Vienīgais, kas reizēm baigi iecepī ir tas, kā cilvēki mēģina pacelt savu pašapziņu uz citu rēķina. Visvairāk šajā sakarā mani besī sievietes ar lieko svaru, kas pilnā rīklē bļauj, ka viņas lūk ir "īstas sievietes". Jo nez kāpēc man vienmēr ir licies, īstas sievietes ir tās, kurām ir attiecīgais hromosomu komplekts nevis dzīvsvars.

Ja savā ādā jūties labi - burvīgi, bet tas citus nepadara mazāk īstus.

Laikam pirmo reizi nerakstu, jo man iet labi, nevis ir slikti un kauns tik daudz čīkstēt. Šaisdienās esmu tik pieprasīta kā Turcijas kūrorti, kas arī vispār nav slikti.

Vēl nerakstīšanai ir tāds pluss, ka satikšanās reizēs var "chimerai laupīt runasspēju uz pusstundu.

Es kā rūdīta žirafe tikai tagad varu ierakstīt, ko es domāju par visu Rudzīša sāgu. Tā kā esmu zaudējusi spēju izteikties gari, varu zrakstīt tikai ļoti īsi:

Sist sievietes = slikti
Sist vīriešus = slikti
Sist bērnus = slikti
Sist dzīvniekus = slikti
Sist = slikti

Jēzus nebija galdnieks, Jēzus bija zemledus makšķernieks!

Ēnu Kaleidoskops - Lielceļa Bērni (sākot no 1:00)

Ja gadās saslimt reizi septiņos gados, tad organismam ir tā fantastiskā iespēja aizmirst kā tas ir justies slikti no slimības un paaugstinātas ķermeņa temperaturas.

LORa skatiens savukārt iteica visu, ko par mani domā, kad teicu - svētdien atkal jālido un nekāda slimības lapa; kā arī to, ka tādi lidotāji pie viņa pirms un pēc tam nāk štābeļiem.

Marissa Nadlere, drūmas domas un pirmais sniegs... ambiance b*e!

The horror! Vakar atklāju, ka Drogās vairs nepārdod manu uzacu zīmuli. Ardievu dabīgā paskata uzacis!

Izmaīņas ikdienā lietojamās substancēs ir praktiski vienīgās izmaiņas, ko līdz šim neesmu iemācījusies izturēt. Vispirms bija skropstu tuša,kuru varēju nomainīt tikai pateicoties dusmām uz Dzintara mārketingu, tad balzams, kura ražošanas beigas paspēju piefiksēt un iepirkt vairumā - tagad tikai kaut kā pamazām pieradinu sevi pie domas, ka būs vajadzīgs kaut kas jauns; bet uzacu zīmulim es pilnīgi nebiju gatava :/

Viegli autistisko cilvēku problēmas.

Izrādās apmēram četras dienas esmu dzīvojusi bez pieslēguma. Man šķiet, ka tas lieliski parāda to, cik nepieciešams man ir mobilais telefons, jo tas nav nekas dīvains, ja man neviens nezvana un neraksta četras dienas.

Wi-fi gan strādāja - tā neesamību es būtu pamanījusi.

Vakar Pasaules Gaisma ieilga līdz pustrijiem naktī, kas, kā likās, varētu nozīmēt to, ka šī diena paies bezgalīgā tumsā.

Bet nē - jūtos svaiga kā gurķītis (t.i. daudzreiz labāk kā pēc dienišķo 7-8 h miega). Varbūt man tiešām vajadzētu mazāk gulēt.

Vakar nobijos no nāves (ne savējās), stāvēja izplestām rokām blenžot tālumā, bet bija pārāk tumšs, lai nofočētu ar mabilku. Labi, ka mūsdienās visu var sagūglēt.

Izrādās, ka True Detective tiešām ir True Detective, paldies VICE, ka man vairs nevajag gūglēt maniakus!

Kultūras mēnesis turpinās - pēc divām Annām ar Čī atnācām uz Šervudu - te ir dzīvā mūzika - čuvaks ar siņķiku, kurš dzied par Natašu, mākslīgās puķes un nenormāli dārgs vīns. Epik šit!

Šodien sapratu, ka jāsāk iziet tautās jau ceturtdienās, jo tad piektdiena ir panesamāka (droši vien tāpēc, ka paiet vieglā migliņā ar melniem riņķiem zem acīm - ne no vecuma, bet pērnās skropstu tušas, jo no rīta tā maita sliktāk nāk nost).

Turpmāk i hate you bāru izmantošu kā kaķu kafejnīcu bāru, jo tur ir baigi draudzīgais kaķis.

Paļģīs čī un zirkai par labo kompāniju, trialogi ir foršāki par dialogiem.

Reizēm domāju, kur cilvēkos rodas tā inde.

Koncertu laiks uz kādu brīdi ir beidzies. ĒK bija dīvains koncerts, Marissa Nadlere bija jauka (sūds par izskatu, bet "auru" gan es labprāt viņai nospertu), turklāt viņa ir labs piemērs tam, ka akordu daudzum ģitārmūzikā ir overrated. Blixa un Latvijas Gāze bija burvīgi, bez pārējā varēju arī iztikt.

Atkopjoties šodien uzzīmēju rudeni uz nagiem. Pati, tā var izvairīties no visādām komunikablām manikīrītēm un iespējas noraut c hepatītu.

Vēlme ietīties ziljons segās ar Lukjaņenko mijas ar vēlmi iet uz visādiem randiņiem, pasākumiem un vienkārši būt cilvēkos. Tā kā Lukjaņenko ir te pat pa rokai, trīs reizes drīkst minēt, kura vēlme uzvar cīņā.

Priecājos, ka vismaz pilnmēness tūlīt pāries, jo šis baigi iesita pa galvu, un šķiet, ka ne man vienai.

Sporta zāles ģērbruvē noklausīta saruna starp ~13-14 gadus vecām meitenēm:
(ievadstāsts par to, ka viņa visu vasaru dzīvojusi dāčā, bet viņš zoļikā un tagad rudenī šis ir pilnīgi nerunājams)
Pers nr.1: Tu viņam gribi rakstīt?
Pers nr.2: Jā, bet...
Pers nr.1: Tad raksti, TEV ir jādara to, ko TU gribi!
Pers nr.2: Bet kāda jēga, ja visu laiku atbild ar "ok" un "norm."?
Pers nr.3: A tu viņam tikai smailijus nesūti!

Gadi skrien kā stirnas, bet vispār jau nekas nemainās.

Sasmējos par Kastaņedu:

( Vai tad es lidoju kā putns? )

Jaunais Empyrium izklausās pēc Alcest un Dead Can Dance krustojuma. Alcest ietekmei ir ļoti loģisks pamatojums, bet no kurienes tāds Dead Can Dance-isms.

No vienas puses patīk, ka bedīgi, no otras kaut kā pārāk metāliski. Vecais (ne tas, kas pavisam vecais) patika labāk.

Pirms gulētiešanas laikam jāpieraskta pagājušajā naktī redzētais, laikam briesmīgākais murgs, kādu es jebkad esmu redzējusi, lai šodien nenāk atkal (un varbūt lai nepiepildās arī).

Sapnis bija diezgan garš un visu netaisos atreferēt, bet tajā visas dīvainās situācijas manī radīja nepatīkumu neizpratnes sajūtu par citu rīcību, pati es dīvainā kārtā rīkojos pilnīgi tādos pašos veidos, kā līdzīgās situācijās rīkotos nomodā (garlaicīgi). Tas bija pirmais murga elements, bet visi citu sapņu zombiji to tā pat pārsistu, ja nebūtu pievienojusies nākamā epizode.
Cilvēks, kura viedokli es visnotaļ augstu vērtēju, mani īsziņu formā tā nolika, ka es vēl jo projām nespēju atjēgties. Visa argumentācija manam sliktumam bija ņemta no reālā dzīvē notikušā, bet informācija (un skatpunkts) tika iegūta no tāda cilvēka, kuru 100% rakstītājs ienīstu (ja pazītu dzīvē), turklāt viss tas atspoguļojums tika izteikts ar tādu indi un determināciju, ka izslēdza jebkādus manus paskaidrojumus (tipa tas un tas, man pateica to un to par tevi, un es jau nojautu tu esi tieši tāda maita).
Vēl mani šeit pārbiedēja tas, ka es nevienā brīdī nenojautu, ka tas ir sapnis (parasti sapņojot vienmēr zinu, ka sapņoju) un tas, ka tās īsziņas bija tika labi sacerētas un pārdomātas, ka pēc pamošanās katram gadījumam pārbudīju telefonu.
No kurienes tādas domas? Ekstrasenss es neesmu un nolasīt ctu domas es, protams, nevaru. Vienmēr esmu domājusi, ka man ir ļoti veselīga attieksme pret sevi, bet šis pavisam noteikti nozīmē, ka kaut kur kādā manas apziņas stūrī, neapzināti tādas domas ir radušās un pat ļoti konkrēti noformulējušās.