jūs pat nevarat iedomāties, kādā bardakā ir mans miteklis, vienīgā vieta, ko es katru dienu sakārtoju, ir virtuve, jo paniskas bailes no visādām virtuves šausmu figņām, tāpēc visu kārtīgi nomazgāju un sakārtoju. bet viss pārējais ir bardaks, un es pat neprokrastinēju ar kārtošanu, es prokrastinēju, blenžot sienā un čatojot ar draudziņu, kurš ir apm. 160 m attālumā. kārtējo reizi milzīga pārliecība, ka esmu stulba un nejēdzīga, bet nekas, es esmu tikusi ārā arī no lielākām bedrēm. un vēl es sapratu, ka mana lielākā problēma ar miegu ir pamošanās, tā vienmēr ir tāda traumatiska pieredze. katru rītu un katru pēcpusdienu pēc snaudas tā ir bez maz vai tāda vēlreizēja piedzimšanas sajūta, un tā taču ir tik traumatiska pieredze. katrreiz jāpierod pie pasaules vēlreiz un no jauna, un pēc tam jau ir atkal jāiet gulēt. turklāt es no rītiem/tikko pēc pamošanās esmu pilnīgi bezjēdzīga, piemēram, šorīt markusam vajadzēja mani celt augšā, jo es nekad otrdienu rītos nevaru piecelties, un, kad viņš nāca mani modināt, es biju pusnomodā un biju apsēsta ar domu par visu triju modinātāju salikšanu tādā smukā puslokā, lai tie, viens ar otru rezonējot, radītu skaistu muzikālu harmoniju.
jo vairāk es lasu par miegu/bezmiegu, jo vairāk pārliecinos, ka tā ir tāda psiholoģiska nepieciešamība, ne tik daudz bioloģiska. pēc talk to her atkal-noskatīšanās es vispār vairs laikam neticu ķermeņa/gara/psihes vienotībai.
nu labi, un uz šīs skaistās nots es saņemos rakstīt epastus, melnrakstus un lasīt skaistu tekstu ar nosaukumu anthropology of the night.