rūsganais sprakšķis

bļā, krievija iedirš venēcijā. stulbie itāļi.

saķemmēju matus
pagulēju
pie kurpnieka pēc pavasara zābakiem
duša
ar mašīnu uz Stradiņiem
vizīte pie ārstiem
pusdienas kafūzī
nopirku puķes, aizskrēju mājās, paķēru baseina čības
vijoles nodarbība mūzikas skolā (atkal jauna skolotāja)
izņēmu skuķi no mākslas skolas
aizvedu sīkas uz baseinu
uztaisīju pankūku mīklu, puscepu pankūkas
tagad jāskrien žāvēt matus un ganīt niknus pundurus
un tad vēl vakara cēliens parastais, plus baseina štruntu mazgāšana
nopūta, žesc

nu jūs saprotiet, ja nav izredžu, tad jau arī nesūta neko darīt saka māsiņa kad māte saka, ka nav māju sakārtojusi un baidās nolikt karoti. mums jau te mirēji nenāk, cilvēki te nāk ārstēties :D

visādi jau var paveikties un nepaveikties, bet Stradiņos visi, nu tiešām visi ir bijuši kolosāli

Es saprotu, ka mums jābūt iecietīgiem un iekļaujošiem pret cilvēkiem ar demences izpausmēm. Tomēr, vai likt viņiem censties pamatot iebrukumu citā valstī un potenciālu starpkontinentāla kara sākumu nav pārāk nežēlīgi?
Pret viņiem pašiem un - jo īpaši - mūsu vienīgo planētu?

izvilku rudens zābakus, izgāju riņķīti (pa trepēm atkal dauzot kājas un varbūt placebo, bet liekas, ka ir labāka jušanās), vēl joprojām patīk man tie zābaki, tik jāaiznes līdz meistaram. nu kas ir tiem ražotājiem, ka nemāk uztaisīt normāli un lai nesaplīst iekšiņa tieši pret papēdi

par New Yorker feikādas biksēm arī esmu dusmīga. o.k. tikai 10€, bet nakui jātērē resursi uz tādu sūdu, kas mūžam nesadalas un jau otrajā reizē uzvelkot nāk vaļā šuves un pie vīlēm šekumā iemetusies vecas gumijas šaize - mikroplīsumi. gribēsies kasīties, nesīšu atpakaļ uz veikalu. žēl, ka nav dukas humpalās izrakst normālas bikses

Sākšu jaunu, skaistu dzīvi.

šodien boulderinga zālē esmu uzrāpusies augšā, jaunākais skrien pāri visiem matračiem un līksmi kliedz - man ir jauns muskulis, man ir jauns muskulis!

visi klātesošie uzplauka.

trešdien paņēmām pašdienu (nu kā paņēmām, no janvāra sākuma plānojām) un braucām uz vecpiebalgas ārēm distančslēpot. nu bāc, augstienes laikam nav mana stihija jeb kritu vairākas reizes (es līdz šim, manuprāt, no distanču slēpēm nebiju kritusi nekad), daudz kliedzu (pārsvarā, kad devos uz leju) un beigu beigās iekritu ar seju sniegā tā, ka pārsitu degunu. bāc, tik stilīgi. gribasspēku nezaudēju un pa vidu šīm tizluma epizodēm biju šainīga kā maijmēness.
tad mēs bijām Ziedlejās uz pirti un pēc pirmās iegremdēšanās dīķī mani parāva tradicionālā smiešanās (šoreiz par vārdu "deguns" - vai jūs esat padomājuši, cik absurds ir šis vārds?) un pēc otrās gremdes jau pašās beigās, kad vēl siltūdens baļļā stāvēju un skatījos uz mēnesi, mani parāva skaista noraudāšanās.

lai arī pasaules lieliskākā diena (starp citu - pēdējā saules un sala diena), esmu no tās nogurusi vēl pat šodien. tāda sajūta, ka baterija ir nosēdusies un gribas tikai ēst saldu un nekustēties.

uz lka 25gadu salidojumu nebiju, jo nākamajā dienā precējos, uz 35gadu salidojumu nebūšu, jo būšu Romā svinēt kāzu gadadienu.
nu kad tad es tikšu uz salidojumu???

būs jāiet vēlreiz, bet vismaz pusi eksāmena ieskaitīja - manevrus un tehnisko jautājumu, kas arī nav slikti!

nu ko - turam īkšķus! viii! aaaaa!

šodien jau braucu pavisam labi, ja neskaita pirmo parkošanos, kad divas reizes pēc kārtas kā pilnīgs un apjucis lohs :D bet beigās viss bija labi, labāk lohs šodien nekā rīt, kad īstais eksāmens

vienā no mazajiem jocīgajiem kioskiņiem beidzot atkal dabūju bulgāru zemeņu lukumu, tad nu laime gandrīz pilnīga

šodien beidzot atjaunoju to Smart-ID (bija palikušas 3 dienas līdz termiņam) un biju uz matu procedūru. dārga, bet esot laba - paņem gabaliņu ādas no aiz auss, ieliek aparātā, kas saskalda un izfiltrē un tad tur, kur trūkst, iepotē atpakaļ cilmes šūnas. sapirku visu vajadzīgo matiem, aizgāju uz Baltijas papīru pēc mapes mākslas skolas darbiņiem (kā man patika tajā veikalā! Krāsas!!), aptiekā beidzot izņēmu savu recepšu D vitamīnu, sapirkos bērniem Omegas (līdz 28.02. A aptiekā ar klienta karti labas atlaides, arī kosmētikai), miniRimi nopirku olas, mājās nācu pa smuku puteni, iedzēru kafiju, ielīdu gultā un viss būtu labi, jo reāli jūtu kā man pilnīgi miegs nāk no tā, ka esmu atslābusi jo tas garām, bet sabrēcu uz vīru un tagad esmu dusmīga un bēdīga

un nopirku divus mango. liekas jau mīksti, bet vai tā varētu būt?

viena druška brauca uz ēģipti, un tur taksists viņu apdāvināja ar mango. un viņa tos mango atveda uz mājām, un divus arī man - riktīgus milzeņus! un kopš tā brīža man nenormāli garšo mango. vot, sēžu tagad un gribu mango. čorts. it kā vēl ir laiks aizskriet līdz veikalam. bet tas jau pirmajā dienā laikam tāpat nav ēdams. vismaz tie, kas maximā. bāc. a moš aizbraukt? eh, labi, apēdīšu banānu.

izlasīju dažus rakstus pēc tam, kad redzēju influencerus un jau otro dienu pēc kārtas kāpu pa kāpnēm dauzot kājas pret pakāpieniem un masējot kaulus. pirms un pēc darba pastaigāju un savācu tos 5,5 km tīrās iešanas un arī nākamajā dienā jutos labāk. pirms Lielās Vemšanas pagājušajā nedēļā arī atspiedos pret sienu un visādos citādos mazos veidos ik pa laikam drusku kačājos, vajadzētu atsākt, jo nu labākais ko šodienas es rītdienas esam var izdarīt ir tādas mazas smieklīgas lietas, kas krietni samazina risku dabūt alcheimeru un citas nelāgas vecuma herņas, turklāt nav dārgi, sarežģīti un reāli uzlabo jušanos arī šodienas esam

Kāds ir lētākais veids, kā piekārt pie tapetēm aplīmētas betona-cementa sienas padsmit ne pārāk smagas gleznas, neurbjot tur lērumu caurumu?
Trose, sliede? Kur, par cik?