Jūtos visnotaļ pārliecināta, ka mana vīra vecāmamma ar lielākām un mazākām traumām un kompleksiem ir apgādājusi ne vienu vien paaudzi un turpina to darīt tik veiksmīgi, ka brīžiem jau šķiet, ka draudzenes manus atstāstus sāk uzskatīt kā ja ne izdomātus, tad labākajā gadījumā pamatīgi piepušķotus gan. Yeah; no. I assure you, she's quite real.
Tas, ka, savu mazdēlu satiekot, tiek piezīmēts, ka "tu ar katru reizi, kad tiekamies, arvien neglītāks kļūsti; tas labi" mūsu ģimenītē tiek uztverts pavisam normāli, un par man veltīto "tevi jau nu gan vecāki pārāk pieklājīgu izaudzinājuši" pat nevaru nepiekrist, bet visādi citādi tas morālais terors ir izturams tikai nelielās devās un ar stipri vien lieliem starplaikiem.
Tā pēc vienas tādas devas laimīgi jau aujam kājas, brīvība ar visām maņām jūtama jau rokas stiepiena attālumā, vēl tikai jāatvadās, vēl tikai pavisam nedaudz atlicis, esam jau pie pašām durvīm, kad mums tiek pievērsts caururbjošs skatiens un atskan: "Nu, mīļākā tautasdziesma." Tajā brīdī galvā aizveļas kamolzāle, skan circeņu sisināšana, un prātā nenāk absolūti nekas pat attāli līdzīgs tautasdziesmai, kur nu vēl mīļākā. "Pūt, vējiņi!" vīrs pēc mokoši ilgas pauzes piedzemdē. Pat necentīšos pienācīgi aprakstīt to nicīgo nosprauslāšanos atbildē, jo tai sekojošais: "Dzērāju dziesma! Bet ko tad citu no tevis varētu sagaidīt," jau visu izsaka.

Kāpēc man tas viss ienāca prātā; šodien kvēli cerēto pērkona negaisu sakarībā precīzāk par "solīt sola, bet nedeva" izteikties nekādīgi nespēju, bet, sitmannost, neparko nevarēju atcerēties, kurai tautasdziesmai šī rindiņa pieder, uz ko, savukārt, nodomāju, ka, vot, vīra vecāmamma gan uzreiz pateiktu, no kurienes tas ir.
Uzgūglēju, un, kā izrādījās, tas pats nelaimīgais pūtvējiņš vien ir. Bet protams. Kā gan citādi.

Nu i neko. Īstu lietu un pērkonu nedabūju, tad nu klausos šos.