Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Man liekas, ka man tūliņ uzsprāgs smadzene no Paši-Zināt-Kā. Jā, es lasu daudz (varbūt par daudz) un kvalitatīvi par jomu. Un es neredzu neko labu (visvairāk cietīs visneaizsargātākie un turklāt milzīgā daudzumā, bet arī pārējie stipri sagums) tuvāko 12-18 mēnešu laikā un tas, maigi sakot, mani spiež uz leju.

...

Vakar ar Boženu runājām par koncertiem un kāpēc tajos tomēr ir īpaša sajūta - tu stāvi pūļa vidū, tāpat kā citi dziedi līdzi, brīžiem muļķīgi smaidi, dažreiz notraus asaru, un jūs visi pieredzat ko īpašu. Jūs esat vienoti.

Un tad es atcerējos Emīla Dirkema "effervescence collective" jeb mutuļojošo kolektīvu, ko viņš attiecināja uz reliģiskām jeb sakrālām kolektīvām pieredzēm visādi citādi profānajā un rutinizētajā sabiedrības ikdienas dzīvē:

"According to Durkheim, a religion comes into being and is legitimated through moments of what he calls “collective effervescence.” Collective effervescence refers to moments in societal life when the group of individuals that makes up a society comes together in order to perform a religious ritual. During these moments, the group comes together and communicates in the same thought and participates in the same action, which serves to unify a group of individuals. When individuals come into close contact with one another and when they are assembled in such a fashion, a certain “electricity” is created and released, leading participants to a high degree of collective emotional excitement or delirium. This impersonal, extra-individual force, which is a core element of religion, transports the individuals into a new, ideal realm, lifts them up outside of themselves, and makes them feel as if they are in contact with an extraordinary energy." (vairāk: https://www.iep.utm.edu/durkheim/)

Ja t.s. izolēšanās un distancēšanās ievilksies, būs interesanti vērot, kā cilvēki pārveidotā laicīgajā (gan pārtikušajā, gan badinātajā) pasaulē radīs šo kopīgoto sakrālo mutuļošanu.

Katru gadu visā pasaulē apmēram 1,5 miljons cilvēku mirst no tuberkulozes un vēl apmēram 10 miljoni slimo ar tuberkulozi, kas ir ārstējama slimība. Bet tuberkuloze ir arī izteikti sociāla slimība, ko lielākoties izraisa sociālā nevienlīdzība: galvenokārt nabadzība (ar to pārvsarā slimo zemākas sociālekonomiskās kārtas cilvēki, kas bieži strādā fiziski smagus darbus un/vai kam nav pietiekams uzturs), HIV inficētie vai kā citādi jau novājinātie, valsts vai indivīda līmeņa nepieejamība atbilstošiem medikamentiem, rase, reģions u.c. Bieži valstīs ar plašāko slimības izplatību nav pieejami jaunākie medikamenti, kas neizraisītu diezgan šaušalīgus blakusefektus, piemēram, dzirdes zudumu, vai gluži vienkārši būtu atbilstoši MDR (multi-drug resistent) tuberkulozei, ko parastie medikamenti neārstē. Šis jau gadiem ir pamatīgs akmens PVO un Pasaules bankas lauciņā. Jomas cilvēki jau gadiem cīnās par jaunāko medikamentu cenu samazinājumu, prasot ne lielākas izmaksas kā 1 dolāru dienā. Iet smagi.
Kāpēc es par šo rakstu? Tuberkuloze ir tikai viens piemērs. Varētu runāt arī par HIV.
Atšķirībā no covid-19, tuberkuloze ir ārstējama, bet no tās aizvien mirst un ar to smagi slimo ļoti daudz cilvēku. Kāpēc nekrītas zāļu cenas un nepieaug medikamnetu pieejamība tiem, kam to vajag? Atbilde ir visai vienkārša un diezgan šaušalīga: jo tā ir nabadzīgo cilvēku slimība, kas pie turīgajiem nonāk reti. Ko varam no tā mācīties covid-19 sakarā? Ar covid-19 slimo un tas apdraud visus. Arī nosacīti vai vidēji turīgos, kas var atļauties lidot un ceļot. Pat Tomu Henku un Idris Elbu. Un tāpēc vēlme atrast vakcīnu vismaz pagaidām ir tik prioritāra. Tomēr manas bažas ir par to, kas notiks, ja/kad tiks izveidota vakcīna. Vai nebūs atkal vecais scenārijs, ka tā, ja ne sākumā, tad ar laiku būs ekskluzīvi pieejama tikai tiem, kas to varēs atļauties. Noslēgumā: ir labi, ka ir šāda (lai cik arī bieži politiski, t.sk. totalitāri piesūcināta tā nebūtu) globālā reakcija. Ir labi, ka cilvēkiem (šoreiz ar skatu uz globāla mēroga institūcijām) rūp. Bet diemžēl aizvien rūp ļoti selektīvi.

UPD. Lūk, tas, par ko runāju: https://www.forbes.com/sites/madhukarpai/2020/03/17/covid-19-and-tuberculosis-we-need-a-damage-control-plan/amp/?__twitter_impression=true

Jūs taču saprotiet, ka visticamāk būs ekonomiskā krīze, vai ne?

UPD. Un šī brīža 30-40gadnieku paaudze, tai skaitā, kas tik nestabilā un pārpasaulīgā (lasīt: "nevajadzīgā") nozarē kā zinātne (bet ne tikai), būs reāli izdrāzta. Bija 2008-2010 krīze, tagad šī. Ne karjeru, ne ienākumu, ne bērnus uztaisīt, tā teikt. Nav, protams, karš, nav, nav. Bet sūdīgi. Intelektuālie un visādi citādi potenciāli paliks neizmantoti.

The Neverending Sorry.

Nu, tik nopietna un bezgalu traģiska izrāde... kāpēc es tā saku? Man tomēr liekas, ka kaut ko (it kā) ļoti nopietnu un traģisku ir jārāda caur zināmu devu (traģi)komisma un ironijas. Šeit bija daži momenti, bet par maz. Un pasakiet, lūdzu, kāds Pugam, lai tomēr spēlē teātri, nevis politiku. Citādi arī teātrī man jāskatās uz vāju politiķi.

Labs citātiņš (aptuvens) tomēr:
- Tev jābeidz cerēt!
- Bet kas ir aiz cerības?
- Dzīve.

"We do not always want the truth in the form of facts or information; often we want it in the form of an image*. What we want, perhaps, is the opacity of an image that can match the density of our feelings. We want something to hold us.", Lisa Stevenson, 2014, "Life Beside Itself. Imagining Care in the Canadian Arctic", pp.13.

*Image (visual, sonic, linguistic) as that which expresses without formulating (or resists formulating and explanation), goes beyond the meanings it communicates or the information it symbolizes.

Sen nav bijis kaut ko tik ļoti smagi skatīties kā When they see us.

Mana friziere gejus sauc par zilajiem, bet es griežu matus pie viņas tik un tā. Tāds, lūk, morālais konformisms manā izpildījumā.

The Two Popes ir brīnišķa.
Par māku un gribēšanu ieklausīties, sadzirdēt un saprasties.
Un drusciņ arī par ticību.

Praiss un Hopkins = ļubov.

Naktis ir biezas.
Iekosties mīkstumā, uzaudzēt garozu un paslēpties tumsiņā.
Nekā daudz vairāk nav.