Kad brāls bij maziņš šķelmīgs zēns, lielām acīm un spicām elfu ausīm, eitasazini, kur viņš tādas ieguvis, ka man nav, dikti aizkustinoša paskata zēns viņš, tātat bija, pavisam tieviņš tāds un maziņš ar tām lielām šķīvju acīm, tākā badā cietis, ne velti viņa dēļ es siguldas puikus ik pa brīžam pa malām izmētāju, vārdsakot, kad viņš tāds bija, bet es, savukārt- drūma pusaudze kožakā,  ta viņš mēdza tā bikli iekārties manas, droši ka kādas krietnas nirvanas piepildītās,  visas tādas mellu nagu lakošanas procedūras un griestos blenšanas pillās istabas durjstenderē un tākā tāda bikla lietvede niknam priekšniekam prasīt :"Atunegribēsi kauko padarītpēctam?". Unskaidrs, ka nīgri, bet tak jau ka gribēju. Untamēs sitām ninzjas maikla džeksõna kompjūterspēlē, piemēram, smējāmies un dejojām līdzi viņa uzvaras dejai (nu, tāda segas (?) spēle, kur džeksõns glāba bēŗnus no ninzjām un katra līmeņa beigās dejoja savu uzvaras deju, kā tagad atceros to beigu- au un priekšas noraustīšanu), nu, vai izmēdījām pappī, piemēram, nu, tādas viskādas lietas, jūnov.
A tagad, savukārt, drūms pusaudzis ir viņš, pavisam tāds nepieejams un kompī vai alū iegrimis, nepaplašinātiem teikumiem tāds atbildošs, taisni un iekaustīšanu uzsprasošs, betē, tikvaitā, tagad, kad tiekamies, man, savukārt, ik pa brīžam gribas iekārties stenderē un prasīt "atunegribēsikauko padarītpēctam?", betē, to akal visu maitā tās pieaugušo lietas, nujūnov, slinks teļš viņš un mammī obižajet, tapē nesaku.