pusdistancē. Tad atslēdzas visi racionālie mikrolēmumu pieņemšanas mehānismi. Labi, ka bija kompass līdzi - gāju tupa pa priboriem. Tagad ir skaidrs kas notiek tur kad lasa ziņās, ka 80gadīga kundze divas dienas netiek laukā no ogu mežiņa un ja vēsa mitra nakts, tad atdziest. Jūs neziniet kā tas ir, bet es zinu ko fiziski jūt un kā kognitīvi uztveras fiziskā pasaule tad - tas reibonis ir tāds drusku eiforisks. Mierīgi var piesēst pie priedes stumbra un palikt tur ar smaidu, drusku muļķīgu no apjukuma par negaidītām izjūtām un pieredzes. Un tas saistīts ar sirdsspēju funkcionēt, domāju. Ķermenis mans nepārprotami liek nepiedalīties augstas intensitātes un slodzes pasākumos - vispirms tas ierobežo adekvātas uztveres - rīcības spējas, tad arī neļauj tehniski izpildīt iecerēto, vēl nesen pašsaprotami elementāri izpildāmo. Bet man tupa jāspītē. Gribas atrast pretzāles, efektīvas tehnikas lēmumiem un rīcībām jauno fizisko un mentālo izaicinājumu apstākļos. Gribas domāt ka ar pieredzi, viltību, apdomu un viedumu varēs adaptēties jaunajā realitātē. Lai gan tā mentālā fizioloģija adekvāti funkcionē tikai atbilstoši funkcionējošu orgānu fizioloģijā. Bet būšu prātīgs un saprātīgs, nevis pārgalvīgs un pārdrošs.