Visai bieži esmu domājusi par to, kā ģimenes modelis ietekmē cilvēku. Kāpēc daži izaug pašpārliecināti bet daži bailīgi un nomākti, it kā sasietām rokām. Es ticu, ka cilvēks pats sevi veido, ja saprāts to viņam atļuj - tādu, kādu vēlas, bet pašus pamatus ieliek bērnība un ģimene.
Man līdz šim ir bijis saprotams tikai "līdz mūža galama" uzticības modelis - pat neskatoties ne uz ko - ne uz ciešanām laulāto vidū, nesaprašanām, bezkaisles utt. Jūsmot par ko citu - tas bija grēks, un, ja jau tu, meita, esi izvēlējusies sev kādu puiku - tad ar to Tev būs dzīvot, pat tad, ja staigāsi zilu aci. Latviešu cietējas princips.
Bet atvainojiet - vai tad izbeigt mokošas attiecības ir grēks?? Ja jau Tu jūti - ka nesanāks, nu nipakam nesanāks - tad kāda jēga turpināt & mocīties?? Izdevīguma pēc?? Pieraduma?? Bailēs no vientulības?? Bērnu dēļ?
Kad tad vēl, ja ne tagad? Kāpēc "dzīvojot ar baudu" gūst nosodījumu sabiedrībā? - redz kā viņa: tad viens, tad otrs.. (lietoju siev.dzimtē tāpēc, ka uz puikiem mazāk ar kaulainu aci skatās - tas it kā esot normāli)
Ko tad vajag darīt - sēdēt klēpī rokas salikušai un vaimanāt, cik viss ir slikti? Ka neviens mani nemīl?! Ka saule ir lampa??
Manā uztverē - just nav nekas nosodāms. Trakāk ir tad, ja nejūt, bet cieš.
Lai akmeni met pirmais tas, kurš ir bez grēka!