A thin grey line between black and white

Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.

Kā var būt banāla saule?

Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos. Lai nebūtu tik bieži jāpiedzīvo brutālā norakstīšana, ir izveidots speciāls stends, kur par 50 centiem var iegādāties dažādas grāmatas diezgan labā stāvoklī. Ja pērk vairāk par 3, tad laikam vēl pienākas atlaide. Vēl redzēju tādu ideju, ka mazāk populārās grāmatas tiek izstādītas ar saukli - Dosim pēdējo iespēju ciemoties pie lasītāja!

Izrādās, ka spoguļneironi vislabāk attīstīti tiem, kuru vecākiem bijušas lielas problēmas (atkarības, depresija utt.). Tā kā spoguļneironi palīdz saprast (just) cilvēkus bez vārdiem (spoguļo otra emocijas, jūtas), rodas vēlēšanās palīdzēt, saprast problēmu, to risināt. Tādi bērni izaug par ļoti empātiskiem cilvēkiem un bieži vien tāpēc izvēlas palīdzošās profesijas. Taču svarīgi ir pārstrādāt savu traumatisko pieredzi, lai neprojicētu savas traumas uz citiem, tādā veidā it kā neapzināti cenšoties dziedināt sevi.

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

Kad man pirms nedēļas teica, ka es esot ļoti jauka, sajutos kā viltvārde, jo spontāni aizdot grāmatas man šķiet gandrīz tikpat pašsaprotami kā elpot. Varbūt pārspīlēju, bet mani sajūsmina dalīties ar grāmatām, runāt par tām. Jo īpaši, ja notiek tāda sakritība, ka nedēļu esmu vadājusi sev līdzi kādam cilvēkam tik vajadzīgo grāmatu (pat ja tobrīd nezināju, ka kādam to vajadzēs). Pēc šī nelielā labvēlības žesta pati pilsēta likās pārvērtusies, atradu grāmatu glabātavas vietās, kur pat nebūtu iedomājusies. Varbūt pat atguvu bezmērķīgas klejošanas prieku. Galu galā tieši pastaigās rodas vislabākās idejas, ne steigā.

Vai jums arī tā ir, ka pelēkajās un krēslainajās dienās it kā redzat saulrietu, lai gan aiz mākoņiem tas nav saskatāms?

"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums."

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Kopš ziemas pašos bezcerīgākajos rītos nolēmu vērot cilvēku apģērbu un brīvajā brīdī uzskicēt kaut ko jauku, kas palicis prātā no redzētā. Kāpēc nodarbojos ar šādām smieklīgām un triviālām lietām? Pirmkārt, lai pamostos un koncentrētos uz ko vienu, kas dienas gaitā palīdzēs neizšķīst sīkumos (labāk vienā nekā daudzos). Nē, nu labi, ja godīgi, lai uzlabotu noskaņojumu, jo esmu pūce un man agrie rīti sagādā īstas mocības. Otrkārt, lai izkļūtu no savas ierobežotības un vairāk pievērstos ārpasaulei, pat ja sevi izzināt un rūpēties par dvēseli arī ir ļoti derīgi. Treškārt, lai būtu krāsaināka dzīve. Un tādā veidā kāds mirklis spilgtāk ierakstītās atmiņā, jo intensīvāk izdzīvots. Labāk tā, nekā nīgrumā un bezcerībā slampāt pāri pelēkajiem rītiem.


Šorīt pamanīju interesantu zīmējumu uz auduma maisiņa: Pūķis lasa grāmatu. Un apakšā rakstīts Feminist library. Uz cita maisiņa pamanīju uzdrukātu Munka kliedzienu. Diezgan dramatiski. Vai tā tiešām pašreiz jūtos? Kad kāpu ārā no vilciena, pamanīju, ka vienai meitenei cepures vietā uz galvas ir puķe lavandas krāsā. Nevarēju saprast, no kāda materiāla veidota, un vai tiešām tā funkcionē arī kā cepure. Taču nekādus punktus neskaitu, jo šajā posmā brauc diezgan mākslinieciski jaunieši, kuri vienmēr kaut ko izdomā. Līdz ar to paredzami, lai gan tas nenozīmē, ka nav interesanti.

Mājupceļā iegāju grāmatnīcā un nopirku Romana Honeta dzeju, jo piesaistīja nosaukums ziema, maldi. Nedaudz sasaucas ar manu pašreizējo pasaules izjūtu. Sen tā nebija bijis, ka varēju tā aizmirsties un lasīt. Paldies I. par interpretāciju. Varbūt apmaldīšanās sapņu pasaulē nav tas sliktākais veids, kā izdzīvot šo laiku, ja jūti dzīvi tepat blakus.

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).