Vārdi jau arī eksistē, un tās pieredzes, par kurām rakstnieks raksta, arī eksistē, jautājums tikai, kādās kombinācijās to visu salikt. Un kā reiz neiroķirurģija ir viena no tām nozarēm, kas attīstās nenormālā ātrumā, es domāju, ka, ja ķirurgs grib kaut ko jaunu izdomāt/saprast/izdarīt, tad viņš noteikti to var (ieviest jaunu procedūru, izoperēt audzēju, ko agrāk uzskatīja par neoperējamu, salikt elektrodus galvā, lai mazinātu Parkinsona sindroma simptomus).

Ja tu gribi būt ierindas neiroķirurgs un visu mūžu atkārtot vienu un to pašu operāciju, tad pretī mierīgi var likt ierindas rakstniekus, kas visu mūžu raksta variācijas par tēmu "steamy sekss" vai "dzīves apnikums" - kur jaunrades/amata prasmes attiecības stipri vairāk aiziet amata prasmes pusē. (Bez tam oriģinālajā tekstā džeks tiešām runā par amata prasmes lietām, nu tb visi tie elementi, ko viņš nosauc, principā ir apgūstami, nevis "jaunradāmi".)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es vairāk tiecos piekrist watt, ka neiroķirurga prasmes jau nav nekas tik ļoti advancēts. Tur lielākās grūtības ir atbildība, ko emocionāli empātiskiem cilvēkiem ir grūtāk panest, tāpēc vairāk prasās pēc psihopātiskā cilvēka tipa. Pat ierindas neiroķirurgam nāktos pilnveidot savas prasmes, ja viņam gribētos saglabāt savu darbu. Tie, kas ievieš inovatīvas metodes, visdrīzāk ir pētnieciskie institūti, nevis ķirurgi. Un pētnieki ir drusku cita specializācija, kur krustojas citi talanti, un vienlaikus tas vairāk ir milzīgs komandas darbs nevis atsevišķas zvaigznes.

Par rakstnieka talantu es uzskatītu spēju radīt stāstu, kas ir tik spēcīgs, ka lasītājam tas kļūst par daļu viņa realitātes. Var izlasīt jauku stāstu, bet joprojām domāt – nu jā, tas ir tikai labs stāsts. Bet var izlasīt kaut ko pat tehniski slikti uzrakstītu un pazaudēt to robežu, kur beidzas esošā realitāte, un kur turpinās šī cita pasaule. Neņemšos salīdzināt, bet tas noteikti ir ļoti grūti izdarāms.

(Reply to this) (Parent)