|
Aprīlis 30., 2020
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ratatoska | 09:42
Formulējums, protams, satriecošs, problēma skaidra. Bet man kaut kā šķiet - dažreiz cilvēki saka: "Nu, kad mēs iepazināmies, viņš/viņa bija tik labs un brīnišķīgs, bet pēc tam parādīja savu īsto seju." It kā tas labais un brīnišķīgais būtu kaut kāda mānīšana. Gan jau šad tad ir arī mānīšana un manipulācija, bet tādā terapeitiskā skatījumā tās visas ir mūsu daļas - gan tas savaldītais, badinātais resnums korsetītē, gan tā izplūšana un visurbūšana. Ir posmi, un ir laikmeti. Ir pietrūkšana, un ir hiperkompensācija. Un katrā dabiskumā ir daļa tēlošanas un daļa izlaidības. Vai tev šī sajūta ir tāda vispārēja, noturīga, vai drīzāk epizodiska, situatīva? Ar ko korelē?
Spilgtums, emociju izteiksmīgums - tās jau visas tādas temperamenta kategorijas, īsti nepakļaujas mainīšanai. Cita lieta, ka pie depresīvāka fona var kļūt blāvākas, un apkārtējiem (varbūt) kaut kādā mērā tad ir vienkāršāk, bet nu bāc, būt ar cilvēkiem, kas grib, lai otram ir depresīvais fons... Un dažreiz pēc tām mentālajām korsetītēm tā iespiežas rievas mūsu vēdera krokās un rieviņās, ka vairs vispār nekad neuzdrīkstamies savu kuplo operdziedātājas atvēzienu. Un dažreiz atkal pašiem prieks par savu mentālo slaidumu un konteinerēšanu tādā korsetītē.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |