ideja smejmoonam ar viņa vieglprātīgi matemātisko mehānismu un esošajām iestrādēm:
- kā būtu nodetektēt žournālistu klanus? resp. lietotāju grupas, kuru dalībniekiem zināmā mērā ir kopīgi raksturlielumi. kā sadalošo atribūtu vajadzētu izmantot frendlisti (piem. frendu saraksts sakrīt par 80%), jo tas kas sarakstīts pie interesēm ir nekontrolēts (un arī statisks) saraksts, kas neataino savstarpējās attiecības.
- skaisti būtu uzzināt, ka tas un tas žornālists pieder tam un tam klanam un ir ļoti tuvu tam un šim klanam. tad mums būtu pielietojamais zinātniskais aparāts lai izdalītu pokemonus no digimoniem un literātus no linuxoīdiem. un detektētu autsaiderus. nu kā jau pieklājas vienā normālā sabiedrībā. škiru sabiedrībā.

krietna daļa žournālistu frendu būšanu uztver kā abpusēju procesu- ja esi šos pieliecis pie frendiem, pēc kāda laika pieliek saviem frendiem arī tevi, izmetot tādu no frendiem pēc brītiņa šis izdzēš no frendlistes savu "pāridarītāju".
bērnudārzs, nudien :))

mēs te- žournālā gandrīz visi esam saistīti. kā frendi, regulārie vuāristi un komentāru spamotāji. viens notikums izraisa citu. kāds uzraksta, cits iekomentē, cits izlasa un apraudas, vēl kāds ķiķina. vēl kāds izlasītā ietekmē izdzēš savu žournālu. iedomāsimies- es uzrakstu kaut ko tādu par tevi. apsmaidu, vai apreju, vai izsmeju, vai nodiršu. tu izdzēs savu žournālu. nav svarīga motivācija. es sajūtu, ka esmu (varbūt) nodarījis kaut ko sliktu. un arī aizbēgu- izdzēšos. vēl kāds to pamanot, pēkšņi atskārst kāds emociju surogāts tomēr ir žournāls. reakcija ir sākusies. žournāli pazūd viens pēc otra. galu galā paliek vien watt (pieņemsim- patreiz atvaļinājumā) ar pāris izolacionistiem, kas neintersējas par apkārt notiekošo, par citu virtuālajiem ķermeņiem.
nav vairs kas izdalītu kodus.
nav vairs kas raksta.
nav vairs ko lasīt.
end of the journal.

1) jo krutāks, ambiciozāks cibiņa niks, jo lielāks lunis aiz tā slēpjas.
2) liela daļa cibiņu nezin, ko īsti sadarīt ar savu virtuālo personību.
3) jo tizlāks, seklāks cibiņa pousts, jo vairāk komentu.
4) ja redzi daudz komentu cibiņa poustam, tad tur risinās chats.
5) ja redzi ļoti daudz komentu cibiņa poustam, tad tur risinās pokemonu chats.
6) sakarīgu poustu skaits cibiņa žournālā ir apgriezti proporcionāls dažādu testu rezultātiem tajā.
7) cibiņš nonāk žournāla atkarībā vidēji 3-4 mēnešu laikā.
8) cibiņš nonāk līdz (kārtējam) lēmumam dzēst žournālu vidēji 4-5 mēnešu laikā.
9) cibiņš pēc dzēšanās žournālā nereti atgriežas ar citu niku.
10) cibiņš žournālā atgriežas vienmēr, kaut vai kā Mr. A.N.Onīms.
p.s. tauta aktīvi dzēš savus žournālus. prieks par to. īpaši par tiem, kas nav sapratuši žournāla sakarības un savu niecību. cibiņi-pārpratums. cibiņi-kļūdas.
p.p.s. citas sakarības?

tev ir gribējies izdzēst žournālu? neliedzies, tev ir gribējies. un ik pa laikam atkal gribas to izdarīt. tu reizēm nesaproti kam un kāpēc raksti, tevi nomāc komentētāji, komentu kvalitāte un tādā garā.
vēlme izpatikt citiem ir grūti apspiežama, nudien. tas rada iekšēju konfliktu. "garā stiprie" kļūst idle un dirš citu žournālistu postu komentāros. tā teikt- ja jau man ir sūdīgi, tad lai citiem ar. arī ļoti saprotama, pavisam parasta attieksme.
tādas jau ir tās mentālās mēnešreizes. neregulāras, tomēr tik paredzamas.

vai virtuālo ķermeni ir vērts pakļaut pašcenzūrai? no vienas puses- šāda rīcība ir klajā pretrunā ar paša virtuālā ķermeņa būtību- izmantojot anonomitātes diskrēto šarmu izvilkt savas apslēptās domas un impulsus, tiekot no tām vaļā (pašanalīzes un pašpalīdzības funkcija). no otras puses- virtuālās telpas noteikumi (viss tiek ielogots, pierakstīts, saglabāts) likumi liek rūpēties par ikkatru izteikto vārdu kontekstā ar savu virtuālo ķermeni (ja vien neesi pieradis to mainīt kā zeķes) un tā sociālo statusu virtuālajā telpā. gandrīz droši, ka pirmie projekti personības profila izskaitļošanai, ieklasificēšanai un identificēšanai, balstoties uz tīkla informāciju jau rit pilnā sparā (varbūt pašam uzsākt kaut ko līdzīgu?). protams, ka pastāv alternatīva- ļaut virtuālajam "es" un reālajam "es" savienoties kopīgā dziesmā. tomēr paša pieņemtie un akceptētie spēles noteikumi aicina tiekties uz jaunām virsotnēm, saglabājot patreizējo "status quo".
subj. daudz subj. esmu noskaņojies pārēsties subj. subj. pāri visam.

eju pa ielu.
man pretī nāk glīta sieviete.
skatās man acīs.
es- protams uz viņas lieliskajām krūtīm.
tā arī mēs viens otrā neieskatījāmies.

runas un domas par pēcnācējiem
eksperimenti ar sevi
veselības problēmas
vajadzība nokniebties
vajadzība par to parunāt
nemaz nerunāsim par saplaukušajām lapām un celsija atskaites punktiem

vai tu vari tagad, uzreiz, momentā, nekavējoties piecelties un aiziet uz kādu vasaras kafejnīcu iedzert vienu alu? aizklapēt ciet notebook, uzspiest ctrl+alt+del uz kompja, paņemt jaku un iet? neiegrimstot pārdomās, ko vēl vajadzētu pagūt izdarīt pirms tam, kam piezvanīt, kas sarunāts vēl šovakar un rīt no rīta, nepabeidzot iesākto mailu utt.
es nevaru. mani tas besī.
eju dzert alu.
tagad.
out.

man ļoti patīk apakšveļas <> reklāmas stendi rīgas ielās. īpaši tas, kurā ir brunete gaumīgā krēmkrāsas apakšveļā (krūšgalu maģija).
tas protams nemotivē mani pirkt savai sievietei <> veļu. taču rosina uz domām nokniebties. līdz ar to kaut kas no <> stenda burvības tomēr tiks manai sievietei. ja vien pirms tam neradīsies piemērots mirklis masturbēšanai. reklāmas industrijas triumfs vidusmēra mietpilsoņa (manā) dzīvē.
p.s. ja tu šo lasi 5dienas vakarā- tu esi lūzeris, normāli cilvēki jēdzīgāk pavada 5dienas vakarus.
p.p.s. bail pat iedomāties, kas esmu es, ja rakstu šo 5dienas vakarā. man protams attaisnojumam ir 100 un 1 labi argumentēts iemesls, taču who cares?

Tags: sekss

cibiņi.
sviestainie cibiņi.
atceraties, kas bija Cibiņš?

es esmu tikai izteikto vārdu asociatīvo tēlu virknējums jūsu iztēlē. tā taču nav diez ko reāla eksistence vai ne? visam šim pasākumam svaru piedod tas, ka jūs esat tieši tādi pat tēli manā iztēlē. ieliekot viens otru frendos, esam akceptējuši tēlu un vārdu savietojamību lielākā vai mazākā mērā.
updated
ak jā, vārdu formas un spēles ar tām. mans tēls ir tik fucking reāls- nuļļvieninieku virknes kādā cietajā diskā, kas ar nabadzīgajiem (nieka 50 tkš gadu) valodas līdzekļiem cenšas izteikt bioķīmisku reakciju sekas, kas rezultējas tajā ko saucam par domu. nemaz nerunājot par apzinātu slēpšanos un izlikšanos, sava "es" viltošanu un adaptāciju konkrētajiem spēles (žournāla) noteikumiem.

savulaik teeja izraisīja diskusiju par tēmu monogāmija.
viss atkarīgs no leņķa, kurā skaties uz konkrēto jautājumu. piem., ja skatās uz monogāmiju no dabiskuma viedokļa, tad tā ir tieši tik pat dabiska kā prezervatīvi, hormonālā kontracepcija un aborti. respektīvi- aizbildinājums, ka pisties ar jebkuru ir tikai dabiski, ir liekuļošana, jo tieši tikpat dabiski būtu izbaudīt šīs pišānās sekas, iztiekot bez visiem krutajiem civilizācijas labumiem seku novēršanā.
homo sapiens ir pretdabisks. visā, ko tas dara un pēc kā tiecas, ir redzama nostāšanās pretī dabai. sākot ar dzīves jēgas meklējumiem un ticību, beidzot ar atomelektrostacijām un inteliģentajiem ieročiem.

žournālam, tāpat kā alkoholam ir jānosaka lietošanas ierobežojumi. tas, līdzīgi kā alkohols uz veselību, kaitīgi iedarbojas uz psihi. un nekādā gadījumā to nevajadzētu lietot nenobriedušiem prātiem. tā kā vecuma cenzs no 18 gadiem būtu pilnīgi vietā.

vai tu zini ko apzīmē ar teicienu "pavasara nespēks"?
upd: pavasara nespēks ir tad, ka tu nāc no pusdienām, ieraugi skaistu sievieti ar atkailinātiem ceļgaliem un saproti, ka tu vairs nespēj iet uz darbu un nespēj strādāt. tu gribētu iet pakaļ tai sievietei, censtos iepazīties un ievilkt šo gultā. to visu kopā sauc par pavasara nespēku.

nez kāpēc visvairāk uzvelk erotiskās fotogrāfijas, kurās vide ir autentiska- mani daudz vairāk satracina kailas sievietes attēls birojā pie kopētāja vai monitora, turpretī bildes uz tropu džungļu, jahtas masta vai milzīga peldbaseina fona šķiet neīstas. trūkst ticamības momenta.
p.s. spēka strādāt nav, lūru uz plikām bābam. ak jā- un starp citu, visi vīrieši ir cūkas un domā tikai par pišanos.

tīkla lavīnefekta (informācijas izplatībā) praktiskā ilustrācija. ilustrācija arī tam, cik viegli tīklā informēt, manipulēt ar domu, radīt piedalīšanās efektu (pēc mana nobalsojuma, linka ierakstīšanas žournālā un 1 maila mailgrupā, ar interesi pētīju savu ieguldījumu lavīnas efektā). der aizdomāties par to, vai tīkls un tā sabiedrība ir pietiekami nobrieduši vēlēšanu u.c. procesu realizēšanai tīklā.

pamēģini skatīties uz televizoru iesāņus. ar perifēro redzi. tu redzēsi krāsu maiņas, nenormālā tempā zibošus fragmentus. pameģini, ir interesanti.
īpaši asi izjūtams šis efekts ir reklāmas un videoklipu laikā. pēdējā laikā līdzīga pieeja ir pamanāma arī ziņu pasniegšanā un mākslas filmās. uztvere tiek bombardēta. ielādēt pēc iespējas daudz, varbūt kaut kas aizķeras, varbūt kaut kas tiks pamanīts. spaidot tv pulti, katram kanālam tiek veltītas 10-15 sekundes. ja tajā laikā nekas nepiesaista uzmanību, tiek pārslēgts nākamais kanāls. uztveres fragmentācija. bērniem tiek fiksētas uzmanības noturēšanas problēmas.
kaut kā paši esam līdz tam nonākuši, paši akceptējuši. masu kultūra ir pastāvējusi vienmēr, arī antīkajos un viduslaikos, tāpat kā manipulācija ar masām. vai neierobežota un brīva komunicēšanās var kaut ko mainīt? radīt fragmentāru (ne-masu) kultūru? ierobežot manipulāciju?

vieta tevi raksturo. tu taču nestāsties iekšā pipeļštoku audzētāju asociācijā, lai runātu par planierismu vai ne? ja tevi interesē pipeļštoki, tad tev tajā ir īstā vieta, tur atradīsi citus interesentus, varēsiet pārspriest pipeļštoku audzēšanas nianses, mērīties ar izaudzētajiem pipeļštokiem un tā.
taču ja tevi interesē planierisms, tad labāk pameklēt citu vietu. pipeļštoku asociācijas biedra karte tevi raksturo. tādā vai citādā veidā tu tiec asociēts ar pipeļštokiem.