|
Aprīlis 30., 2020
 | 08:56 - resnums
..now that I got your attention :D
Pēdējā laikā, nu, teiksim, pēdējos 9 mēnešos, zaudētās draudzības/attiecības/potenciāls kaut kas man prātā savelkas kopā ar sajūtu, ka "manis bija pārāk daudz". Ne fiziski, bet emocionāli, intelektuāli, intensitātes ziņā, tāds mentāls resnums, kas, vaļā palaists, vienkārši izplājas pa visurieni, tāds, kuram īsti vispār nav robežu, ja nepiesargāsies, tad izplūdīs pa visurieni un tur arī paliks: liels, nesaprotams manis blāķis.
Un tas pat nav par kaut kādu kontakta biežumu (lai gan tas arī, protams) (lai gan nē, patiesībā nē; ar 2 cilvēkiem es kontaktējos reti), bet tieši par intensitāti, to, ka tad, kad es reaģēju, tad reaģēju pilnā amplitūdā, ar prieku, sajūsmu, pārplūstošu mīlestību, dziļu un aukstu sašutumu, ironiju, plašiem žestiem etc.. Nu tā kā, zinkā, tā kā tāda riktīgi kupla ōperdziedātāja, kas atvēzējas un piebļauj visu zāli, un vienkārši ir visur un pa visurieni.
Stingri ņemot, tās attiecības, kuras ir saglabājušās, ir tās, kurās a) cilvēkam piemīt ļoti stipra iekšējā noturība, un visi mani žesti tiek uztverti kā mani žesti un daļa no manis, b) cilvēks pats reaģē uz lietām tikpat plašā amplitūdā, vai vēl plašākā, un attiecīgi.
Nu lūk. Bet (tāpat kā ar fizisko resnumu) tas varētu būt, bet šajā gadījumā toč nav
- ne par paškontroles trūkumu; es ļoti labi varu sevi izkontrolēt, ja vajag, es vienkārši neplānoju to darīt, ja gribu, lai man ar cilvēku ir dziļākas attiecības par virspusēju fb draudzību;
- ne arī par nespēju paskatīties uz sevi no malas un tvert reālo situāciju, es pilnīgi mierīgi varu būt Iemīlējusies Kā Vēl Nekad un vienlaikus skaidri zināt, ka ar to cilvēku nevarētu vienā dzīvoklī sadzīvot pat diennakti; vai, teiksim, pusstundu kliegt uz cilvēku un vienlaikus zināt, ka tas cilvēks ir tikai veids, kā man tikt vaļā no visa, kas sakrājies.
Ironiskā kārtā viss tas, ko man ir izdevies saglabāt, jo cilvēks man nez kāpēc ir bijis gana mīļš, lai negribētu pazaudēt, man ir (vismaz uz laiku) izdevies saglabāt tāpēc, ka es esmu ar pieaugošu diskomfortu šo mentālo resnumu savākusi, sabāzusi korsetītē, nelaidusi ārā, notušējusi, noslēpusi, fočenītē pagriezusies tā, lai neredz, nekad neizģērbusies, tipa.
However. Ir tas kaut kāds dīvainais iesēdiens, tas smaidošais komforts, kas piemīt daļai resnu cilvēku, tas "šitais viss ir mans ķermenis un tas ir viscaur brīnišķīgs ķermenis paldies", un es kaut kā tā jūtos savā mentālajā resnumā, "o, paskaties, te plūst pāri malām, te izskatās gandrīz vai pēc burbuļa, te līgojas, šūpojas, nodreb un noļum, paskaties, kādas krociņas, bedrītes un rieviņas, paskaties, kā man viss ir pa trim un viens krāšņāks par otru, vēdera krokas trīs un zodi un potītes", šitā pat, tikai ar emocijām un domām, kas klājas cita citai pāri tādā ļoti dzīvā, vitālā, iekšēji strukturētā kaudzē, kas nevis staigā, bet veļas, pastāvīgi uzņemot ātrumu. Tā ir laba sajūta.
Kamēr to visu dabūt kautkādā mentālā slaiduma kontrolē ir ļoti slikta sajūta, vienlaikus ierobežojoša un tāda, ka nav ko elpot, un tāda, ka es to cilvēku taču visu laiku mānu, un tas, ka tas cilvēks mani droši vien negribētu resnu, to padara vēl sliktāku, un nē, tas nav "pieklājīgi" vai "korekti" (vai, ja ir, tad tikai sliktajās šo vārdu nozīmēs).
Tas, kas ir mokoši, tieši tādā "grūti to aptvert un pieņemt sevī" nozīmē, ir, ka man acīmredzot ir jārēķinās ar faktu, ka, ja es turpināšu būt tāda mentāli resna, tad varbūt man Nekad Vairs Nebūs Jaunu Draugu (kuru man jau tā nav pārāk daudz, ja), un ka arī esošie var kādā brīdī pamanīt patieso situāciju un pateikt, ka nē, paldies, pietiks.
Un laikam jau tā ir cena, ko es esmu gatava maksāt. Lai gan tik daudzkārt labprātāk nemaksātu.
(Jā, es zinu, ka, tāpat kā fizisks resnums, arī šis var būt "tikai manā prātā", piezīmēsim, ka tas burtiski tā ir, gofuckyourself.)
|
Comments:
Formulējums, protams, satriecošs, problēma skaidra. Bet man kaut kā šķiet - dažreiz cilvēki saka: "Nu, kad mēs iepazināmies, viņš/viņa bija tik labs un brīnišķīgs, bet pēc tam parādīja savu īsto seju." It kā tas labais un brīnišķīgais būtu kaut kāda mānīšana. Gan jau šad tad ir arī mānīšana un manipulācija, bet tādā terapeitiskā skatījumā tās visas ir mūsu daļas - gan tas savaldītais, badinātais resnums korsetītē, gan tā izplūšana un visurbūšana. Ir posmi, un ir laikmeti. Ir pietrūkšana, un ir hiperkompensācija. Un katrā dabiskumā ir daļa tēlošanas un daļa izlaidības. Vai tev šī sajūta ir tāda vispārēja, noturīga, vai drīzāk epizodiska, situatīva? Ar ko korelē?
Spilgtums, emociju izteiksmīgums - tās jau visas tādas temperamenta kategorijas, īsti nepakļaujas mainīšanai. Cita lieta, ka pie depresīvāka fona var kļūt blāvākas, un apkārtējiem (varbūt) kaut kādā mērā tad ir vienkāršāk, bet nu bāc, būt ar cilvēkiem, kas grib, lai otram ir depresīvais fons... Un dažreiz pēc tām mentālajām korsetītēm tā iespiežas rievas mūsu vēdera krokās un rieviņās, ka vairs vispār nekad neuzdrīkstamies savu kuplo operdziedātājas atvēzienu. Un dažreiz atkal pašiem prieks par savu mentālo slaidumu un konteinerēšanu tādā korsetītē.
yeah, nu, nav jau tā, ka katrreiz, kad draugi ar mani runā, man viss ir capslockā :D vai ka es to sagaidītu no saviem mentāli pāriplūstošajiem draugiem. un es ļoti lepojos ar situācijām, kurās es nojaušu, ka izpaust pirmo straujo reakciju būtu, visticamāk, netaisni pret cilvēku, tāpēc paņemu pauzi un padomāju. vai kad es zinu, ka kaut kādas situācijas ir strukturālas un, teiksim, ņefig man lekcijas vidū konfrontēt pasniedzēju ar āķīgu, potenciāli eksplozīvu jautājumu, kam šis pasniedzējs toč nav gatavs. tas (un līdzīgi gadījumi) ir citādi un man šķiet visnotaļ ok.
tā mānīšanas sajūta iestājas tad, kad es ta točna zinu, ka jūtu/domāju pilnā amplitūdā, un ka būtu patiesāk to arī nokomunicēt, bet es nenokomunicēju, jo baidos tikt atstumta; vai arī sēžu un skaitu stundas, kad atbildēt uz ziņu, jo Nevar Taču Atbildēt Uzreiz, Mūsu Attiecībās Ir Noteikumi, vārdu sakot ir tādas specifiskas situācijas - ko, man liekas, Tu arī pamanīji.
Vnk nevajag pīties ar garīgi liesajiem!
nēnu man gan ļoti fascinē tas mentālais savaldīgums, kas viņiem (šķietami) piemīt, vislaik gribas paknibināt maliņu un saprast, vai tas tā vislaik ir tik kusli
bet arī tie tipi, kas paši dragā apkārt, intelektu un emocijas izgāzuši, ne vienmēr ir baigā komfortā, ja kāds uz to reaģē nevis ar biklu apbrīnu, bet gan ar "a tu paskaties kāds man liels"
Foršs komentārs, man arī tā šķiet :)
Baigi labi uzrakstīji. Es par šito arī periodiski prātoju, tikai ne ar tik precīziem vārdiem. Un man reizēm ir gribējies uzvilkt to "mentālo korsetīti", jo pašai tāds daudzslāņu emocijas un domas ir traucējušas. Ar gadiem esmu bišķi sevi savākusi tādā ziņā, un jūtos par to labi. Citās vietās atkal esmu sevi palaidusi vaļīgāk. Bet nu ir vietas, kurās es gribu palikt mentāli resna forever, lūdzu un paldies.
Un es gribētu būt labākos draugos ar tevi, es tik lāga neprotu draudzības kopt :/
Vot jā, šitais arī. Nu tb ka es nemāku viņas kopt. Bet tas ir cits stāsts, cerams :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172529/41635) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) eos |
|---|
| Date: | 30. Aprīlis 2020 - 10:57 |
|---|
| | | (Link) |
|
man no malas šķiet, ka Tavs statuss paģēr būt ekstrovertai, un tad var viegli iebraukt auzās, ka trūkst laika sev.
Nu tad novēlu, lai vienmēr ir Sava istaba, savs kaktiņš zemes, savas n-tās stundas klusuma aiz slēgtām durvīm un izslēgtiem visiem aparātiem! <3
Danē, statuss man kā reiz ir OK (lai gan tieši tagad savā telpa neskādētu.... Bet tagad jau arī es neskraidu apkārt, attiecības bojājot)
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | 30. Aprīlis 2020 - 11:15 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ar tiem 'mentāli resnajiem' viss jau ir kārtībā un pat interesanti un baudāmi līdz brīdim, kurā viņi sāk brutāli otru ēst, izlaizot pat muguras smadzenes, otru vispār ne redzot, ne jūtot. Un otrs saprot, ka viss šis, kur mēs te tagad sēžam un 'sarunājamies' patiesībā ir tikai, lai barotu otra apetīti un ne te kāds pingpongs, ne došana-ņemšana. Tad tiešām paliek smagi un gribas iet prom. Bet ja nav sajūtas par tikšanu izmantotam, izsūktam - nav iemesla sevi kaut kur spiest.
Vot toč nesaprotu, kas tev tajā analoģijā ir kas :)
If someone tries to eat your muguras smadzenes, just don't be friends with them. Jesus.
Man shkjiet, ka jebkaadi meegjinaajumi otru vai sevi ietuuciit kaut kaadaa mentaala korsetee ir fundamentala nesaderiiba draudziibaa, arii cilveeki ar stipraam emoocijaam var draudzeeties ar citiem, vinjiem vnk jaatrod cilveeki, kas ir uz liidziiga viljnja.
Mani tur pat vairāk samulsināja "resns, tātad visu izrij un nedalās ne ar vienu" asociācija
Vot! Bet jaunu draugu nogrābt ir kaut kādā ziņā pat grūtāk nekā seksa partneri atrast
Jā, es sapratu :) tas bija vairāk par to, ka draudzība ir superselektīva lieta, un vellsviņzina, kā tas strādā, ar ko un kad un kā sadraudzējas
Kaut kā bērniem laikam ir vieglāk, ar ko b/D sasēdina pārī, ar to draudzējas, bet pat tas sanāk komplicētu
When you surround yourself with people who feeds you only sweets.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | | From: | iive |
|---|
| Date: | 30. Aprīlis 2020 - 15:57 |
|---|
| | | (Link) |
|
b), bļa
jūtos called out
| | From: | iive |
|---|
| Date: | 30. Aprīlis 2020 - 15:58 |
|---|
| | | (Link) |
|
Es to sev formulēju kā dāsnumu, nevis resnumu. But is same.
ah, dēm, man likās, ka tur ir kaut kāds nerupjš apzīmējums ;)
mana personība ir ļoti bārdaina
pats šobrīd fiziski esmu bārdains
tas laikam saka kaut ko par kaut ko |
|
|
