Reizēm es pavisam reāli iztēlojos bēgšanu no nezināma ļaundara..Viesbiežāk tas "reizēm" ir netālu no mājām, vēlos vakaros, kad eju viena pa ielu un kaut kur manāmi vēl dažu cilvēku silueti.. Gandrīz vai fiziski sajūtu tās dedzinošās sāpes krūtīs un asiņu garšu mutē, kad skrienu savas kāpņu telpas virzienā, dzirdot aiz muguras dobjus tuvojošos soļus. Uztraukumā pirksti spiež nepareizo kodu, un, kad beidzot durvis ir atvērušās, tās negrib vērties ciet (jauna eņģu sistēma).. reizēm šis īstenības sapnis biedzas pie šīm durvīm, aiz kuru stikliem rēgojas ļauna bezseja, kura nu ir palikusi ārpusē, bet reizēm vajāšana turpinās līdz dzīvokļa durvīm.. Kāpnēs nobrāztiem celgaliem un dažreiz pat maniem palīgā kliedzieniem..