Tik daudz ko gribas izdarīt un pamēģināt, ka gribot negribot mācas virsū doma - neko no tā visa nepaspēšu.

(nesaistīti-saistīti: šodien pieķēru sevi pie paniskas domas, ka "ir JAU pirmdiena!")

Jaunā gada sākumā man bija ideja uztaisīt milzīgu sarakstu ar pagājušajā gadā sastrādāto mūziku, bet kā jau tas gadās entuziasms ir noplacis un vispār ideja vairs nešķiet nemaz tik laba, jo kurš gan uzņem labumus tādos kvantumos (bulīmiķi neskaitās, turklāt tur tā pat nekas labs nesanāk).

Lai zināšanas tomēr neaiziet postā, varbūt pa kādam jāatrāda, kamēr nav sākusi nākt šī gada gūzma.

Labākais dark ambient albums kopš es-pat-vairs-neatceros-kura laika. Šis nav tas baisais, aukstais, sausi industriālais tumšums, kas parasti dzirdams Atrium Carceri (un lielākoties dark ambient žanrā kā tādā), šis ir jauks, pazīstams, SAVS tumšums. Nemaz nerunājot par to, ka pilnīgs ASMR. Piemēram, Atrium Carceri - A Curved Blade

Ghah! Es mirstu nost no saviesīgu pasākumu trūkuma, gandrīz vai jāiet uz Dueta Sandra koncertu valentīndienā. Jo cita nekā NAV!

Saprotu, ka vasarās nekā nav, jo visi mobilizējas festivāliem vai vienkārši dezertē zaļumos, bet ziemās taču var dzīvoties pa pagrabiem :/

Vēl esmu palaidusi garām the Guild sesto sezonu. Tas gan ir viegli labojams, ņemot vērā sēriju īsumu šņuk.

Parakājos pa feisgļuku un secināju, ka manas atmiņas problēmas progresē.

Es atceros Devilstone, bet es pavisam noteikti neatceros šo.

Pagaidām man šis gads nepatīk. Nemaz.

Pirmais ROME klips ever!

Nekas nesprāgst, nav cilvēku ar automātiem, bet laba atmosfēra, kas ļoti iet klāt ROME daiļradei, un, protams, jūras/jūrnieku motīvs un jauks, bet neuzbāzīgs pelēkums.

ROME - This Silver Coil

Rau - viņš šajā dziesmā lieliski apstiprina (apdzied) to, ko es nojautu pēdējo albumu atstātajās sajūtās:

My hands are tied, the spirit is gone
All that was right is now forlorn
And where is the fire that once was inside
The spirit is gone
My hands are tied

Nabags ir (kaut kā) nomocīts, noguris un pavisam noteikti arī aplauzies, bet spītīgi turpina iesākto.
Malacis, cepuri nost!

Pār mani šodien nāca atklāsme, ka cilvēktiesību ievērošana ir utopija. Nav iespējams ievērot visas cilvēktiesības, pat tikai viena indivīda robežās. Vienas ievērošana automātiski iegrūž dunci mugurā kādai citai.
Par "a es... a man!" mijiedarbību ar citu cilvēku tiesībām vispār nav vērts runāt.

Cilvēki pat nezina, ko viņi prasa.

Krīpī!

Ūpīšu jaunākais iemītnieks un mans personīgais portāls uz Nārniju.

Apgūstu cildeno meme mākslu.

( Mans veltījums BB brokastu beigām )

"Right to be forgotten"

(vispār lielisks nosaukums dark ambient projektam - (c) pie šitā, lai kāds nedomā nospert)

Visu decembri priecājos par to, ka šogad esmu ļoti cītīgi sekojusi līdzi jaunumiem mani interesējošā mūzikā. Šodien nolēmu apskatīties, vai tomēr kaut ko neesmu palaidusi garām, un secināju, ka pizģec, cik daudz esmu palaidusi garām!!!

Man reizēm liekas, ka mūziķi vienkārši gaida, kad es viņus apskatīšos discogs.com un secināšu, ka nekā jauna nav, lai nākošajā dienā varētu uzbliezt jaunu albumu. Tas galvenokārt par Von Thronstahl un Hocico, jo tos es stalkoju vismaz reizi mēnesī.

Skatījos Abraham Lincoln: Vampire Hunter un nevarēju saprast kāpēc dažas vietas un specifiski skaņas / vizuālie efekti tik ļoti atgādina nakts sardzi. Līdz titros parādījās: "directed by Timur Bekmambetov".

I lol'd.

Ironiski, ka darbā pirmais komandējums bija par tēmu, kuras lekciju laikā universitātē zem galda lasīju "Kantu" (vispār jau Voltēru, bet daži juristi, pēc kategoriskā imperatīva iekalšanas, visu atlikušo mūžu no Kanta raustās). Klausīšanās neproduktīvā muldēšanā, no kuras nekas nekļūst skaidrāks, ja pēcāk pašai visam tā pat jāburas cauri, tajā laikā likās (un vēl jo projām liekas) galīgi neproduktīvi.
Lidmašīnā blakus apsēdās ārkārtīgi komunikabls krievu jaunietis, kas studē kaut-kur-vācijā, pamanījis, ka es lasu Dostojevski, izstāstīja kā Pēterburgā bijis ekskursijā pa "Noziegumā un sodā" aprakstītajām vietām. Man savukārt vajadzēja iekosties mēlē, lai neieteiktu viņam izlasīt "Idiotu", jo viņš bija tik ļoti Miškins vilcienā (pašā grāmatas sākumā).
( Un viesnīca izcēlās ar dekorācijām )

Pilnmēness un


In the scenario, dubbed 'Zombie Apocalypse', a VIP was trapped in a village, surrounded by zombies when a bomb exploded.

Un tagad atkal jādomā, kur likties jaunajā gadā. Meh šitie svētki.

Apokalipse neatnāca*, tas labi, jo varēs turpināt skatīties The Walking Dead. Burvīga atmosfēra, par spīti biežajam wtf, par to kā ar tik švaku krīzes menedžmentu var tik ilgi izdzīvot.

Piemēram:

Varbūt tā ir amerikāņu specifika, bet latvieši nav spējīgi braukt pa vienu joslu pat uz Jūrmalas šosejas karstā vasaras dienā, kur nu vēl zombiju apokalipsē.

Revolution, sakukārt neiesaku galīgi nemaz. Ticamības moments zūd jau pirmajā sērijā, kad galvenā beibe apkārt spriņģo jaunā ādas jakā, spilgtas krāsas džinsos un svaigi ieskruļļotiem matiem. Sižets arī garlaicīgs. Atgādina kaut kādus seriālus par Zenu un Zvēru pāvēlnieku (vai kā viņu tur) iz bērnības.


--------
* lai gan vēl jau ir teorija, ka mēs visi esam miruši, bet par to vēl nezinam.

Kur dzīvē taisnība, kamēr dzimtajā krajā tvarsta kārtējo maniaku, es visu dienu sēžu darbā apkampusies ar sildītāju.

p.s. un kāpēc walkire paslēpa savu rakstu, es netīšām aizklapēju to blogu adresi tā arī nepiefiksējusi.

Kaut kā pārāk bieži sanāk darīt kaut ko pirmo reizi. Pagājšnedēļ, piemēram, pirmo reizi mūžā nopirku lūpukrāsu. Īstenībā pat veselas divas, jo šamām bija kaut kāda atlaide un man zajebala, ka sargs lūr pār plecu, kamēr es mēģinu izvēlēties no diviem variantiem (kas tā pat jau ir pietiekami grūti).

Tagad izrādās, ka vai nu pa šiem gadiem ir uzlabota lūpukrāsu formula (vienai laikam bija kaut kāds ingvers klāt, ko varēja just un tas pat vispār tā sakarīgi liekas - asinsrite un tā), vai arī mans lūpu sastāvs kaut kā izmainījies, jo agrāk es varēju lūpukrāsu novilkt ar visu lūpu ādu, bet tagad var normāli staigāt visu nakti, tik vien kā jāatceras ar rokām neiebraukt.

Rezumē, jādomā ko tagad ar viņām lai dara, jo darbam pa tumšu (un nav nakādas jēgas krāsot lūpas, ja krāsa nav tumša un sarkana), cita nekā nav, pa mājām toč nestaigāšu, cilvēkiem būs bail.

Ā un vēl es pirmo reizi mūžā nopirku zeķubikses ar to kruto vīli aizmugurē. Tik vien kā vienu reizi uzvilku, lai nopriecātos cik smuki izskatās, otrā reizē, pirms iecerētā pasākuma velkot, izplīsa milzīgs caurums :/

Darkland Fire bija riktīgi kruts lainaps. Salikts gan diezgan stulbi, bet nez tā laikam ir kaut kāda klasika - salikt lielos māksliniekus pašās beigās, lai skatītāji vairs neko nefiltrē (un 2/3 vispār aiziet prom). Vēl likās dīvaini, ka šādā pasākumā nav neviena apsarga. To gan ievēro tikai tad, ja kāds aizlidina alusglāzi tieši dziedošam rivithedu un skinhedu elkam gar labo ausi. Jā, un skaņotāju, kas aizmieg pie pults es arī pirmo reizi redzēju.
Visforšākie bija Tzolk'in, Empusae un Parzival. Neko īpaši nefočēju, jo ar mabilku roka neceļas un parasti ir kāds kas filmē (bija arī šoreiz).

( ... )