Atrasts cibās un no šejienes pievākts;
āāā, cik brīnišķīgi:

без ложной скромности замечу
я гениальный человек
а то что ничего не создал
так я был занят и болел
(© better days).

Sajūsmas pilnas bikses, nu, tiešām.

Par tamborēšanām un adīšanām runājot, man ir stipri vien vienalga, kurš to dara vai nedara, ja tikai beigās tur sanāk kaut kas jēdzīgs. Un ar "jēdzīgs" es nedomāju aptamborētus akmeņus, Jesus fuck, why would anyone.

Kamēr man vakardienas iespaidā kaltētājs un mazliet pukstoša galva, kaķim eksplozīvs vēmiens pa pusistabu. Tieši tā es gribēju sākt piektdienas rītu, jā, jā.

Iekšējā balss visu angliski lasīto tagad atskaņo ar pamatīgu skotu akcentu, bet ko gan citu varēja gaidīt, ja visu dienu maratonē Mock The Week.

Bet vispār, ar katru alerģiskas reakcijas reizi manī arvien vairāk nostiprinās aizdomas, ka manās smadzenēs Pakasīšanās Radīta Atvieglojuma nodaļai paredzētie sūtījumi adresātu nesasniedz, bet tā vietā tie sazin kāpēc tiek piegādāti Seksuāla Rakstura Baudas centram, jo nu tiešām, tādi kaifa līmeņi pēc sasodīta kukaiņa koduma paberzēšanas vienkārši nevar būt ne normāli, ne arī piedienīgi.

Mmm, jā. Es neesot reģistrējusies feisbukos? Un draudziņos arī ne? Bet ko tad es brīvajā laikā daru?
Ko, indeed. (Atļaušos vērst uzmanību uz vakardienas ieraksta pirmo palīgteikumu kombināciju.)

Sēžu ēstuvē, gaidu savas vakariņas līdznešanai, skatos uz pavāru, un vienīgā doma galvā ir: "Well, this settles it, I've seen entirely too much gay porn". (Huh, two in a row; never would've seen that one coming.)

Anyway. Par ēšanas tēmu turpinot, lejā atkal kebabnīca ievākusies, toties man atkal jau "izsalkums ir, bet ēst negribas" periods. Ko nu darīt, etc., etc..

Būs vien jāizmanto tas, ka internets nav tikai pornogrāfijai domāts un ka tur visu ko citu arī var atrast, un jāpapildina savs lamuvārdu vokabulārijs, a to šodien ir nācies tik bieži maucību lietot visos zināmajos locījumos un valodās, ka sāk jau pašai apnikt.

Vajadzības pēc tā nebija absolūti nekādas, bet kuru gan tas interesē; esmu augšā kopš četriem. Lieki piebilst, ka labuma no tā visa ir tieši necik. Un pilnīgai laimei vēl arī iekšas sāp, bet protams.

Visādi citādi, vasara nupat tikai sākusies (kinda, not really, though), bet galvā jau arvien biežāk rudens skaņas, smaržas, sajūtas. Pat zābakus jau esmu noskatījusi. (Aš divus pārus, ohboyohboy.)

Dudes, cik otrais reids visā savā asiņainajā šķaidīgumā bija sasodīti ļoti gaidīšanas vērts, jūs pat iedomāties nevarat. Tagad cītīgi jāgaida trešais.

Brīvdienas bija ne vairāk un ne mazāk kā tieši brīnišķīgas — biju pirtī, izstaigājos gar jūru, iemācījos braukt ar riteni, baroju ezi, izbraucu ar motorlaivu un kanoe, salasīju dzintarus un, protams, nozilināju visas kājas, kā nu bez tā.
Ā, un vēl mani noturēja par sešpadsmitgadīgu. Vienvārdsakot, ļoti labas brīvdienas.

Vīrs:
- Būt sievietei ir ļoti grūti, visu laiku gribas vai nu kādu piekaut, vai arī kaut ko nopirkt.
Yours truly:
- Right, right. And it's so hard being a man, too, you either want to fuck someone all the time, or — oh, wait, that's it.

Galvā juceklis un nepareizi savienojumi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — pirmkārt, šorīt piefiksēju, ka, zobus birstējot, regulāri gadās izspļaut iepriekšējā vakarā notīrītās acu kosmētikas klekšus, un, otrkārt, šoreiz rabarberu pīrāgam pieliku zemenes, kā rezultātā pēc pirmā apēstā gabala dabūju neizskaidrojamu Ziemassvētku sajūtu. Go figure.

Visādi citādi, vakar divu nedēļu periodā bija otrā diena, kad beidzot vairs nav rausteklīgu pārsitienu sirdsdarbībā, un, protams, ko citu tad varētu darīt, ja ne pirms aizmigšanas sastresoties par mūžīgo laika trūkumu. Kā gan citādi.

Man ļoti garšo ēst, bet jāsaka godīgi, dažbrīd tā mūžīgā ņemšanās ar ingredientu pirkšanu un mājāsstiepšanu, viss gatavošanas process un pēc tam vēl trauku mazgāšana tā nosit jebkādu ar ēdienu saistītu entuziasmu, ka es varētu dienām, nedēļām un varbūt pat mēnešiem ēst daudzmaz vienu un to pašu, ja vien tas būtu ātri, vienkārši un pietiekami veselīgi.

And lo and behold — there it is.

Bet tad atkal — man tik ļoti garšo ēst.

Atzīmējot draudzenes rītdienas dzimšanas dienu, zvērīgi pārēdāmies un skatījāmies Pacific Rim.

On a related note, I do believe my food baby is a category V.

Jūtos visnotaļ pārliecināta, ka mana vīra vecāmamma ar lielākām un mazākām traumām un kompleksiem ir apgādājusi ne vienu vien paaudzi un turpina to darīt tik veiksmīgi, ka brīžiem jau šķiet, ka draudzenes manus atstāstus sāk uzskatīt kā ja ne izdomātus, tad labākajā gadījumā pamatīgi piepušķotus gan. Yeah; no. I assure you, she's quite real.
Tas, ka, savu mazdēlu satiekot, tiek piezīmēts, ka "tu ar katru reizi, kad tiekamies, arvien neglītāks kļūsti; tas labi" mūsu ģimenītē tiek uztverts pavisam normāli, un par man veltīto "tevi jau nu gan vecāki pārāk pieklājīgu izaudzinājuši" pat nevaru nepiekrist, bet visādi citādi tas morālais terors ir izturams tikai nelielās devās un ar stipri vien lieliem starplaikiem.
Tā pēc vienas tādas devas laimīgi jau aujam kājas, brīvība ar visām maņām jūtama jau rokas stiepiena attālumā, vēl tikai jāatvadās, vēl tikai pavisam nedaudz atlicis, esam jau pie pašām durvīm, kad mums tiek pievērsts caururbjošs skatiens un atskan: "Nu, mīļākā tautasdziesma." Tajā brīdī galvā aizveļas kamolzāle, skan circeņu sisināšana, un prātā nenāk absolūti nekas pat attāli līdzīgs tautasdziesmai, kur nu vēl mīļākā. "Pūt, vējiņi!" vīrs pēc mokoši ilgas pauzes piedzemdē. Pat necentīšos pienācīgi aprakstīt to nicīgo nosprauslāšanos atbildē, jo tai sekojošais: "Dzērāju dziesma! Bet ko tad citu no tevis varētu sagaidīt," jau visu izsaka.

Kāpēc man tas viss ienāca prātā; šodien kvēli cerēto pērkona negaisu sakarībā precīzāk par "solīt sola, bet nedeva" izteikties nekādīgi nespēju, bet, sitmannost, neparko nevarēju atcerēties, kurai tautasdziesmai šī rindiņa pieder, uz ko, savukārt, nodomāju, ka, vot, vīra vecāmamma gan uzreiz pateiktu, no kurienes tas ir.
Uzgūglēju, un, kā izrādījās, tas pats nelaimīgais pūtvējiņš vien ir. Bet protams. Kā gan citādi.

Nu i neko. Īstu lietu un pērkonu nedabūju, tad nu klausos šos.

Un tad, nezinādams neko par manu dienišķo gilttripa zvanu, ar saldējumu un stāstiem par kafijas krūžu fistingu pārnāca vīrs.

Pēdējās pāris dienas dzīve bija šainīga, un vecāki atlikti, bet nekas, tagad viss ir atgriezies normālajās sliedēs, un vecāki ir šainīgi, bet atlikta, savukārt, ir dzīve, protams, un nav vairs ne spēka, ne gribēšanas pat iekšķīgi kaut kā reaģēt (ja nu vienīgi ar kādu nebūt "man to jau vajadzēja paredzēt" variantu).
Īsāk sakot, biju vislaik klusībā, vainas apziņas nomocīta, naivi cerējusi, ka pēc vecāku nāves (un te seko vainas papildporcija par to vien, ka atļaujos tādu domu skaļi izteikt) beidzot varēšu dzīvot tā, kā gribu, un darīt, ko vien gribu, vairs nejūtoties vainīga (jā, joprojām; tā vien šķiet, ka te īsti vietā būtu kāds joks par katoļiem) par to, ka tas nesaskan ar mīļoto vecāku ekspektācijām, bet hei, viens telefona zvans, un arī šo domu es varu atmest, jo, kā izrādās, ja es neizdarīšu to un šito, viņi pat nomirt, kur nu vēl kapā gulēt, mierīgi nevarēs.
Paldies, es jūs arī mīlu.

Un es vēl te pirms pāris gadiem brīnījos, no kurienes tie mani mentālie fakapi nāk. Ha.

Zvans no mammas, zvans no tēta, un vienīgais, kas mani attur no lietu mešanas pa gaisu un bļaušanas baismīgā nebalsī, ir apziņa, ka tas ir absolūti neveselīgs piegājiens dīlošanai ar išūziem. (Un vēl arī tas, ka pēc tam pašai vien viss būs jāvāc.)
Jesus fuck, es esmu pieaudzis cilvēks, kad vienreiz beigsies tie centieni manu dzīvi dzīvot manā vietā.
Ja vien tagad vēl varētu savākt iekšas un to visu tā arī pateikt. Ugh.

Ja vakar vīra kungs man dibenpiezvanīja (butt dial), tad šodien jau saņēmu diben-sms. Nez, rīt tad varbūt videozvanu no pakaļgala reģiona gaidīt, vai?

Nevaru izdomāt, aiziet uz to Stūra māju vai tomēr ne. Jo, būsim nu godīgi, vienīgais, kas mani tur patiešām interesētu, būtu iespēja atkal nokļūt manā ceturtā stāva kabinetā, no turienes rekonstruēt dienišķo gājienu uz pie-ēdnīcas našķotavu pēc launaga bulciņas, un noslēgt visu ar centieniem vēlreiz tikt uz pagrabstāvā esošo kopētavu, pa ceļam neapmaldoties. (Tur pie sienas pielīmēto lapu ar uzrakstu "Izejas nav!!", domāju, nekad neaizmirsīšu.)
Nēnu laikam jau tomēr jā.

Un vēl man, starp citu, stipri vien ļoti patīk skatīties UFC kautiņus (un tiešām tā, ka stipri vien ļoti; pie vakardien skatītā 173. sērijas main event'a aiz sajūsmas nekā mierīgi iekārtoties nevarēju, cik fucking skaisti to brazīli (brazīli vai brazīlieti?) atštaukāja (nē, man nepatīk brazīļi, un es pat nezinu, kāpēc (jo vecāka kļūstu, jo vairāk uz āru lien visādi čuķ ņi uz rasismu velkoši aizspriedumi; kas tas vispār ir un kādā sakarā))), bet ir divas lietas, kas man visu to pasākumu mēdz mazliet pabojāt, un tās ir, attiecīgi, pirmkārt, ka no ringa malas uz visu reizēm noraugās līdzpaņemtie cīkstoņu bērni (I mean, really, the fuck is that, "here, sweetie, watch your daddy beat this other man's face into a bloody mess"? really?), un, otrkārt, tās ausis, tās viņu briesmīgās ausis, āāā, I can't.
Visādi citādi, jā, iesaku.