no augusta man būs pašai savs praktikants, kas turklāt būs uz kādu pusgadu. zēns no Igaunijas, kurš tekoši runā, raksta un lasa latviski, un, protams, viens no maniem pirmajiem jautājumiem viņam bija par to, kāpēc tas tā ir gadījies, un viņa atbilde bija tāds nonšalants paskaidrojums, ka viņš padzīvoja kādu pusgadu Latvijā. diezgan šeidī, jo viņš pat raksta ar pareiziem komatiem, tāpēc es domāju, ka tur apakšā ir vēl kāds paskaidrojums. bet nu man, protams, skauž, jo es tik vienkārši nevaru iemācīties valodu.

lai nu kā, esmu patīkami satraukta par to, ka tagad arī koordinēšu kāda zēna ikdienu, es viņu tā augstprātīgi saucu par zēnu, kaut arī viņam ir tikai kādi trīs gadi mazāk nekā man, bet nu varbūt vēl tik augstprātīgus izteikumus drīkst piedot. es jau priekpilni esmu sākusi jaunu projektu Asanā, kas ir par darba plāniem šim zēnam, jo to uztveru kā iespēju beidzot realizēt tās visas idejas, kas eksistē jau ilgāku laiku, kā vienota datubāze filmu nosaukumu tulkošanai, raksti vikipēdijā par LV kino vēsturi un tamlīdzīgas idejas.

bet tas būs augusta priekpilnais satraukums. šodien es priekpilni sapņoju par to, kā mēs piektdien brauksim uz RojaL, lai pēc tam brauktu uz Bērzciemu un brauktu jūrā ar laivu. esmu jau izveidojusi jūras pleilisti, kas jāklausās airu laivā, un pleilistes pamatakmens ir filmas "Pūt, vējiņi" fināla mūzika.

priekpilns satraukums, vienvārdsakot.