un viens no šodienas labākajiem notikumiem bija arī tas, ka es fizioterapeites stingrā uzraudzībā šodien arī beidzot pirmo reizi kāda pusotra mēneša laikā varēju mierīgi noliekties līdz pirkstgaliem, ļoti ceru, ka drīz jau varēšu ar pieri pie ceļiem, un tad jau pāris soļi tikai palikuši, lai atkal varētu mierīgu sirdi likt kājas pāri galvai un stāvēt svecītē.
man ļoti pietrūkst mana lokanuma, man pietrūkst tā, ka varu izlocīties dažādos līkumos, bet es arī mēģinu sev visu laiku atgādināt, ka nepieciešams cīnīties par šo visu ar tādiem maziem baby steps.
galu galā pirms mēneša mani pārvietoja pa slimnīcu ratiņkrēslā, nevar jau tik ātri pār tiltu laist, vai ne. progress ir milzīgs, bet vajag arī vēl pamatīgi cīnīties.