Ja es tīri nesen taisni netīši pie virtuves dvieļiem nebūtu uzgājusi neko citu, bet- aubi, tad  šo pirmo rāmas svēdienas izklaides meklējošo  žurnālssējumiņa uzšķīrienu neuztvertu par nepārprotamu zīmi, bet- līķauts, aube, pagjiras... kas tālāk?

Četri posmi sievietes dzīvē
-2-
Trīsdesmitie gadi
 
Sievieti šādā vecumā dažreiz pārņem gandrīz vai panika. Jums liekas, ka jaunība uz vēja spārniem trauc prom no jums, un tad arī uznāk tieksme vēl jaunai būt! Tā šie viltīgie trīsdesmitie gadi iedarbojas gandrīz uz katru no mums.
Bet dzeniet prom šādu panikas noskaņojumu. Savā trīsdesmitā dzimšanas dienā metiet dzīvei sejā izaicinājumu- un ņemiet no tās, kas jums vēl jāņem.
 
Mūsu vecmāmiņas sāka nēsāt aubi, kad viņām palika trīsdesmit gadi. Bet nekādas traģēdijas tur nebija. Ar aubes valkāšanu viņas ne tikai apliecināja, ka ir samierinājušās ar saviem trīsdesmit gadiem. Vienu dienu sieviete vēl bija jauna, bet nākošā dienā – jau veca. Mūsu dienās trīsdesmitgadīgai sievieti blakus mājas un laulības dzīvei vēl ir daudzas citas intereses.

Trīsdesmitie gadi ir robežlīnija, savā ziņā trauksmes signāls un brīdinājums pat visnosvēŗtākai, visapmierinātākai sievietei. Tie ir pašnorēķināšanās, pašpārbaudījuma un arī paštirdīšanās gadi. Bet tie ir arī gadi, kad prāts alkst pēc vieglprātīgām emocijām, neapdomīgiem un nepiesardzīgiem piedzīvojumiem, kam jau sen vajadzēja būt aiz muguras.

Šinī pārvērtēšanas procesā viņām pēkšņi liekas, ka citas sievietes viņu vecumā pārdzīvojušas jau daudz dziļākas un „interesantākas” emocijas, kas turpretim viņām ir aizslīdējušas garām.
 
Garā viņas jau ar sirds drebēšanu redz, kā krājas gadi uz viņu muguras, ievilkdami sejā dziļas rievas un bārstīdami matos sarmu. Bet šāds panikas noskaņojums pie modernas sievietes ir tikai muļķīga iedoma, idee fixe, ko viņa pārņēmusi no savas māmiņas un vecmāmiņas.
 
Trīsdesmitie gadi nav nekāds līķauts, izklāts pāri jaunībai, ne arī dzelzs priekškars, kas atdala vecumu no jaunības! Trīsdesmitie gadi ir nesaudzīgas un vaļsirdīgas paškritikas periods. Pēc daudzu psīchoanalītiķu domām sieviete šinī vecumā ir savā jūtu dzīvē daudz trauslāka un no  emociālās puses daudz vieglāk ievainojama, nekā jebkādā citā savas dzīves posmā. Lūk, ko saka angļu psīcholoģe Kristīne Sleide vienā no saviem darbiem, kas veltīti sievietes jūtu dzīves analīzei: „Man personīgi trīsdesmitie gadi tieši rieba!”
 
Neprecētai sievietei, kas tikkko pārkāpusi trīsdesmitā gada slieksni, vajadzētu kritiski aplūkot sevi no visām pusēm un objektīvi novērtēt līdz šim nesasniegto.
 
Šie ir arī tie gadi, kad ikvienai gudrai sievietei jāizlemj, bez kādām lietām viņa itin labi var iztikt: viņai vairs nevajaga daudz mēnesnīcas, nevajaga arī daudz mierinošu, spēcinošu glaimu un vairs viņāi nevajaga daudz jaunības draudzeņu, dārgā laika tērētāju.
Vislielākās briesmas, kādas draudz trīsdemitgadīgām, ir tās, ka viņas atvērtām acīm var izdarīt negaidītu lēcienu avantūrā, romantikā- tur, kur māj pretim kādas pārmaiņas.

”Cilvēks dzīvo tikai vienreiz,” šādu lozungu atkārto tiklab divdesmitgadīgā, kā trīsdesmitgadīgā sieviete. Bet pie trīsdesmitgadīgām šī frāze bieži pieņēm pārspīlētas dimensijas un tai bieži seko atbaidoši darbi, atbaidoša izturēšanās un – rūgtas paģiras...
 
(„Mājas draugs”, žurnāls rokdarbiem un mājai,  Nr.4, 1938.g. 25. februārī)