dienas bilance: sagriezts pirksts, iespējams darba zaudējums nākamnedēļ, mistiskas lietas ar telefona rēķinu (kāpēc gala skaitļi vienmēr ir lielāki par to, ko viņi solīja?), papļāpāju ar puiku Honkongā, viss tajā pasaules malā arī ir kārtībā. vakar beidzot dabūju savus garos svārkus, tāda laimīte.
bet vispār ir tā, ka ir pārāk daudz. un trakākais, ka nezinu, no kā varētu atteikties. bet šitāds ritms, kad ir četri to do saraksti (pa vienam rītā, pusdienlaikā, pēcpusdienā un vakarā. bet ko tur daudz, man acīmredzot kaut kādā brīdī likās, ka būtu labi pilnīgi aizkrāmēt savu ikdienu tā, lai draugus satiktu tikai īpaši paredzētos brīžos.

un vēl: gerberas podiņā nonīka mazāk kā mēneša laikā. mat. nesaprašanā, kā es paspēju augu iznīcināt tik ātri, ja reiz pat viņam istabasaugs izturēja divus gadus. nākamreiz, kad mēģināšu kaut ko audzēt, pameklēšu padomus.
bet vispār, šoruden it sevišķi novērtēju to, kāds mājīgums istabā, it sevišķi tādos pretīgos, lietainos vakaros.

un man tak likās, ka septembrī būs vairāk, ko teikt, bet īsti laikam nē. vai arī man vienkārši nav laika reflektēt.