Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Lielpilsētas dzīvokļa virtuvē ir pilns ar beigtām un pusbeigtām lapsenēm. Acīmredzot tās ielido pa atvērtām balkona durvīm iekšā, netiek ārā un mirst badā. Bet varbūt viņām gluži vienkārši ir dzīves beigas, būs man jāpalasa par lapseņu dzīves ilgumu un ciklu. Vārdu sakot,tā viņas tur guļ. Jā, jā, uzslaucīšu. bet vakar viena tāda pavisam vārga rāpoja pār manis nopirktām vīnogām, tik vārga, ka pat neattapa ēst. Es nokodu pusi un atlikušo piebāzu tai pie 'purna'. Un vēroju, kā viņa ēd. Ilgi. Tad izlaidu ārā. Vispār viņas itin glītas, viņa pat pēc ēšanas apslaucīja savas 'ūsiņas'.
Bet, jā, jāpalasa par viņu dzīves ciklu.

Manī ielīst silts prieks katru reizi, kad pēkšņi mana bijusī advisor Jess no Detroitas atraksta man epastu "uzgāju šādu rakstu, iedomājos, ka Tev varētu noderēt" vai "re, kāda konference, varbūt Tev der?".
Viiiii. Mīlestībiņas.

Dārzā auksts (+10C), pil no visiem stūriem, drēgns, tumšs. Toties viss zied un plaukst. Ābeles ir pilnā plaukumā - tik spēcīgas un maigas vienlaikus, kļavām lapas pa divām dienām pastiepušās par vairākiem centimetriem, zāle aug griezdamās. Ārā viss smaržo, grūti atraut nāsis.
Iekūru krāsniņu, uztaisīju cigoriņu dzērienu, palīdu zem segas ar grāmatu.

Vislielākā romantiķe es esmu dārzā. No aprīļa, līdz ar pirmajiem krokusiem, līdz pat oktobrim, kad zied mārtiņrozes un miķelīši, man lielākoties domas grozās ap to, kas šodien būs izplaucis. Un tad es eju pa dārzu kā tāda māmuļa un noglāstu katru maigo lapiņu, kas vēl vakar tikai bāza laukā savu sānu, un priecājos par katro mazo ziedu. Jā, jā, es arī runājos ar augiem. Man ir arī žēl nīkuļojošos augus, nekā praktiska manī nav, tāpēc droši vien arī bieži daudz kas neizaug. Tā, piemēram, plūmi, kas pie mums auga jau no 2016.gada, toreiz arī jau pirkta kā brāķēts stāds, jo bija līks, un kas aizvien nīkuļoja un neizrādīja ne mazākās pazīmes par to, ka kādreiz varētu būt augļi, es beidzot saņēmos izrakt un tās vietā iestādīt jaunu, spēcīgu stādu. Bet vai es to izmetu? Nē. Žēl. Bet izliku bāreņos uz ceļa. Proti, iestādīju upmalā, devu iespēju. Vispār mēs to upmalu paši esam labi sastādījuši. Ir divas skaistas manis stādītas kļavas, maza lazda, kādi trīs mazi ozoliņi, boženkai eglītes, tad ceriņi un jasmīni no vecvecākiem. Tagad man jāizdomā vieta mazam bērziņam, kas iesējies mums dārzā. Būšu veca un koki būs lieli. Skaisti. Tāds dzīves gājums caur kokiem.
Dārzs šogad aizvien haosā, jo ziemā mainīja mājai jumtu, tagad veco jumtu paši kurinām, bet dārzs vēl pilns ar dēļiem. Un tā aukstuma dēļ arī sasēts viss tā vēlāk, bet gan jau, gan jau. Un pirmā siltā nakts :)

Dažreiz man liekas, ka LV (nosacīti publiskajā) telpā esmu retā, kas pārstāv jau tā nelielo bariņu "covid pastāv un tas ir traks vīruss un mums ir jāsadarbojas un jāaizsargā viens otru, bet lokdauni un vakcīnu pases nav un nevar būt ok, un vispār mums vajadzētu satraukties par covid politikas atstāto medikalizācijas pakāpi uz mūsu (sa)dzīvēm". Vairums cilvēku galēji ieiet vai nu noliedzējos, vai kaut kādos fakin kreizī "mēs gribam lokdaunu un policiju ielās, vakcīnu pases ir foršas (intelektuālais fantāzijas vingrinājums), pofig par nevienlīdzību, ko tās palielinās" (un nē, tās nav kā dzeltenā drudža vakcīnas, jo tās ir plaši pieejams arī t.s. ekonomiski noplicinātās valstīs). Viens Lielbritānijas jurists, piemēram, bija gadu sekojis līdzi, kā vienas mājsaimniecības un pārvietošanās ierobežojumi dažādos aizliedz, tad atkal nedaudz atļauj, tad atkal faktiski aizliedz seksuālas attiecības starp cilvēkiem, kas nedzīvo vienā mājsaimniecībā (ban on sex, tā viņš teica). Kalifornijā savukārt vietējais štata cdc ir izstrādājis, I shit you not, vadlīnijas seksuālām attiecībām covid laikā, katrā otrajā teikumā atgādinot, kas all sex counts as unsafe distance... Citi epidemiologi un ārsti savukārt (Lielbritānijā) pilnīgi bez jokiem iesaka regulāri anāli testēt (anal swabs) asimptomātiskus bērnus un pusaudžus, jo anālie testie daudz precīzāk par rīkles/degunu dobumu testiem nosaka asimptomātiskos gadījumus - kaut kas prātam neaptverams. Un tad vēl ir tie, kas domā, ka ir iespējams zero covid un to turpina salīdzināt ar to, kā savulaik tika izsnīcinātas bakas (tas nekas, ka pilnīgi cita slimība un ka erradication prasīja 20 gadus, tas pofig), un principā saka, ka mums vajadzētu turpināt ierobežojumus, ieskaitot ik pa laikam ieiet lokdaunā, kamēr nebūs izskausts pēdējais covid piliens (nevis, kamēr varam nodrošināt, ka no covid nemirst un neslimo smagi)... es pat nezinu, ko lai par šo saku - nevaru saprast, vai tie cilvēki patiešām tic tām muļķībām vai izmanto šo laiku, lai pelnītu sev klikšķus un uzmanību. Manuprāt, Eric Feigl-Ding publiskajā telpā ir viens no kaitīgākajiem īpatņiem: viņš principā nodarbojas ar sišanu kulakā, fearmongering un, gada griezumā skatoties, progresīvi debilāku argumentu veidošanu. Un, kad redzu, ka cilvēki saka, "jā, es gribu policiju ielās un pilnīgu lokdaunu", man nav skaidrs, no kurienes šī mīlestība pret šādu apšaubāmu politikas virzienu (jo kopumā kaitniecisku (kaitē visiem), turklāt šķirisku (no vīrusa pasargā tikai ofisa un tam pielīdzinātos cilvēkus, bet ne pārējos; turklāt "īstie" lokdauni, kas neļauj iziet no mājas svaigā gaisā kā tas bija pirms gada UK - tādus neattaisno nekas) rodas. Mēs stipri par maz domājam un runājam par to, kādas sekas šis laiks atstās (kā nedrošību par nodarbinātību turpmāk izmantos darba devēji, kas šajā laikā notiek ar 'kinship ties', kas notiek ar citu slimību saasinājumiem, kādas sekas atstāj pārvietošanās ierobežojumi, ko vakcīnu pases nodarīs imigrantiem.... utt. utjpr).
Vārdu sakot, man riebjas šis laiks arī tāpēc, ka cilvēki ir pieņēmuši un praktizē radikālismu vienā vai otrā formā un reti kurš (LV info telpā (no otras puses - LV nav bijusi ekstrēmākā un stulbākā savās rīcībās)) runā par to, ka jau gadu ir aizliegtas attiecības, kas nenes peļņu, proti, viss, kas nav ekonomiskā aprite (izņemot tūrismu un kultūru), patiesībā cieš vēl vairāk, turklāt ir nesamērīgi (proti, tas diemžēl bija paredzams, jo atkārtojas visās krīzēs, bet bija instrumenti, kas būtu palīdzējuši to mazināt) radīta un saasināta nevienlīdzība, līdz ar to, jā, es atļaušos teikt, ka šī ir visai fakin milzīga humānisma krīze.
Es šoreiz negribu iesaistīties diskusijās, jo esmu nogurusi un apmēram zinu, ko lielākoties dzirdēšu - to pašu, ko dzirdu visu laiku. Sorry par to. Un ir arī baisi kaut ko rakstīt publiski, jo uzreiz taču izģērē, turklāt, ņemot vērā, ka daudzu cilvēku lasītprasme arī ir vāja, es ļoti negribētu, lai ko tādu izmanto covid noliedzēji un foliija cepurīšu nēsātāji. Man pietrūkst domubiedru LV. Paldies dievam, esmu pa šo laiku atradusi starptautiskajā vidē "intelektuāļus" (diezgan riebīgs vārds, ne?), tostarp epidemiologus, antropologus un sabiedrības veselības cilvēkus, kuri domā līdzīgi un tas man liek justies par kriksīti mazāk nepareizai un vientuļai, bet LV info telpu es īsti vairs nevaru izturēt, ir baigais nogurums.

Šobrīd jau -10C.
Kafija ar pienu un ledus gabaliņiem.

UPD. Sestdien, t.i. 16.01. pa dienu bija -18C. Nosala vaidziņi, nosala ciskiņas, bet bija skaista pastaiga pa laukiem.

Piektdien, pirms saimniecības preču slēgšanas, es tuvējā lauku bodē, kur pārdod visu, nopirku zāģīti. Šis ir mans pirmais personīgais un pašrocīgi iegādātais zāģītis. Viņu sauc Samurai un esot gandrīz tikpat labs kā F/Piskars.
Es šogad varētu arī pašrocīgi pirmo reizi valsts mežā nozāģēt sev eglīti. Tāpēc ka man ir zāģītis.

savulaik patika Lietotas mēbeles no Holandes (tolaik bija teju neiespējami, ka nepatiktu). Tas bija tik sen, ka es vēl toreiz spēlēju hoķi Žoltoka/55.skolā un agrajos rītos/vēlos vakaros devos garām materiālajām Lietotajām mēbelēm no Holandes.
Es pat gāju uz kaut kādiem koncertiem. Kur tie laiki, Jēziņ.

Man šausmīgi derdzas visu priekšvēlēšanu maukošanās periods. Šī iemesla dēļ vien es nespētu būt politiķis. Visur un visiem bāzties virsū, nē, nē, nē... es to nevarētu. Tas taču ir gandrīz tāpat kā strādāt telemārketingā.

Laukos visām tantēm mīļākais aktieris ir Mārcis Maņjakovs :)