Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Dažreiz man liekas, ka LV (nosacīti publiskajā) telpā esmu retā, kas pārstāv jau tā nelielo bariņu "covid pastāv un tas ir traks vīruss un mums ir jāsadarbojas un jāaizsargā viens otru, bet lokdauni un vakcīnu pases nav un nevar būt ok, un vispār mums vajadzētu satraukties par covid politikas atstāto medikalizācijas pakāpi uz mūsu (sa)dzīvēm". Vairums cilvēku galēji ieiet vai nu noliedzējos, vai kaut kādos fakin kreizī "mēs gribam lokdaunu un policiju ielās, vakcīnu pases ir foršas (intelektuālais fantāzijas vingrinājums), pofig par nevienlīdzību, ko tās palielinās" (un nē, tās nav kā dzeltenā drudža vakcīnas, jo tās ir plaši pieejams arī t.s. ekonomiski noplicinātās valstīs). Viens Lielbritānijas jurists, piemēram, bija gadu sekojis līdzi, kā vienas mājsaimniecības un pārvietošanās ierobežojumi dažādos aizliedz, tad atkal nedaudz atļauj, tad atkal faktiski aizliedz seksuālas attiecības starp cilvēkiem, kas nedzīvo vienā mājsaimniecībā (ban on sex, tā viņš teica). Kalifornijā savukārt vietējais štata cdc ir izstrādājis, I shit you not, vadlīnijas seksuālām attiecībām covid laikā, katrā otrajā teikumā atgādinot, kas all sex counts as unsafe distance... Citi epidemiologi un ārsti savukārt (Lielbritānijā) pilnīgi bez jokiem iesaka regulāri anāli testēt (anal swabs) asimptomātiskus bērnus un pusaudžus, jo anālie testie daudz precīzāk par rīkles/degunu dobumu testiem nosaka asimptomātiskos gadījumus - kaut kas prātam neaptverams. Un tad vēl ir tie, kas domā, ka ir iespējams zero covid un to turpina salīdzināt ar to, kā savulaik tika izsnīcinātas bakas (tas nekas, ka pilnīgi cita slimība un ka erradication prasīja 20 gadus, tas pofig), un principā saka, ka mums vajadzētu turpināt ierobežojumus, ieskaitot ik pa laikam ieiet lokdaunā, kamēr nebūs izskausts pēdējais covid piliens (nevis, kamēr varam nodrošināt, ka no covid nemirst un neslimo smagi)... es pat nezinu, ko lai par šo saku - nevaru saprast, vai tie cilvēki patiešām tic tām muļķībām vai izmanto šo laiku, lai pelnītu sev klikšķus un uzmanību. Manuprāt, Eric Feigl-Ding publiskajā telpā ir viens no kaitīgākajiem īpatņiem: viņš principā nodarbojas ar sišanu kulakā, fearmongering un, gada griezumā skatoties, progresīvi debilāku argumentu veidošanu. Un, kad redzu, ka cilvēki saka, "jā, es gribu policiju ielās un pilnīgu lokdaunu", man nav skaidrs, no kurienes šī mīlestība pret šādu apšaubāmu politikas virzienu (jo kopumā kaitniecisku (kaitē visiem), turklāt šķirisku (no vīrusa pasargā tikai ofisa un tam pielīdzinātos cilvēkus, bet ne pārējos; turklāt "īstie" lokdauni, kas neļauj iziet no mājas svaigā gaisā kā tas bija pirms gada UK - tādus neattaisno nekas) rodas. Mēs stipri par maz domājam un runājam par to, kādas sekas šis laiks atstās (kā nedrošību par nodarbinātību turpmāk izmantos darba devēji, kas šajā laikā notiek ar 'kinship ties', kas notiek ar citu slimību saasinājumiem, kādas sekas atstāj pārvietošanās ierobežojumi, ko vakcīnu pases nodarīs imigrantiem.... utt. utjpr).
Vārdu sakot, man riebjas šis laiks arī tāpēc, ka cilvēki ir pieņēmuši un praktizē radikālismu vienā vai otrā formā un reti kurš (LV info telpā (no otras puses - LV nav bijusi ekstrēmākā un stulbākā savās rīcībās)) runā par to, ka jau gadu ir aizliegtas attiecības, kas nenes peļņu, proti, viss, kas nav ekonomiskā aprite (izņemot tūrismu un kultūru), patiesībā cieš vēl vairāk, turklāt ir nesamērīgi (proti, tas diemžēl bija paredzams, jo atkārtojas visās krīzēs, bet bija instrumenti, kas būtu palīdzējuši to mazināt) radīta un saasināta nevienlīdzība, līdz ar to, jā, es atļaušos teikt, ka šī ir visai fakin milzīga humānisma krīze.
Es šoreiz negribu iesaistīties diskusijās, jo esmu nogurusi un apmēram zinu, ko lielākoties dzirdēšu - to pašu, ko dzirdu visu laiku. Sorry par to. Un ir arī baisi kaut ko rakstīt publiski, jo uzreiz taču izģērē, turklāt, ņemot vērā, ka daudzu cilvēku lasītprasme arī ir vāja, es ļoti negribētu, lai ko tādu izmanto covid noliedzēji un foliija cepurīšu nēsātāji. Man pietrūkst domubiedru LV. Paldies dievam, esmu pa šo laiku atradusi starptautiskajā vidē "intelektuāļus" (diezgan riebīgs vārds, ne?), tostarp epidemiologus, antropologus un sabiedrības veselības cilvēkus, kuri domā līdzīgi un tas man liek justies par kriksīti mazāk nepareizai un vientuļai, bet LV info telpu es īsti vairs nevaru izturēt, ir baigais nogurums.

Šobrīd jau -10C.
Kafija ar pienu un ledus gabaliņiem.

UPD. Sestdien, t.i. 16.01. pa dienu bija -18C. Nosala vaidziņi, nosala ciskiņas, bet bija skaista pastaiga pa laukiem.

Piektdien, pirms saimniecības preču slēgšanas, es tuvējā lauku bodē, kur pārdod visu, nopirku zāģīti. Šis ir mans pirmais personīgais un pašrocīgi iegādātais zāģītis. Viņu sauc Samurai un esot gandrīz tikpat labs kā F/Piskars.
Es šogad varētu arī pašrocīgi pirmo reizi valsts mežā nozāģēt sev eglīti. Tāpēc ka man ir zāģītis.

savulaik patika Lietotas mēbeles no Holandes (tolaik bija teju neiespējami, ka nepatiktu). Tas bija tik sen, ka es vēl toreiz spēlēju hoķi Žoltoka/55.skolā un agrajos rītos/vēlos vakaros devos garām materiālajām Lietotajām mēbelēm no Holandes.
Es pat gāju uz kaut kādiem koncertiem. Kur tie laiki, Jēziņ.

Man šausmīgi derdzas visu priekšvēlēšanu maukošanās periods. Šī iemesla dēļ vien es nespētu būt politiķis. Visur un visiem bāzties virsū, nē, nē, nē... es to nevarētu. Tas taču ir gandrīz tāpat kā strādāt telemārketingā.

Laukos visām tantēm mīļākais aktieris ir Mārcis Maņjakovs :)

Braucu vakar pa lauku ceļu no veikala uz pansīti, piestāju malā, lai atbildētu uz telefona zvanu. Pa tam lāgam no ceļa labās puses brikšņiem čāpo laukā seskis. Nogroza galvu, pārliecinās, ka frontē viss bez pārmaiņām, lasīt: apdraudējuma, un gāzelējoties steidz pāri ceļam. Kad seskis ticis pāri ceļam jau par 90%, iedarbinu motoru, lai atsāktu gaitu. Seskis, nabags, tik ļoti satrūkās, ka steidzīgi meta apkārt un, cik vien ātri viņa īsās kājas nesa, skrēja atpakaļ no kurienes nācis :D

Dzīvojot pansionātā, var saglabāt jaunību - es te visiem esmu "meitenīte".

Cibiņas tvarj iedvesmota, parakājos periodikā.
Par sava tēva radiem vispār gandrīz neko nezinu, bet atradu, ka 1912.gada 27.decembrī miris kāds mans sens rads vārdā Jevpsičijs Grigorija dēls. Viņam Ružinas pagasta Tiskādos piederēja "40 des. zemes ar ēkām, kā arī saimniecības inventārs" un 1925.gadā augustā Viļānu kameras miertiesnesis Dukaļevskis aicina pieteikties mantiniekus, kuriem jāpiesakās 6 mēnešu laikā kopš sludinājuma.
Savukārt, 1934.gadā Pasienes pagasta valde izsludinājusi par nederīgu " Vladimira I. zirga 25656/124. pasi, ko Ružinas pagasta valde 1926. g. 12. martā izdevusi kādam citam manam radam Ņikitam. Zirgu nedabūja.
1940.gadā mirusi 1868.gadā dzimusī Agafija. Un tad vēl ir man zināmā (tik nezinu, kāda rada) Praskovja.
Bet pārsteigums man ir 1872.gadā dzimusī Marija, kas laikam tak apprecējusies ar vācieti, jo kļuvusi par Tizengolds un dzīvojusi Rēzeknes apriņķa, Kapiņa pagasta Bergofas mājā (kurai acīmredzot (citādi izskaidrot nevaru) nosaukums dots par godu Hitlera Bavārijas rezidencei Berghoff). Nu, lūk, bet 1939.gadā viņa ir iekļauta personu sarakstā, kuras saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, 6. decembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības (lai ko arī tas nozīmētu... braukšanu daheim?)
Savukārt, 1984.gadā avīzē ir bilde ar man pavisam tuvu radinieci Irīnu, kura kā komjaunatnes komitejas sekretāre atrāda darbu ar jaunajiem telegrāfa aparātiem!

Vēl pēc mana uzvārda Madonas pusē uzpeld tāds Jānis un Paulis. Es domāju, ka viņi nav rada (nu, paraugiet, kādu vārdu īpašnieki ir bijuši man radi, kur te pēkšņi Jānis un Paulis), BET... par Pauli avīzēs ir divi lieliski stāsti, kaut ar traģisku noti. Skaidrs, ka Paulim "garšoja". Nevaru neielikt pilnā sastāvā:

1962.gads:

" "Tiesas vīri" novīpsnāja traktorists Paulis Uzvārds. Nē, tobrīd viņš vēl nezināja, ka pašam pirmajam nāksies stāties tikko ievēlētās biedru tiesas priekšā. «Ciets rieksts, tik viegli nepārkost...» Janiselis, pārskatīdams apsūdzības materiālus pret Pauli nodomāja. Tagad, to atceroties, jāpasmaida - ne tādi vien gadījušies! Vai Paulis tobrīd, kad biedri lēma, tikai kā priedes plūksna šūpojās pelēko viļņu ielokos? Nē. Kaut arī skatiens pētīja apavu purngalus, tas pamanīja draugu pastiepto roku...Nenogrimt Paulim! Biedru taisni gāsvalodas gan likās asas kā ērkšķu dzeloņi, bet cauri tām vildīja gādīgu vecāku rūpes. Cilvēks jauns - tikko divdesmit piektais pavasaris. Visa dzīve vēl priekšā! Kāda viņa būs, ja Paulis to vēro ar alkohola aizmiglotu skatienu? Tomēr Paulī mīt kāda laba dzirkstelīte, kura pūlas iekvēloties liesmā... Ja tās nebijis, vai puisis būtu izmācījies par traktoristu? Tā ir tikai dzēruma bravūra, kas kā niķīgs zirgs valda reizēm pār braucēju... Bez soda tomēr neiztikt. Ko lemt par to, ka vina dēl traktors uz divām dienām izgāja no ierindas? Ko par neglīto izturēšanos pret brigadieri, kad tas aizrādīja? Daudzi izsaka priekšlikumus. Vai rums ir par to, lai neatļautu strādāt ar traktoru vismaz trīs mēnešus. «Jāpublicē rajona laikrakstā» pieprasīja cits, bet Pauļa acis lūdzās: «Nevajag...». «Šoreiz iztiksim. Ja nelīdzēs, tad...», prāto ļaudis un Janiselis viņus atbalsta. Bet ko Paulis dara šobrīd? Paulis strādā par traktoristu padomju saimniecībā «Gaiziņš». Paulis gan, bet tas jau nav tas... Aicina viņu senie draugi...izsmej: «Tu no brandaviņa lāses bēdz? Ej tu, mīkstčauli. Nobijies, ka šie tiesā...» Paulis saviebjas, kā mēlģiekodis, un vēl cītīgāk elpo traktormotoru. «Paulis labojies,» saka brigadieris Greidāns, tas pats,kas par puiša neglīto izturēšanos bija ziemā ne pa jokam noskaities. Ar katru dienu jaunietis kļūst labāks, uzmirgo mazais - stariņš, Paulis iet drošāk uz priekšu. «Paskatieties tagad Paulī. Traktoru saudzē kā mazuli», apmierināti puiša gaitās noraugās gaizēnieši."

Taču divus gadus vēlāk...
1964.gads:

"10. oktobrī, divas stundas pirms pusnakts, milicijas daļā pienāca telefonisks ziņojums, ka pretī stadionam uz ceļa atrasts sabraukts cilvēks. Notikuma vietā nekavējoties ieradās operatīvā grupa. Cietušais jau bija nogādāts rajona slimnīcā . . . Rudens lietū izmircis ceļš un tikko saredzama cietušā atrašanās vieta - viss, ko izdevās noskaidrot, izdarot pirmatnējo apskati.Neraugoties uz medicīnas darąbinieku pūlēm, cietušā lļjina dzīvību nebija iespējams glābt. Lūk, tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdziens: «lespējams, ka Iljina dzīvība tiktu glābta, sniedzot nekavējošu medicīnisku palīdzību». Nav noziegumu bez pēdām. Arī šoreiz. Prasmīgi rīkojoties, milicijas darbinieki jau 11. oktobra pievakarē atrada noziedznieku. Lūk, viņš - Paulis Uzvārds - Gaiziņa padomju saimniecības šoferis. 10. oktobra vakarā Paulis ar smago mašīnu veda uz Praujienu savu darba biedru šoferi Arnoldu P. Ar pār sniegtu ātrumu Pauļa vadītā automašīna traucās pa Madonas ielām, kaut gan redzamība bija slikta - rudens nakts tumsu vēl necaurredzamāku padarījabiezais lietus. Nepiehraucot stadionam, prožektoru apgaismotajā ceļa dalā parādījās tumšs stāvs. Nākošajā mirklī mašīna saņēma triecienu, atsitoties pret cilvēku, spēji sasviedās uz sāniem. Abi automašīnas kabīnē sēdošie vīri saskatījās, saprata, ka sabraukts cilvēks. Saprata, ka cilvēks palika aiz mašīnas aukstajos rudens dubjos. Saprata, ka naksnīgajā ielā nav neviena cilvēka, kas redzētu notikušo un varētu sniegt cietušajam palīdzību. Pauļa un Arnolda apziņā uzpeldēja doma: izvairīties no nepatikšanām - aizbraukt no notikuma vietas. Un viņi to izdarīja. Arnolds izkāpa Praulienā un norunāja ar Pauli nevienam neteikt par notikušo. Paulis pa citu celu atgriezās mājās. Padomju sabiedrībā nav vietas vienaldzībai par cilvēka likteni. Madonas rajona slimnīcas darbinieki pielika visas pūles un zināšanas, lai glābtu cietušo lljinu. Milicijas darbinieki, nepazīstot nogurumu, strādāja tik ilgi, kamēr noziedznieku atrada. Kā vienmēr milicijai palīdzēja sabiedrība. Katrs godīgs pilsonis cenšas palīdzēt atrast to, kas ar savu rīcību kluvis bīstams sabiedrībai. Bet jūs, Pauli un Arnold, šinī laikā gļēvulīgi klusējāt. Tieši jūsu pienākums un jūsu iespējās bija sniegt nekavējošu palīdzību cietušajam un līdz ar to izglābt pašu dārgāko - cilvēka dzīvību. Paulis saukts pie kriminālatbildības kā nozieguma tiešais izdarītājs. Bet Anrolds? Vai viņš arī nav pelnījis sodu? Vai viņš var būt par autotransporta vadītāju? Gaiziņa padomju saimniecības šoferu kolektīvam jāatrod pareizais atrisinājums.
Milicijas daļas izmeklētājs"

Bet vai jums nekad nav tā, ka, skatoties garām braucošu vilcienu, uz sekundes desmitdaļu gribas pamesties apakšā?