Februāris 25., 2015
| 15:47 Vot domāju par to Bankovska rakstu un vieglo "pizģec, pizģec, cik rakstniekam būt ir grūti" drāmu komentāros. Atšķirība starp "mūsdienām" un "agrāk" jau ir tikai tā, ka agrāk rakstnieki zīmējās ar savu vientulību, savu ciešanos savām ciešanām, savu nesaprastību. Nu un tagad, kad izrādās, ka vienatne, mērenas ciešanas (ie "not being totally numb") un mērena nesaprastība (ie "noslēpums") ir pozitīvas īpašības, rakstnieki sāk zīmēties ar savu drāmu par to, kā viņiem tādiem introvertiem cietējiem bļin tagad pilnīgi jākomunicē ar cilvēkiem!!! (Nu labi, ar šito sāpi es vairāk identificējos nekā ar "neviens ar mani nerunā" sāpi, bet enīvej.) Pavisam konkrēti aizrijos es pie šī te raksta par tēmu, kurā figurē citāts: "However, as I emphasise to the fledgling writers who come and attend my Guardian Masterclass courses, writing novels for a living is hard – unimaginably hard, for those who have not tried it. I cannot imagine that it is less complex than brain surgery, or, indeed, the proverbial rocket science. To master dialogue, description, subtext, plot, structure, character, time, point of view, beginnings, endings, theme and much besides is a Herculean labour, not made more appealing by the fact that you always – always – fail."" Nopietni? NOPIETNI? Brain surgery? Could you be any more humble? Vienīgais, ar ko es viņa tekstā varu identificēties ir "you always - always - fail", bet tas failure ir inherents rakstīšanā kā tādā; t.i., tajā, ka tu mēģini pārtulkot viena cilvēka pasaules izjūtu citiem cilvēkiem saprotamā pieredzē vai pat mēģini pārtulkot savu priekšstatu par kāda cita cilvēka pasaules izjūtu vēl citiem cilvēkiem (vai viņam pašam) saprotamā pieredzē, kas ir pretty much impossible. Literatūra pastāv nevis tajā, ko tu gribēji uzrakstīt vai tajā, ko cilvēki no tā (ne)saprata, bet kaut kur tajā maģiskajā telpā starp autoru un lasītāju, un, ja tu esi tāds kontrolfrīks, ka nespēj dīlot ar dažādām interpretācijām un izpratnēm, tad varbūt nevajadzēja kļūt par rakstnieku.
Jā, rakstnieka darbam ir daudz mīnusu, gan ne lielāku kā Maksimas pārdevējas vai neiroķirurga darbam, nu tādi normāli mīnusi. Ja tam pieiet kā darbam, nevis kā sava ego spodrināšanai, tad vispār viss ir lieliski.
Plusu ir daudz vairāk. Tur ir ļoti daudz brīvības (it īpaši tad, ja tu pārāk nekreņķējies par to, vai izdosies uzbliezt bestselleri). Tur ir ļoti daudz jaunas informācijas, ļoti daudz visa kā tāda, ko apgūt un izprast. (It īpaši tad, ja tu paraksties uz visādiem dīvainiem piedāvājumiem, nu tur "vai tu negribētu publiski lasīt smieklīgu eseju par to, ka esi sieviete?") Tur ir milzīga iespēja NEsačakarēt savu dzīvi. Protams, ja tu esi tendēts uz to, ka čakarē dzīvi sev un citiem, tad kā rakstnieks tu to vari darīt daudz sekmīgāk, bet tas strādā arī otrā virzienā, un man šķiet, ka tam arī būtu primāri jāstrādā otrā virzienā.
Bet nu tā imaginārā nepieciešamība socializēties jau nu nav nekāda lielā drāma. Nevajag jau patiesībā "socializēties", nu tb par visām varītēm grūst cilvēkiem rīklē savas grāmatiņas n shit; pilnīgi pietiek ar to, ka tu sociālajos tīklos neesi pilnīgs kretīns. Nu, un ja esi, tad you're screwed neatkarīgi no tā, vai esi rakstnieks vai ne.
|
Comments:
| From: | watt |
Date: | 25. Februāris 2015 - 16:55 |
---|
| | | (Link) |
|
nā, nav ārsta darbs tik sarežģīts - tur nekas jauns nav jāizgudro, māte daba jau visu izgudrojusi. ārsts strādā vnk ar jau eksistējošām lietām. smadzenes, lai cik sarežģītas, vnk IR, un tur neko jaunu nav jāizdomā vai jāpasaka... tikai roku veiklība, stipri nervi un strikta disciplīna.
Vārdi jau arī eksistē, un tās pieredzes, par kurām rakstnieks raksta, arī eksistē, jautājums tikai, kādās kombinācijās to visu salikt. Un kā reiz neiroķirurģija ir viena no tām nozarēm, kas attīstās nenormālā ātrumā, es domāju, ka, ja ķirurgs grib kaut ko jaunu izdomāt/saprast/izdarīt, tad viņš noteikti to var (ieviest jaunu procedūru, izoperēt audzēju, ko agrāk uzskatīja par neoperējamu, salikt elektrodus galvā, lai mazinātu Parkinsona sindroma simptomus).
Ja tu gribi būt ierindas neiroķirurgs un visu mūžu atkārtot vienu un to pašu operāciju, tad pretī mierīgi var likt ierindas rakstniekus, kas visu mūžu raksta variācijas par tēmu "steamy sekss" vai "dzīves apnikums" - kur jaunrades/amata prasmes attiecības stipri vairāk aiziet amata prasmes pusē. (Bez tam oriģinālajā tekstā džeks tiešām runā par amata prasmes lietām, nu tb visi tie elementi, ko viņš nosauc, principā ir apgūstami, nevis "jaunradāmi".)
Es vairāk tiecos piekrist watt, ka neiroķirurga prasmes jau nav nekas tik ļoti advancēts. Tur lielākās grūtības ir atbildība, ko emocionāli empātiskiem cilvēkiem ir grūtāk panest, tāpēc vairāk prasās pēc psihopātiskā cilvēka tipa. Pat ierindas neiroķirurgam nāktos pilnveidot savas prasmes, ja viņam gribētos saglabāt savu darbu. Tie, kas ievieš inovatīvas metodes, visdrīzāk ir pētnieciskie institūti, nevis ķirurgi. Un pētnieki ir drusku cita specializācija, kur krustojas citi talanti, un vienlaikus tas vairāk ir milzīgs komandas darbs nevis atsevišķas zvaigznes.
Par rakstnieka talantu es uzskatītu spēju radīt stāstu, kas ir tik spēcīgs, ka lasītājam tas kļūst par daļu viņa realitātes. Var izlasīt jauku stāstu, bet joprojām domāt – nu jā, tas ir tikai labs stāsts. Bet var izlasīt kaut ko pat tehniski slikti uzrakstītu un pazaudēt to robežu, kur beidzas esošā realitāte, un kur turpinās šī cita pasaule. Neņemšos salīdzināt, bet tas noteikti ir ļoti grūti izdarāms.
| From: | smille |
Date: | 25. Februāris 2015 - 18:37 |
---|
| | | (Link) |
|
Tu tiešām domā, ka iekšiņas visiem ir kā grāmatas bildes un visiem vienādas??
Lūk par to, nepieiet darbam kā ego spodrināšanai. Es gribētu to iemācīties. Citādāk jebkurā mazākā neveiksme un neizdarība liek domāt ļoti sliktas lietas par sevi. Kā to iemācīties? Droši vien ideālajā variantā cilvēki darītu savu darbu, jo viņiem ir interesanti paskatīties kas no tā visa sanāks, bet ne tāpēc, lai par sevi kaut kādā iedomātā nākotnes punktā x teiktu 'es esmu veiksmīgs un ļoti publicēts tas-un-tas'.
Esnez, man laikam pirmais solis ceļā uz to bija saprast, ka mans ego ir sūds un, lai cik ilgi tu sūdu spodrinātu, neviens to par brošu nesauks un pie krūtīm nespraudīs :) Bet nu your mileage may vary, I guess.
Bet jā, ja nopietni, tad man tiešām lielākoties patīk tas, ka cilvēki aiz mana teksta neredz mani; pirmkārt, tas būtu incredibly creepy, un, otrkārt, ir tikai daži cilvēki, par kuriem es varētu gribēt, lai viņi mani redz.
Ar parasto dienišķo reklāmista darbu man pat ir grūtāk, nu tb tur visi lūzerismi sanāk daudz personiskāki. Bet nu reklāmām vismaz vārdu apakšā neliek un par tām diezgan ātri aizmirst.
(Es jau nesaku, ka es neiekrītu vieglā depresijā par katru "meh" atsauksmi gudrīdos, bet nu baisu drāmu arī parasti neuztaisu.)
eh, beidzot izlasīju to PB rakstu un parantoju (par citu tēmu gan).
man nav īstas skaidrības kā dzīvojas rakstniekiem, kuri naudu pelna tikai ar grāmatām, bet arī nealkstu noskaidrot, jo tad līdz droši vien nāk baigie sirdsapziņas pārmetumi, kādu dienu izlaižot
un vēl strjomnāk būtu izmest miskastē pusi romāna, kad jāsalīdzina bankas konts un īres izmaksas
Nav tik traki Nu ajmīn ja tu neesi pilnīgs losis, tad tu "sāc pelnīt naudu tikai ar grāmatām" tad, kad tev no esošajām grāmatām ienākošie procenti nosedz mēneša izdevumus. Līdz ar to avansi par jaunajām grāmatām un jauno grāmatu izdošana vispār nav tik būtisks ienākumu avots.
Tas runājot par komercliteratūru protams, valsts pabalstu sistēma ir citāda un katrā valstī sava un āāā nevelc mani tajā bedrē atkal! Citādi es sākšu jūs turēt aizdomās, ka jūs speciāli mani kacināt!
vai tad nav tā lielākā daļa, kas "pelna ar grāmatām" patiesībā pelna ar saistītām nodarbēm, kas iespējamas tāpēc, ka viņi ir "rakstineki"? nu tur mācīšana, slejas avīzēs, uzstāšanās u.t.t.
pieņemu, ka 99% grāmatu pēc pirmā mēneša pārdodas minimāli, un procenti labākajā gadījumā sanāks pensijas laikam. (un vismaz man tie sāks nākt par nākamajām tirāžām + e-grāmatām, kas defoltā ir mazticami)
*khemVKKFkhem*
Nu, ja es saskaitu mācīšanu, ienākumus no pārdotā (MN es nepaņēmu avansu, līdz ar to man nāk "tīrā" nauda, ja nemaldos, tad BZL man nauda nāk tikai pēc tam, kad ir notrallināta tā balvas nauda, bet varbūt kļūdos) un random uzstāšanās bibliotēkās, tad kādus 2 mēnešus gadā es varu nestrādāt (gan pielīdzinoties manai pusslodzes algai). Slejas avīzēs, recenzijas un tādas lietas gan ir reāls darbs, kur nav jābūt rakstniekam, imo. Turpat es varētu arī pieskaitīt redaktora darbu *khemjamankādspartodotunaudukhem*. Pieņemu, ka pēc gadiem 10 es varētu arī ieiet šajā kategorijā, ja nesākšu luņoties (teica cilvēks, kas šodien nav uzrakstījis nevienu fakin rindiņu).
nu, es biju domājis ārpus valsts atbalsta :)
nav tik traki - jā, pirmie 3 mēneši ir krutākie, bet vispār jau skatās to visu pusgada/gada griezumā, un naudu arī skaita ne jau par mēnesi, bet par pusgadu/gadu.
Nu, konkrēti šis:
Dace Rukšāne 2015. gada 24. februārī, plkst. 19:29
Foršs raksts! Man nesen viena draudzene pastāstīja, kādu viņa iedomājas rakstnieces dzīvi: lēni un nesteidzīgi halātā slīdēt pa māju ar karstas tējas krūzi rokā, tad piesēst pie galda un mazliet apgaroti parakstīt... Pieļauju, ka lielākā daļa to 60% iedomājas, ka tas ir tieši tā. Ja kādam rakstniekam tā patiešām būtu, es no skaudības rūgti raudātu:)
Es jau saprotu, ka "smailijs galā, tātad joko", bet nu tāpēc jau arī "viegla drāma".
From: | (Anonymous) |
Date: | 25. Februāris 2015 - 18:33 |
---|
| | | (Link) |
|
"Pilnīgi pietiek ar to, ka tu sociālajos tīklos neesi pilnīgs kretīns" - es domāju, ka šis arī galīgi nav obligāti, vienkārši jautājums, vai tu gribi tikai rakstīt un publicēties, vai lai tevi arī aicinātu uz burziņiem.
Lasītāji generally par tevi vispirms spriedīs pēc taviem soctīkliem un tikai pēc tam pēc teksta. Pat es, kas sevi uzskatu tā kā par besīgi krutu cilvēku, nepērku to cilvēku grāmatas, kuri man šķiet esam pilnīgi kretīni.
Piezīmēšu, ka šeit tiešām nav runas par "kontroversiālu personību" (es pati lecos un lamājos kā jūrnieks, un nav jau tā, ka šitā ciba būtu dikti anonīma), šeit nav runas arī par "stingriem viedokļiem" (lai gan būtu vēlams, lai šie viedokļi daudzmaz sakristu ar potenciālo lasītāju viedokļiem un atbaidītu tos, kas tāpat izlasīs tavu grāmatu un pēc tam spļaudīsies pa tiem pašiem portāliem), bet ir runa par to, ka cilvēks nav aprobežots kretīns un principiāls preteklis.
/atkal, runājot/domājot par komercliteratūru
From: | (Anonymous) |
Date: | 25. Februāris 2015 - 18:53 |
---|
| | | (Link) |
|
Nunez, tiešām ir tā, ka cilvēki meklē fb autoru, lai noskaidrotu, kāds viņš cilvēks, pirms pērk grāmatu? Tā ir kaut kāda seno laiku prakse - vienkārši ieiet grāmatnīcā (nu, vai visādās grāmatu tirgotavās internetā) un paskatīties, kas izskatās kārdinoši? Es to kā reizi iztēlojos tieši tā.
/L., stc.
Nu, es pēdējā laikā grāmatas vienmēr iegādājos pēc tam, kad ir veikta kāda nebūt priekšizpēte.
From: | (Anonymous) |
Date: | 25. Februāris 2015 - 19:00 |
---|
| | | (Link) |
|
Es domāju, ka tāda pieeja nav pārāk populāra, bet, jā, tas ir tikai minējums. Vajadzēs bakalaura darbā papētīt. :D Ja vien nav runa par to, ka kāds ir vispirms atpazīstama persona un tad izdot kaut kādu grāmatiņu - tad, protams, cilvēka personība iet pa priekšu.
Kā, Rakstnieks var būt arī Neatpazīstams?!!!!
From: | (Anonymous) |
Date: | 25. Februāris 2015 - 19:02 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, Tev jau visi pazīstami. :D
Un, piezīmēsim, man par visiem ir VIEDOKLIS! :D
Priekšizpēte, jā - kas rakstīts uz aizmugurējā vāka, cik zvaigznītes ir saliktas amozonos un kādas recenzijas sarakstītas. Bet nekad neesmu iedomājies meklēt autoru sociālajos tīklos. Nu, ķipa, varbūt parādās interese uzzināt, ko autors ēd pusdienās tad, kad ir pieci romāni izlasīti un esi jau baigais fans, bet citādi, meh.
Tu sen neesi lasījis anotācijas uz aizmugures vākiem, runājot par LV autoriem :) Recenzijas arī parasti tādas meh, unless viņas ir sarakstījis Dainis Leinerts.
Bet nu ārzemēs jau arī, teiksim, tāds Orsons Skots Kārds ir norāvies ar "nepērkam viņa grāmatas, neejam uz Endera spēles pirmizrādi", pa lielam, par kretīnismu.
From: | (Anonymous) |
Date: | 26. Februāris 2015 - 19:48 |
---|
| | | (Link) |
|
Ko viņš nogrēkojās? Nu, tb, vai tas tiešām bija par kretīnismu sociālajos portālos vai par megagigakretīnismu pret cilvēci kopumā? Nu, kā es nelasītu Putina grāmatas pat tad, ja viņš būtu talantīgs autors.
Nu, ciktāl man zināms, viņš nevienu geju nav nositis, tā ka pa lielam tas ir kretīnisms publiskajās izpausmēs. Tb Putins točna ir lielāks īvils nekā OSC :)
Nu, un vēl ir vesela varza rakstnieku, kurus cenšas nelasīt/nepopularizēt viņu politisko uzskatu dēļ (then again, viņiem ir arī liela suppport grupa tikpat psihu ļautiņu vidū, varbūt ar tādiem pietiek).
(kamēr, teiksim, Berouzs nošauj savu sievu, bet kopumā ir tāds mīlīgs vecītis, un neviens i ausi neceļ. Ditto visi tiek kinorežisori-seksuālie manjaki :))
Ehm, what? Palasot pa diagonāli, man rodas iespaids, ka tas, ka šis džeks ir tipa rakstnieks, ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš nav bomzis ar diagnozi. T.i., rakstniecība viņa dzīvē acīmredzami ir viens no (nedaudzajiem) iemesliem, kas ļauj izpildīties kā pilnīgam loham un vienlaikus braukāt apkārt pa pasauli Times uzdevumā. Kurā profesijā tas būtu vairāk iespējams?
Un es nesaku, ka cilvēkiem ar sūdīgu dzīvotspēju ir viegli vai kā, bet nu ja tāds cilvēks ir kļuvis par rakstnieku, viņam ir reāli paveicies.
He, kārtējo reizi pārliecinos, ka humora izjūtas atšķiras.
Oh :) Sorrī, es kaut kā automātiski noreaģēju iz sērijas "visi, kas ielinko uz ņūjorkeri, ir kalsni un nopietni". |
|
|