Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Ar čomu apspriedām Petravičas bildes vai, drīzāk, ko par tām runā tauta, un neviļus čatā viņu nosaucu par "Petraciču".
Ko redzu, to rakstu :D

Vienā dienā trīs reizes (1 x 1988 un 2 x 2018) noklausīties "Lāčplēsi"... es, protams, domāju, ka tas tikai uz labu.

Ja man būtu ļoti daudz naudas, es pirktu visādus smalkus veco laiku traukus no antikvariātiem. Šausmonīgi patīk.

Skriet ir neizsakāmi garlaicīgi un man nepatīk, bet ļoti patīk tā sajūta pēc tam.

Cien. Cibas kolēģi,

Iesakiet, lūdzu, no kāda materiāla, kāda zīmola utt. man paskatīties jaciņas skriešanai rudens un Austrijas ziemas apstākļiem. Es domāju visas tās fensī šmensī sviedru padarīšanas. Visu laiku esmu skrējusi iekš parastā, bet varbūt esmu pelnījusi ko tādu, kas labāk manī patur siltumu iekšā vai kā tml.

Svētdienas pavēlā vakarā, ejot pa klusām un šaurām ieliņām uz Budapeštas Keleti staciju, kas ir ārkārtīgi grandioza ēka, man ienāca prātā, ka, ja mani kāds te nogalētu, iemestu renstelē un nozagtu somu ar dokumentiem, cilvēkiem tur, mājās, ilgi nebūtu nojausmas, kur esmu palikusi, kas noticis.
Tādas, lūk, domas.

Lielpilsētas dzīvokļa virtuvē ir pilns ar beigtām un pusbeigtām lapsenēm. Acīmredzot tās ielido pa atvērtām balkona durvīm iekšā, netiek ārā un mirst badā. Bet varbūt viņām gluži vienkārši ir dzīves beigas, būs man jāpalasa par lapseņu dzīves ilgumu un ciklu. Vārdu sakot,tā viņas tur guļ. Jā, jā, uzslaucīšu. bet vakar viena tāda pavisam vārga rāpoja pār manis nopirktām vīnogām, tik vārga, ka pat neattapa ēst. Es nokodu pusi un atlikušo piebāzu tai pie 'purna'. Un vēroju, kā viņa ēd. Ilgi. Tad izlaidu ārā. Vispār viņas itin glītas, viņa pat pēc ēšanas apslaucīja savas 'ūsiņas'.
Bet, jā, jāpalasa par viņu dzīves ciklu.

Manī ielīst silts prieks katru reizi, kad pēkšņi mana bijusī advisor Jess no Detroitas atraksta man epastu "uzgāju šādu rakstu, iedomājos, ka Tev varētu noderēt" vai "re, kāda konference, varbūt Tev der?".
Viiiii. Mīlestībiņas.

Dārzā auksts (+10C), pil no visiem stūriem, drēgns, tumšs. Toties viss zied un plaukst. Ābeles ir pilnā plaukumā - tik spēcīgas un maigas vienlaikus, kļavām lapas pa divām dienām pastiepušās par vairākiem centimetriem, zāle aug griezdamās. Ārā viss smaržo, grūti atraut nāsis.
Iekūru krāsniņu, uztaisīju cigoriņu dzērienu, palīdu zem segas ar grāmatu.

Vislielākā romantiķe es esmu dārzā. No aprīļa, līdz ar pirmajiem krokusiem, līdz pat oktobrim, kad zied mārtiņrozes un miķelīši, man lielākoties domas grozās ap to, kas šodien būs izplaucis. Un tad es eju pa dārzu kā tāda māmuļa un noglāstu katru maigo lapiņu, kas vēl vakar tikai bāza laukā savu sānu, un priecājos par katro mazo ziedu. Jā, jā, es arī runājos ar augiem. Man ir arī žēl nīkuļojošos augus, nekā praktiska manī nav, tāpēc droši vien arī bieži daudz kas neizaug. Tā, piemēram, plūmi, kas pie mums auga jau no 2016.gada, toreiz arī jau pirkta kā brāķēts stāds, jo bija līks, un kas aizvien nīkuļoja un neizrādīja ne mazākās pazīmes par to, ka kādreiz varētu būt augļi, es beidzot saņēmos izrakt un tās vietā iestādīt jaunu, spēcīgu stādu. Bet vai es to izmetu? Nē. Žēl. Bet izliku bāreņos uz ceļa. Proti, iestādīju upmalā, devu iespēju. Vispār mēs to upmalu paši esam labi sastādījuši. Ir divas skaistas manis stādītas kļavas, maza lazda, kādi trīs mazi ozoliņi, boženkai eglītes, tad ceriņi un jasmīni no vecvecākiem. Tagad man jāizdomā vieta mazam bērziņam, kas iesējies mums dārzā. Būšu veca un koki būs lieli. Skaisti. Tāds dzīves gājums caur kokiem.
Dārzs šogad aizvien haosā, jo ziemā mainīja mājai jumtu, tagad veco jumtu paši kurinām, bet dārzs vēl pilns ar dēļiem. Un tā aukstuma dēļ arī sasēts viss tā vēlāk, bet gan jau, gan jau. Un pirmā siltā nakts :)