Siliņas demisija: bye bitch

- Lūdzu, nākamais.. Ā, eksministra kungs, labdien, mobilo tālruni, lūdzu, atstājiet šeit; mums vajadzēs arī jūsu klēpjdatoru, paldies, varat būt brīvi, visu labu!

Digitalizēju 44., 45. gada saraksti, un man liekas, tūlīt raudāšu. Tur ir visas kara/pēckara šausmas: vairākkārt raksta evakuētie bērnunami, kas sapņo atgriezties Latvijā, kareivis interesējas par demobilizāciju, bezdarbnieks meklē piepelnīšanās iespējas... Katalogā katra vēstule ir tikai viena rindiņa, bet aiz katras no šīm rindiņām slēpjas vesela traģēdija. Man grūti to ievadīt un aizmirst.
Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres".

šodien interesantākais žurnāls ir dance.lv

https://dance.lv/ko-var-balss-par-janas-jacukas-ha/?
https://dance.lv/balets-pret-algoritmu-par-asv-baleta-zvaigznem-riga/

Mārtiņa beķereja tā izremontēta, ka es vairs nepazīstu Rīgu

Inside the Mind of a Cat (2022)

pirms divdesmit gadiem cibā ierakstīju šādu dzejoli:

kredīta līnijas plaukstā
neapturami aukstā

pieturas punkti uz mēles
izsalkuši kā dēles

nezinu, vai tu vēl dzirdi
cauraugusi uz sirdi

Šodien gāju pa ielu, muti atplētusi, un grozīju galvu uz visām pusēm. Jo man ir jaunās brilles un es beidzot redzu!
It kā mīnusiņi maziņi, bet starpība - milzīga...

Hunt a virus

Activité mentale qui n'est pas dirigée par l'attention, mais se soumet à des causes subjectives et affectives.

Dienas ieraksts (mēs vēl šito te darām?)

She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.

Paldies, ka ļāvāt man piedzimt.

No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”

Paradise otrā sezona paceļ šo seriālu jaunos augstumos. Strong recommend.
UPD: un atkal pēdējā sērija visu sačakarē. Nu kas tas ir ar tiem scenāristiem ka jāuztaisa kautkāds samudrīts sūds ar cliffhangeri?

Embarrassador

The Interpreter (2005)

"People handle fear in different ways, Mr. Keller. It turns some people into stand up comedians."

“Sirēnām ir vēl briesmīgāks ierocis nekā dziedāšana, tas ir klusums."

Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.

No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)

Lupin P1-3 (2021-2023)

Valsts robežsardzes likums

5. pants. Robežsardzes uzdevumi

..

4) sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem pierobežā novērš Latvijas Republikas teritorijas apdraudējumu;

5) novēro valsts robežai piegulošās sauszemes teritorijas, ūdeņus un gaisa telpu.

Nederīguma termiņš

Manoparticles

Ar jautru un atvērtu prātu "Tu esi mans īpašums" skanētu ļoti mīļi un komplimentējoši

Vai kādam pēdējā laikā ir izdevies tikt pie maksas jūzera? Kā?

Kurzemes Šveicē (veloopera 3 daļās)

Lēdijas un džentelmeņi, ir arī labas ziņas - mūsu ātrums ir lielāks, kā domājām.

Apbrīnojami, kāds tilpums putekļu spēj blīvi ietilpt S-Type maisiņā, kurus, visticamāk, šuj nevis Ogrē, bet aiz Hormuza šauruma, jo šobrīd nav atrodami nevienā no trīs dažādu zīmolu lielveikaliem, ko šodien apbraukāju.

Ja pagājušo vasaru es sagaidīju, pazaudējot milzu maisu ar visām vasaras kleitām, tad šogad esmu pasējusi abus viengabala sporta peldkostīmus. Zaudējums, protams, ne tuvu nav tik liels, bet peldkostīmiem jūnijā bija paredzēta starptautiskā debija kādā Nīderlandes atrakciju parkā.
Un ja pērn pazudušo kleitu maisu es atradu tikai tad, kad vasara jau bija praktiski beigusies, abus peldkostīmus uzgāju divu dienu laikā - tikko kā biju ķērusies pie visu skapju otrreizējas visaptverošas pārrakņāšanas.
/ apmierināti ņurdu /

Smilšu skulptūru festivāls “Vieglas smiltis”

Aizmirsu jums pastāstīt: pirms kāda laika redzēju sapnī tādu sabiedrības iekārtojumu, kurā ir trīs veidu vīrieši - alfa, beta un meta.

“Beauty as armour
Keeps you just as hidden
as shame does”

Gladiator II (2024)

raksta mums viens no galvenajiem futbola insaideriem fabricio romano

Laukumiņā kāds apmēram 10 gadus vecs zēns jautāja, vai es protot krievu valodu. Atbildēju, ka pārāk labi nē.
“Es tev iemācīšu, atkārto pēc manis - ma-ši-na!”

tu zināsi, ka tas ir beidzies, kad iestums zupu.
čīkstošus sudraba ratiņus ar kūpošu brīnumu,
garaiņus, kas vilina matērijā
un tad, lai tev pietur galvu
un lej iekšā pa vienai karotītei
un cenšas pierunāt atvērt acis
mākoņa apsēsto

Esmu jau vairākkārt sevi pieķēris pie tā, ka kādā jautrā kompānijā pasaku joku, un neviens nesmejas. Varbūt, nesadzird? Vai arī smejas, bet ne par manu joku. Vai arī iesmejas mazliet par manu joku, bet ne pietiekami. Un tad es ATKĀRTOJU JOKU VĒLREIZ. Tas ir drausmīgi, man ir tāds kauns pat atcerēties par to. Vai tas ir vecums? Dakter, es drīz miršu?