Pēdējās pāris dienas dzīve bija šainīga, un vecāki atlikti, bet nekas, tagad viss ir atgriezies normālajās sliedēs, un vecāki ir šainīgi, bet atlikta, savukārt, ir dzīve, protams, un nav vairs ne spēka, ne gribēšanas pat iekšķīgi kaut kā reaģēt (ja nu vienīgi ar kādu nebūt "man to jau vajadzēja paredzēt" variantu).
Īsāk sakot, biju vislaik klusībā, vainas apziņas nomocīta, naivi cerējusi, ka pēc vecāku nāves (un te seko vainas papildporcija par to vien, ka atļaujos tādu domu skaļi izteikt) beidzot varēšu dzīvot tā, kā gribu, un darīt, ko vien gribu, vairs nejūtoties vainīga (jā, joprojām; tā vien šķiet, ka te īsti vietā būtu kāds joks par katoļiem) par to, ka tas nesaskan ar mīļoto vecāku ekspektācijām, bet hei, viens telefona zvans, un arī šo domu es varu atmest, jo, kā izrādās, ja es neizdarīšu to un šito, viņi pat nomirt, kur nu vēl kapā gulēt, mierīgi nevarēs.
Paldies, es jūs arī mīlu.

Un es vēl te pirms pāris gadiem brīnījos, no kurienes tie mani mentālie fakapi nāk. Ha.