kopš esmu atpakaļ amst., sanāk visu laiku darīt kaut ko jaunu un iepazīt jaunas pilsētas daļas. piektdien vakarā atklāju jaunu mīļāko bāru, kas gan ir diezgan tālu no mājām, bet tur ir tik forši, ka mīties cauri visai pilsētai neliekas velti. vakar savukārt bijām uz kubrika izstādi, kas pirms-slēgšanas dienās ir vaļā līdz pusnaktij, un muzeji vēlos vakaros ir tik daudz foršāki. un tur ir tādi lieli ekrāni pa visu sienu, uz kuriem rāda izgriezumus no dažādām kubrika filmām, un sēdēt līdz pusnaktij muzejā, skatoties fragmentus no dr. strangelove, bija viens no skaistākajiem pēdējā laika brīžiem.
un amst. ir tik glīta, tur tiešām nav cita vārda, naktīs, tās mazās ieliņas, kas iet pa riņķiem, un gaismas, un tas nebeidzamais ūdens. tāpat kā pirms kāda mēneša ar puiku sēdējām kanālmalā līdz pusnaktij, skatoties garāmejošās baržas. tādi vasaras skaistie brīži, kad liekas, ka ziema nekad nepienāks, pirmdiena nekad nepienāks, tāpēc nav nekādu pienākumu vai atbildību, un var sēdēt līdz trijiem rītā, runājot par visiem tiem niekiem.

bet vispār. Kubriks taču bija nenormāls tajā, kā viņš strādāja, bet viņš arī izdarīja tik daudz un tik labi. nospriedu, ka man arī vajadzētu kļūt organizētākai un optimālākai laika tērēšanas ziņā, rakstu tagad katru dienu to do sarakstus un tā, bet šorīt, protams, vēl divas stundas pēc pamošanās nevarēju izlīst no gultas, jo bija jāskatās seriāli un jālasa raksti par to, kā atmest dzeršanu. te tev nu bija, tāds nu sanāca mans jaunais sākums, iedvesmojoties no Kubrika.