ja drīkst jau prasīt dāvanas, tad es šogad zem eglītes gribētu lielāku spēju sēdēt vienā telpā ar cilvēkiem, kas izraisa diskomfortu - politisko vai feministisko uzskatu, vai ētisko sistēmu nesaderības dēļ, privātajā vai darba dzīvē
jo man vienkārši nav tādas spējas kaut ko nepamanīt vai norīt,
vai iespēju arī atgriezties tādā vietā, kur es uzticos
es esmu kā Haravejas kiborgs, es nevaru atgriezties zaudētajā paradīzē, jo es to nepazīstu.
ir jāveido kaut kas uz priekšu, kaut kāds morfējošs amalgāma sakausējums, kas ir anatomiski pilnīgi neiespējams, tomēr elpo. kaut kas, kas izklausās pēc Freda Motena ģeneratīvās neiespējamības džeza. kaut kas tik neiespējams kā šī trompete:
https://open.spotify.com/track/6mVuiHh2pgdCEHcDkv52ds?si=3ee373501afc45f6