Ironiski, ka darbā pirmais komandējums bija par tēmu, kuras lekciju laikā universitātē zem galda lasīju "Kantu" (vispār jau Voltēru, bet daži juristi, pēc kategoriskā imperatīva iekalšanas, visu atlikušo mūžu no Kanta raustās). Klausīšanās neproduktīvā muldēšanā, no kuras nekas nekļūst skaidrāks, ja pēcāk pašai visam tā pat jāburas cauri, tajā laikā likās (un vēl jo projām liekas) galīgi neproduktīvi.
Lidmašīnā blakus apsēdās ārkārtīgi komunikabls krievu jaunietis, kas studē kaut-kur-vācijā, pamanījis, ka es lasu Dostojevski, izstāstīja kā Pēterburgā bijis ekskursijā pa "Noziegumā un sodā" aprakstītajām vietām. Man savukārt vajadzēja iekosties mēlē, lai neieteiktu viņam izlasīt "Idiotu", jo viņš bija tik ļoti Miškins vilcienā (pašā grāmatas sākumā).