Pirms gulētiešanas laikam jāpieraskta pagājušajā naktī redzētais, laikam briesmīgākais murgs, kādu es jebkad esmu redzējusi, lai šodien nenāk atkal (un varbūt lai nepiepildās arī).

Sapnis bija diezgan garš un visu netaisos atreferēt, bet tajā visas dīvainās situācijas manī radīja nepatīkumu neizpratnes sajūtu par citu rīcību, pati es dīvainā kārtā rīkojos pilnīgi tādos pašos veidos, kā līdzīgās situācijās rīkotos nomodā (garlaicīgi). Tas bija pirmais murga elements, bet visi citu sapņu zombiji to tā pat pārsistu, ja nebūtu pievienojusies nākamā epizode.
Cilvēks, kura viedokli es visnotaļ augstu vērtēju, mani īsziņu formā tā nolika, ka es vēl jo projām nespēju atjēgties. Visa argumentācija manam sliktumam bija ņemta no reālā dzīvē notikušā, bet informācija (un skatpunkts) tika iegūta no tāda cilvēka, kuru 100% rakstītājs ienīstu (ja pazītu dzīvē), turklāt viss tas atspoguļojums tika izteikts ar tādu indi un determināciju, ka izslēdza jebkādus manus paskaidrojumus (tipa tas un tas, man pateica to un to par tevi, un es jau nojautu tu esi tieši tāda maita).
Vēl mani šeit pārbiedēja tas, ka es nevienā brīdī nenojautu, ka tas ir sapnis (parasti sapņojot vienmēr zinu, ka sapņoju) un tas, ka tās īsziņas bija tika labi sacerētas un pārdomātas, ka pēc pamošanās katram gadījumam pārbudīju telefonu.
No kurienes tādas domas? Ekstrasenss es neesmu un nolasīt ctu domas es, protams, nevaru. Vienmēr esmu domājusi, ka man ir ļoti veselīga attieksme pret sevi, bet šis pavisam noteikti nozīmē, ka kaut kur kādā manas apziņas stūrī, neapzināti tādas domas ir radušās un pat ļoti konkrēti noformulējušās.