yeah, nu, nav jau tā, ka katrreiz, kad draugi ar mani runā, man viss ir capslockā :D vai ka es to sagaidītu no saviem mentāli pāriplūstošajiem draugiem. un es ļoti lepojos ar situācijām, kurās es nojaušu, ka izpaust pirmo straujo reakciju būtu, visticamāk, netaisni pret cilvēku, tāpēc paņemu pauzi un padomāju. vai kad es zinu, ka kaut kādas situācijas ir strukturālas un, teiksim, ņefig man lekcijas vidū konfrontēt pasniedzēju ar āķīgu, potenciāli eksplozīvu jautājumu, kam šis pasniedzējs toč nav gatavs. tas (un līdzīgi gadījumi) ir citādi un man šķiet visnotaļ ok.

tā mānīšanas sajūta iestājas tad, kad es ta točna zinu, ka jūtu/domāju pilnā amplitūdā, un ka būtu patiesāk to arī nokomunicēt, bet es nenokomunicēju, jo baidos tikt atstumta; vai arī sēžu un skaitu stundas, kad atbildēt uz ziņu, jo Nevar Taču Atbildēt Uzreiz, Mūsu Attiecībās Ir Noteikumi, vārdu sakot ir tādas specifiskas situācijas - ko, man liekas, Tu arī pamanīji.

(Reply to this) (Parent)