zivs - 8. Jūlijs 2022

Patīk apavi, tāpat kā peles. Reiz, par G naudu nopirku, ko, protams, tā arī neatdevu, uz atlaidēm coolākos Nike, augstos vissezonu zābaciņus. Viens snobiski noskaņots draudziņš pat pamanīja, jo par Nike liecināja tikai perforēti logo caurumiņi sānos, un nokomentēja, jo kopā iedzerot, minēju, ka nau naudas vispār.
Nekad negribu reklamēt to, par ko maksāju (nu labi, G). Arī Apple MacBook Pro, ko štukoju kā nopirkt, grasoties pirms diviem gadiem uzmest mammu, un braukt strādāt no NL, dzīvot ar L, noteikti aizlīmētu spīdošo sūdu uz vāka.

Nike augstie zābaciņi bija ilgu laiku tik cool, ka karstā vasarā, jau prom no G, iemīlējies vienā cibiņā, kuru nekad neesmu šeit pieminējis, un tā ir pateicība, nevazāt pa internetiem attiecības, ko diemžēl esmu darījis at full, zābaciņi nenovilkti, kuro dienu, vispār nekarsēja pēdas. Pamodos ar kājām uz galda, un sajutu, cik fāk viņi ir kruti – kājas atpūšas. Kaut kad izjuka, meibi nē, neatceros, kā nozuda, bet ilgi bija labi un superkomfortabli.

Tas bija tajā laikā, kad Gatis, lāča izmēra cilvēks, pieļāva, ka pālī lauzu durvis ārā un ar saviem vājiem sitieniem viņam uzbruku, lai laiž ārā, braukt pie beibes. Viņš mani noliktu ar vienu pļauku, bet izlika tikai pagulēt siltumnīcā. Jau biju tik nost, ka vnk aizmigu, turpat siltumnīcā, izsniegtajā siltajā kombinezonā. Tā ir tā pati reize, par ko reiz jau rakstīju.

Es nepiesienos nevienam, es iespaidojos. Man vnk nav ko darīt. Laikam jārij galons redbull, un jāmauc žurx, jo vesels gurķu ņabis, ņifigā ar mani neizdara. Vēl viens iesākts (oh, fcuk jau pusē), un ņifigā.

Par būšanu "par". Esmu tā iestatīts, nevis "pret štruntu", bet "par ok". Ļoti novienkāršoti. Tikai man ar to ir problēmas. Divreiz sev esmu nosolījies – noskaidrosi acis un iesi izprintēt t-kreklu ar milzīgu NĒ, vienkārši NĒ, pa visu t-krekla laukumu. Tas, ko es nekad dzīvē neesmu mācējis. Varbūt tad man pielektu, ka drīkst arī tā. Tu joko, tas tev nekad nepieleks, jo pamatā tam ir mīziens.

Zinu lielisku drogu dziesmu – Yeasayer - I'm Chemistry. Labāk cilvēks vnk nevar justies šeit. 2000 tas bija Console - 14 Zero Zero.
Abas kompozīcijas ir vnk skrienoša varavīksne cauri visam augumam. 17 gadu starpība kompozīcijām, bet man šķiet, tik identiska noskaņa, tikai 1999 vs 2016.
Narkomāni, es viņus dievinu. Zinu tādus, kas notorčī visu bezjēgā spēļu automātos, bet mēs zīmējām, pat nezīmējošie, mīlējām, skatījāmies foken atvērtām acīm.

Narkomāni ir patīkami čāpstināma birka, jo neviens nav narkomāns, ar ko esmu lietojis, es pats arī nē – visiem alus dzērājiem ērta birka, ko piekarināt citiem, un turpināt justies ērti. Narkomāni ir LV industrija, etanola narkomāni. Cik var rakstīt vienu un to pašu. Neapnīk, jo rakstu drīzāk tāpēc, ka smadzenes pišās, ne būtu ko teikt.
Lūk, miljonāra dēls, labi paņēmis amf, nevarot pārtraukt runāt, piebilda, ka runā, nevis, ka grib runāt, bet ir ko teikt. Black Ieva smējās par viņa tekstu, un man bija jāsmejās līdzi, jo netiku pie vārda, kā Putns runāja, un nebija arī komentu. Nelikās, ka viņam ir ko teikt. Pašam bija tāds pats hype, bet ne gluži, lai tik daudz runātu. Varbūt biju nomākts, un bija pofig, lai runā. Šobrīd tā man nav, kaut bieži ir savādāk.

un joprojām nepiepišos pirmslietus. es neko nemeklēju cibā, kā vien maukas uzmanību un dievinu šeit būt, bet es kolektēju visu no dzīvē sastopamā, arī no pro ru kaimiņa. ja viņam ir kas labs, no matter, ka viņš skatījās putinā ieplestu muti, pirms noslēdza.

Cieņa un Mīlestība – only set I do accept for me and to others. Ozola albumu neesmu dzirdējis.

cieņu, kāds mazgudrāks runā (nezinu nevienu konkrēti, bet ir dzirdēts), ir jānopelna. no way. tas ir kredīts unlimited, līdz to var pakāst, vai normāli, nekad nepakāst.

esmu pat atdraudzējies, bet cieņu neviens nav zaudējis. nezinu, kas man būtu jānodara, lai zaudētu. no option.
bīstami vārdi. tad tu drīz vari redzēt. visu tev piedāvā, un ja nav pieredzes, arī šo var. let's go. what's next? ej gulēt.

Maigs problēmas mani nepiš, jo tur ir tikai viens reāls trigeris, pārējais ir tāpat kā man – emocijas.

Daļu LV oficiālos saitus ^konkursā^ paņem kāds bietnieku kantoris, un iedod IT fakultātes 1. kursa studentiem kā mājas darbu. Nu, varbūt ir citi varianti, bet tik bēdīgi tas izskatās.
latvija.lv ir tiešām murgu murgs. Pat man, bez zināšanām, būtu labāks priekšstats par UX. Uztaisīju sev datu bāzi (nelikšu screens, jo tad ir jāscreeno tik daudz logu, lai to parādītu), un ar laiku konstatēju, ka UX varēja būt labāks, bet ikdienai pietiekami. Bļ, es, kas neprogrammē, nekādas izglītības lauciņā, un tikai 3. reizi cepj sev no MS Access moduļiem, datubāzi, redzu fail, sevis plānotajā UX, un katrā no reizēm esmu guvis pieredzi kā labāk. Latvija.lv ir psc. Tas nav vienīgais drausmīgais LV saits. EDS ir uz to pusi (ir uzlabots pēdējā laikā, saņēmušies), un netrūkst vienkārši facepalm LV saitu.

Korupcija. Ne jau nebūtu, kas uztaisa šiki.

Nē, viss pareizi. Tie bija 90'ie, vai IT jomā wild 200*-ie.
Labs ir Jevrosojuzs. Centralizētība nav good, bet sūnu ciema šeptes nav tik viegli vairs darīt, un iekārt karoti debesīs.

Šodiena ir vakardiena, tikai 3h agrāk sākta. F-in jūlija saule. Krii, nepārproti, man ļoti patīk vasara, tikai ne katrai dienai tā ir piemērota. Patīk arī, kad cepjos ārā svelmē, bet ne tad, kad ir jāsavācas.

Starpība dienām ir vielās. Šodien šņabītis jau bija atverot acis 7-os, zolofti tikai 2, nevis 3, un redbulls, galons, jau mājās. Arī spirts ir rezerve. Redbull vakar izrādījās labākais help, ieguldījuma līmenī. Bet bez šņabīša zobrati neciešami šņirkstētu, anyway – vajadzīgo nespētu izdomāt pat ar redbull.

Līdz redbull vēl neesmu ticis, mute tirpst no zoloft. Rietumi jau paguva pajautāt, kur ir update. Spekulēju, ka esmu nevaldāms neformālis (ķipa tāpēc ir tik labi darbi, jo oldschool zirdziņš, ka talanti mežonīgi plosās), un atbildēju, ka bija slinkums, pat žurx neesmu sācis, bet drīz pieķeršos update. Cieņā, A.

Man neriebjās būt maukai.

Maukas strādā. Visu dzīvi, tāpēc jāju uz tās, un man nav konfliktu sevī ar to.
Rietumi ir sajūsmā par manu ^wild wild west^, kaut kundzītes nav muļķes. Vnk patīk attieksme.

Esmu izraudājis burtiski, tobrīd netēlojot, bet rūķi strādāja, un raudāja manā vietā, divas situācijās dzīvē, līdz atrisinājumam. Mans šovs mani izglāba. Es vēl biju bērns.

1. Meklējam ap 10 gadiem ar draugu nopelnīt, un mināmies ar riteņiem uz ostu, iepirkt ārzemju košļenes no jūrniekiem. Nekāda ceļveža nebija, kur kā meklēt, bet nonācām PSRS poligonā. Skaloju rokas Daugavā, kad dzirdēju skaņas, un pagriezos. Plinte, viegli turēta manā virzienā. Savāca mūs uz štābu. Izraudājos, tikai lai nesauc mammu. Prosķiļi, durakus.

2. 12 gados es zagu kā traks, no vienalga kā, ne supermārketu ķēdēm, kuras psrs nebija. Nestāstīšu visu, jo tas ir gari (man ir pohui. slinkums rakstīt, bet bija ļoti ciniskas zādzības pat līdzbiedru vidū). Maskavas apmeklējuma laikā, gulējām kaut kādas skolas telpā. Redzēju, kā suka, no A klases (es biju zemākajā – C klasē) ieliek krekla kabatā žūksnīti. True, man mamma iedeva pirmo reizi tik lielu naudu līdzi braucienam, bet tas neapturēja manas acis. Mēs bijām nabadzīga ģimene. Un A klase bija reāli pimji, kinda "pirmais līgā". Mēs C klase šurījām kā skudras, pat puskriminālos veidos, savācot lielāko tonnāžu, pārstrādāšanai savāktās makulatūras konkursā. Jā, es zvanīju pie durvīm dzīvokļos. Spērām no makulatūras teritorijas, cik var paspēt un aizmukt. C klase dabūja totālu pārsvaru, un BĻAĢ, A klasi vienkārši ielika balvās, līdzi mums – nepilnās, destruktīvās ģimenes kopā ar partijistu nolaizītību. Mēs smakām, C klase, uz brīdi, bet braucienā vnk baudījām.

Tā nu es, redzot virtulīti no A klases, pirms miega ielocot krekla kabatā resnus rubļus, neelpoju, nemigu ciet, meibi gaidīju kādu stundu, lai visi ir droši aizmiguši. Aizrāpoju, un tas šits ir pagriezies miegā, ka krekla kabata pie zemes. Atrāpoju atpakaļ, ātri izdomāju, un metu viņam ar pamatskolas vieglajiem priekšmetiem – plastmasas vieglajiem ķegļiem, to, ko varēja atrast tuvu rokai, līdz nokrācās un apgriezās. Bija drusku darbs, lai jūs nedomātu, ka tas ir kino.

Naudu, pusi, es ieliku blakus gulošā skolas drauga kabatā. Džeks no rīta uztaustīja, pabrīnijās, bet izbrīnījās ne pārāk. Viņi bija turīgi latgalieši.
Atzinos viņam pa dienu, jo sirds nekad nevar noturēt greizu, ko daru. Sarka, Psc, kamā tu mani esi ievilcis.

Redzēju kā pie kautkāda apskatāma maskavas objekta, apzagtais džeks, taustoties, mēģina vēl noticēt. Klusas sarunas ar skolotājām.

Man bija pilnīgi pohui, līdz skolas draugs mani nenodeva, kad pratināja viņu. Viņš arī raudāja, teju uzņēmās vainu. Tas pats, ar ko braucām košļenes pirkt, un skolas laikā bija labs draugs. Tad es neizturēju. Aizgāju pats, atzinos, bet naudas atdot nebija ko, jo biju sapircies 1:43 mašīnu modelīšus, un Čaikai bagāžniekā biju noslēpis 64x pārlocītu pāri palikušo desmitnieku.

Mastermind. Kāpēc man nav naudas? Ir, bļāviens, ko dirs. Vecais pieradums.

Es vairs nezogu, vispār ever. No G, kas mani vienreiz apvainoja, neesmu nozadzis ne santīma. Atklāti pasakot, es paņemšu no tevis piecīti, jā – no problem, un dodos pie viņas maciņa.
Tas arī mani sadusmo G, ka tā var neredzēt mani. Lielāks bulšits, kā G mani neredz, kaut pazīst kā neviens (pat es sevi nepazīstu labāk), meibi stāstīts, meibi no. Let it go.

Esmu tādā hype, un pateicīgs par savu dzīvi, jo viss šeit rakstītais nav vnk ticams. Es apjēdzu (pagātnes formā), tobrīd, jau pēc 2000 (kudī agrāk, kādā 1997, kad elpoju ar G, jau divus gadus kopā, un mērkaķis vienalga turēju distanci. satikāmies gan 1994, bet tikai pisāmies stundām, un gājām picas ēst pēc tam, naktī), ka notiek neticami, bet nezināju, ka dzīve notiek TIK cool. Meibi viss ir fake, un esmu datorspēlē, kur man viss ir foken.

BĻAĢ, kā nebūt pateicīgam Dievam?

Varbūt tāpēc man tā vajag cibu, ka bez teksta es neapjēgtu, cik ļoti ļoti ir, un ikdienā jau gadus domāju, cik zemu, un acis ir truli tukšas. Tikai mīlestības ir tās iedegušas uz to laiku.

Kā mamma bija šokā, kad es, jau nolaistu asti atgriezos Rīgā, vilcienā atzinies.
Cik atceros, es bezspēkā vārtījos dīvānā, un istabā bija ledus, viss bija sasalis. Sniega Karaliene. Ticu, viņa nesaprata ko darīt. "mans dēls ir zaglis" – pie sevis skaļi vārdos domāja.
Atgājām nedēļas laikā.

"manā veikalā strādā zaglis", ir nākamais pieķeršanā. Laikam jau stāstīts, ka pastrādāju autoveikalā, pirms visiem SIA, un ņēmu pasūtītās detaļas uz sevi, un pelnīju autoveikala vietā. Ātri apgriezieni, par to es nešaubos. Domāju gan, ļoti lēni. Man sarunā nekad nav ko atbilstošu pateikt, ja mani nenoved līdz extreme (tad rūķi sāk runāt). Es tikai pēc dienas saprotu, kā būtu kontekstā. Small talk neskaitās.

3x rimi apsargu telpās. Vienreiz tik tupi, ka pālī pat nepaskatījos, ka esmu sabāzis kabatās pīkstošas lietas. Bija nauda, samaksāju par nozagto, un pis nah, neinteresē tu mūs.
Mani uzmundrināja, ka 3x piefiksēta zagšana ir TIKAI 250 LS administratīvais sods. Tik easy, bet drīz pēc tam, man vnk pārgāja kleptomānija. Nelikās vairs good un fun.

Smejos sevī, kad redzu reizēm citus, bāžam kabatās lielveikalos.

Cibas jūzeri jau nedrīkst minēt, bet tas ir psc kādā nekaunībā viņš spēra, kaut vai izmest pēc tam ārā. Lūk, to es nesaprotu. Saprotu, saprotu – kā es dzirnavenes Lido vienkārši uzkāpu uz krēsla, novēlu dekorācijas miltu maisu no plaukta, un iznesu ārā. Pēctam G izmeta, jo apriebās turēt bagāžniekā. Kur tādu sūdu likt. Apēdām, ar jūzeri, ecstasy, un bija pofig peacā kaut ko easy paņemt veikalā, ir tik laiski un vienkārši. Man neko īsti nevajadzēja. Taču, jūzeris iznesa ziemas jaku unītī, un Narvītī vnk kaudzi ar fig zin kam vajadzīgiem žurnāliem.
Kāpām arī pāri botāniskā dārza žogam, ar to pašu ecstasy, jau sen pēc dārza darba laika beigām. Neatceros, kā bija tur, bet botāniskais dārzs ieper arī bez ecstasy. Varētu būt, ka bija wonderland, bet atmiņa to fragmentu ir totāli noslēpusi. Varbūt gribēju aizmirst to jūzera gājienu, kas reāli iepisa arī man, vienlaicīgi ar nevainīga cilvēka auto spoguli.
Tikai, jūzeri, reizēm tu lasi leitestus – nafig bija uz mīlestības ripas sist pa auto spoguli, garām braucošai naistei. Arī tad, pilnīgi šokā, jautāju, bet sapratu, ka jēgas jautājumam nav, un jāpiever acis uz to sūdu, lai nebojātu ballīti. Brutāli. Ceru, viņš ir mainījies. 2015, man vairs nebija spēka pievērt acis, kad pagrieza "nazi" manā virzienā. Tas ir ilggadējais draugs, bijušais kopdzērājs, no kā atteicos 2015. Visu cieņu, anyway. Tiešām vēlos, lai Tev viss kārtībā.

Cik ļoti delikātiem tekstiem, to varētu pateikt. Pamodās G, un es biju sakritis čupiņā, vēl dzīvojot kopā, un garlaikots skatījos TV. Kā viņa pietrūkās pussēdus, un ko viņa pajautāja, jau ir nestāstāmā zona. Tas bija vnk psc. Es sapratu, no future, ja mani redz TĀ, kaut vai tikko pamodusies. Visi gadi ir nebijuši, un var iet ellē visi mūsu orgasmi.

Kvadrātmetros lielākā pseidozagšanas reize bija ar K, to pašu ar ko vairs nespēju normāli komunicēt pēc drogām.
Tērbatas ielā bija stalažas mājas remontam, un pa visām, liela Minoltas reklāma. Uzkāpām pa stalažām, smējāmies, man vēl tikai pāris nedēļās reizi iedzerošam. Piedzērušies kalvadosu. G apakšā ņirdza. Mēs nolaidām to baneri lejā nahui, ņēmāmies salocīt nesamā formātā, izkārām pa visu istabas sienu, un nogriezām labu gabalu no apakšas, jo kāpēc klupt uz banera. Nebija tik liels, kā izskatījās, ja ielīda istabas garās sienas platumā (meibi griezām arī cm no malas, bet tie jau ir zvejnieku stāsti).

Ar iepriekš pieminēto jūzeri, sēdējām iepretī Ministru kabinetam, turpat, pie kaut kāda krieva statujas, blakus viesnīcai Latvija, labi iepisām, un es redzēju jūzera acis. Es teicu "NĒ!!! no way!". Tas bija stingri par vēlu. Viņš cēlās jau kājās un devās. Es teicu pie sevis "no shit, nu tad nav variantu. zudīsim kopā", un rāvos, panācu viņu. Bija Busha vizīte Rīgā, High drošības līmenis. Mēs vnk izcēlām no statīva ASV karogu, un metāmies bēgt. Pie Sutas muzeja, vārtrumē, tikām vaļā no kāta, un turpinājām skriet. Jau pēc kvartāliem, aptināmies ar ASV karogu, un vieni, ceļā satikušie čomi ahujā novērsās, ar saņemšanos pasveicināja, jo ASV tobrīd bija nenormāli nepopulāri mūsu aprindās. Mēs ar jūzeri ņirdzām – neviens neko nerubī, ko mēs patiešām daram. Vēlāk nejauši nolēju ar vīnu to karogu, izmazgāju vešenē, un atdevu Andrejsalā, kādā vecu lietu apmaiņas pasākumā.

O jā. Man ir ko darīt, bet wild wild west gaida, kad iziešu pēc gurķu ņabja. Peģiki absolūti. Zvanīja nesen, un teicu "nekā personīga, bet neesmu runājams".
Es šobrīd neesmu pieejams, tikai fokusējos uz WWW, nesagraut pēdējās ilūzijas, kad rakstīju no rīta, "tūlīt ķeros pie (15 min) update".
Tas vairs nav wild wild west. Tas ir skumjš wild wild west, visā krāšņumā.

Pajautā man vēl kaut ko, lai nedarītu darbu, kuru laikam vienīgais apkārtnē arī mīlu, ko daru. Sučka, pat mīlamu objektu tu negribi. Alkoholisms rulzz.
Vielas. Nu tad ir jāiet ārā, jo redbull ņepokaķit, un nekāds wild wild west.

Psc, man nojūk prāts, ko es varu, un ko es gribu. Gulēt ilgi.

Kristiānai, ceru, vēl žokļi nekožas. Vnk 5. reizi neticu, ka pieņems. Ir tikai 15 min darāmā, un nevaru atvērt adobe.
Tas, ka ir 72 h, par kurām neviens vēl nerunā, ir tālu. "Jā, līdz mēnesim ir tālu", akadēmijā pajokoja kursa biedru pārītis, kad atmetu ar roku "mēnesis ir tālu".

goin shit. shut down ciba. uzsmēķēt tu vēl drīksti. paldies, nefolk, es nevarēju izkustēties no zero un ego

Jap. sātaniņš dara at the best. Izdzēsu cibu uz brīdi, un acis no koktēļiem sāk virināties. sātans sūta dirst manus labākos fanus. Lidz tādam bezštokam es nenonākšu, ne tik izmisis, lai kliegtu uz tukšu vietu.

Esmu žīds, Pasē nav, bet es esmu.
Psrs anekdote.
Skolā māca ateismu (uz ctulhu tas būtu rakstāms "atejismu"). Skolotāja norāda klasei:
– un tagad parādīsim neesošajam dievam figu.
Ebreju puisis nerāda.
– Kāpēc tu nē?
– ja tāda nav, kam to rādīt. un ja ir, kāpēc bojāt attiecības?

Es esmu ebrejs, ne tuvu tam. Viņiem pat ir sirdsgudrība, un prāts nav overrated. Pazīstu laikam 3, konkrēti, un pusdraugos ir vēl vairāk. Starp ebrejiem ir ļoti reti novirzījušies alkoholismā. Esmu ar mieru būt ebrejs at WWII. Pohui, man nav bail nomirt gāzes kamerā. Thou, ja es to zinātu iepriekš, ne izrauts no savas komfortablās ikdienas.
Mani vārdi smird.

zinu atbildi uz Vovkas duālo jautājumu. Tobrīd hypā, 4 galvas jūtoties augstāk par viņu, es domāju – muļķis, nav melns un balts, ir gradācijas. Un nav "horoshij iļi hitrij". Vnk mocījos ar to cilvēku, līdzjūtībā velkoties pa nakts Ziepeni, jau zinādams, ka alko nopirkt nav kur. Atbraucis viss tāda meitene no L, superstārs.

Nē, Vovka, es esmu "hitrij", un pietiek lolot ilūzijas par mani kā labu. Man ne no viena to nevajag. Tu mani ievelc duālisma postā. To es viņam nekad neteikšu, un viņš jau ir sapratis, ka nevienam nav vajadzīgs. Atkārtoti stāsti, ka mamma neizdarīja abortu, un 2x mēģināja viņu, bērnu, nogalināt. True elle, no future. Drausmīgi vārdi. Vismaz varēji neteikt skaļi.

Spēka nav. Ir jāiet pēc šņabja, nekāds www, ja esmu sapratis, kāds esmu, un vienmēr zinājis, kopš sāku sevi revidēt. Kristiāna pagaidīs. Es taču teicu n-reizes, ka fiziski nomiris, es būtu atvieglojums pasaulei. Citādiem vārdiem teicu. Vakar Gati pa tel mācīju, daudz gudrāku, ka tā milzu sevis nodzēšana zemē, kā benčiku, ir alko ķīmija. Lūdzu, lūdzu, tagad to mēģini saprast, to es teicu Gatim. Es neredzu, ja domāju, ka ir kāds cilvēks, kuram dzīve ir nodzēsts benārs. Tad es vairs neesmu cilvēks.
Jūs tagad skaidrāk redzat manu konceptu, ko es patiesībā domāju.

Ironiski, un nekas nav duāli, ir Ešera kāpnes.
Tas bija Vovka, kurš tincināja pa tel mani tik ilgi post-alko deprī, neko negribēju teikt, līdz pateica peace. Kā tu neredzi, ka alko ķīmija tevi nomoka, it kā pirmo reizi? Uzliec mīksto, saproti ar prātu to! Tūlīt izdarīšu visu, lai tu justos ok. Atnesa vīnu, dabūja ziepenē pat hašu man specially, kaut pats nepīpē, bet iedomājās, ka man palīdzēs. Piebilde, ka viņam pat nav ienākumu, un to visu sapirka, nezinu kā, un iegrūda rokās. Nekādu naudu, gribu redzēt tevi ok. Neko no tā neprasīju, un noliedzu jebkādu help.
Es Vovu izmetu miskastē.

Good ridance, tukšā mauka, zivs

hype. www notiek. varu ar viņiem runāt. palika 2 min, un rakstīju, ka nervozi pīpēju, un vajag vēl 10.
atbildēja peacā, ka sūti, kad vari.
es atbildēju, ka nevarēju pārkonektēt brain, vislaik bija jāraksta webā. esmu izvēlējies mazāko dāvanu, bet lielākā ir texti. esmu žīds, es visu sarunāju ar muti, arī iegāžu sevi ar muti. te cibā, neko nevar redzēt, jo literāri esmu zero, neko neattīstījis, ļoti maz lasījis.
hypā vienalga esmu, jo nekad nebiju zinājis, ka nevis vizuālā māksla, bet texti ir mans. ļoti pieticīgs, un labi ka tā. vnk tik klusas, un līdz ar to patiesas atsauksmes, ka manas muļķa rindas ķer. G mamma pat raudāja no rindām, ko uzrakstīju uz amf.
Kārlis teica, tā bija dāvana, saņemt no tevis vēstuli no UK, un nocitēja, kas viņu tajā apbūra. cibiņas arī ir pielabinātas ar textiem. nejauši, tiešām nejauši, jo tā ir dāvana, ne ekselis. man tas nepieder ne brīdi.

az min par extranjero. bet mani neizkustina "autsaideri". extranjero, mapats. viņi ir savā vilnī, vienīgi mapats paņēmis skarbo virzienu.
ieņirgt vērts par karojošajiem. neminēšu. jau sen visu esmu pateicis. no offence anymore, cik varēšu. sviesta cibā drīkst visu.

Nu jā. Es Tevi cienu, un neapstrīdu. To attaisnojos, jo gribu koriģēt, ka visi ir katrs savā tankā.
Domā, es neesmu?

Ir dullāki tanki, un tālāk nerubīju.
All the lonely people, where do they all come from.
1993 ļoti klausījos The Beatles, un nekaunos par to. Bimini, pirmajā LV karaokes iespējā, uzgāzu uz skatuves Get Back ar svīstošu pieres lakatiņu (kaut dziedāt mani vnm apstādina – tik drausmīgi tas ir), jo man nekad nav bijis brain, ka Ingus Ulmanis pienāca runāt. Protams, mans ego – es piedzimu Rietumi, un skatuve to redzēja. Šovs bija, salīdzinot ar austrumiem. Man bija tikai fun, un laikam labi sapratu savu vietu. Beatles liriku labi iemācījos, bet vairs neatceros. To var noskalot, jo zemapziņa neskaitās in action.

Tas ir gads, kad, urla, braucu pa ietvi, un jebkur, kur var izkārpīties mazais VW Polo. Es braucu tā, ka es izvilktu to džeku ārā, un atsistu pret auto durvju malu. Es neapjēdzu, ko daru.
Jūrmalā pieklājīgi policisti man 5os no rīta aizrādīja, ka pa Jomas ielu ir no no.
Žests policijai. 85% laba pieredze. Latvija NAV policejiska valsts. Tukumā gan bija hujova. Izglābos no semi-prison, jo nedomājot biju pieminējis draugus žurnālistus (fakultātē, bet mentam laikam zobratiņi galvā pagriezās. tikai vēlāk sapratu)

Oh, cool stāsts par ārprātā apsitušos apsargu. Sēdēju uz soliņa, ko pimji tagad nonesuši, un uzbūvējuši suši bāru, uz stūra, pie bijušā Dailes kino. Sēžu tāds, viegli iepisis naktī 150 m no mūsu ar G mājām, un domāju, droga būtu cool, bet laikam ne šodien. Mierīgi smēķēju. Strauji pretējā pusē apstājas kaut kāds aplīmēts auto. Kāpj ārā, nāk nešaubīgā trajektorijā uz mani. Pilnīgi pohui, jo man tikko bija domas par drogu, bet man nav. Atvieglojums. Redzēs, ko grib.
Atbildu uz muļķa jautājumiem, arī nesteidzoties. Neesmu es tik drosmīgs, bet viegls courage potion (c) martcore, un ir pajāt – noskaņojums "nu, un ko".
Bļac, izvelk lukturīti, spīdina acīs, tieši acīs, vai neesmu apsities. Parasts apsargs. Skeneris iedeva man rezultātu. Nelecies, tas džeks, nav saprotams, ko ņēmis. Ja amfetamīnu, tad nekad mūžā vēl nebija paņēmis tik daudz. Ļoti bīstams, liec viņam vnk mierīgi aiziet.
Zvērs arī tā izdarīja. Nodomāju neko, diez kas viņam bija asinīs. Viņš vispār sevi neapzinājās.

Ir mazas muļķības, nemarķētas ar anchor point.
Tas bija stipri jaunākos gados, kad izvēlei bija kaut vai joku forma.

Man nāca cilvēku minimālā mēnešalga, dažkārt dienā.
G to uztvēra easy. Laikam beibēm ir kods par mamutu'n'stuff. Redzu, ka izrādās, G tas ir. Un tas ir ok, tikai (laikam pēc drogas vēl vairāk apjautu), es totāli sāku maldīties prātā, jo tas nestāvēja uz vietas. Eventually, aizplūdām pilnīgi north south.

Bet par spēli. Mums nebija nekādu īpašu rotaļu, jo patika drāzties visparastākajā veidā. Pilnīgi slapja, un galiņš vnk torčī (nestāstīšu, bija vairāk kā cool, vienai reizei, ar ko pietika). Visus neienīšanas gadus. Mīļi zaķīši, un prioritāri uz milzīgā matrača. G pavilka Mākoņkalnā, Latgalē, kur strauji norāvām pisienu, jo bērnu balsis uzradās tik pēkšņi, un tuvojās lielā ātrumā. Paspēju čuriņu sabāzt biksēs. Beibei jau neko, uz pusi mazāks darbs.
Reti ko uzspēlējām. Pirmajā gadā kad es biju steakholder, šūpojot rokas, ejot uz ziepenes mājām, teicu, nopērc mani šodien par piecīti. G nepatika ideja par šo spēli.
Bet es nezinot uzrakstīju kodu.

Tas ir points

Jūs zinat, cik esmu iepircis alko un redbull? Es arī nezinu. Peace, jāiet mājās, tur var arī krist.

Robin & Royksopp Do It Again.

/wait for the build-up.
and do it agan/

Nu, es nevarēju vairāk par vienu reizi, bet tās pāris, pirms nojūdzās kabelis, bija pilnībā paēdušas, ļoti retu reizi pat vairākreiz manā vienā (G un pirmā cibiņa, kad aizgāju no G)
Veca perdeļa atmiņas. Es atbaidu, jo nekad man nevajag tuvoties. Es esmu pievemtā, 2 mēnešu nemazgātā grīda istabā. Tas, smejos, esmu 100% es. Neesmu. Istaba neesmu es, "Gatis approved", bet esmu pilnīgi apstājies, un nekas vairs nenotiks, tā nav izdedzināta zeme, tikai tirgus, kur man ir dokumentu uz šasijas numuriem, vērtība. Vienīgi Laura, exist or not.
Dievs jums palīdz, ka nodzēsu pārējo. Palīdz man visvairāk. Es tā gribētu lekt no balkona, ja nenodzēstu tās rindas.

Chill

Jā, Feita draudzīgi smējās. Tev ir bijušas tikai 3 sievietes 40 gados?! Jap. Draudzenes bija vairāk par puišiem. Ļoti daudz, bet kniebiens, pat likās meibi divas. Sajuka dēļ nevainību atlauzošās maukas, un maukas, kurai samaksāju, kad G bija laukos, bet taisīju šovu "davai pačučam, un lēnām kniebjamies". Noraidīja, jo nosaucu par mauku, un kas vispār par čučēšanu, ej nah. Atmodināja un izmeta vienā setā no stundu viesnīcas. Pohui, braucu taxi atpakaļ uz mūsu ar G vietu, Čaka muzeja mājā, turpināt kost. G, protams, zina, un bija nikna, paspēra zemes 5 min, un vēl padročīja epizodiski, bet kopumā tikai, ka tērēju bezjēgā naudu. Ciba nav vienīgā atklātības vieta. Un tad vnk lipa, uzsplaujot spieķim. Nekādas attiecības nenoturēju, jo domāju, esmu nekāds + visas atslēgtās opcijas. Texti un bildes, tikai pārdot var. Textus pat nevar pārdot.

Es arī esmu nekāds. Paņem savas aizlienētās acis rokās.

Atbalss no rietumu epasta "un QR kodu pieliec beigās"

Nu jā. neskaitot maukas.
1. G
G laikā un viņai zinot D., kas man uzstājot "skrienam", skrējām vasaras lietū, un viņai sāka vērties vaļā acis. nekad nebija patikas pret lietu, un viņa sāk apjaust cik lietus ir fāk. tālāk viņu nevedu. noraidīju visus kniebienus. G ir daudz coolāk, un saproti, ko tu tagad spēlē.
3. = cibiņa. dzērām un drāzāmies vienu vasaru. pālī vienam, savā īrētajā istabā man bija tuvu psihosomatikai – pisa pa muguru, un pirmo mēnesi, līdz beidzot norunājām vietu, man vispār dega pēdas. jūzeris varbūt ir nikns no tā, bet man pohui – viņam naistes bija motoreļļa. man Dieva mirdzums. jā, es vnk sāku draudzēties ar viņa draudzeni, un kopā trijiem kožot Lieldienās, es labi iedzēris jūzerim teicu. "Pēc urlu principiem, tev tagad man jāsit pa muti, es to cibiņu mīlu", Cibiņa bija klāt, arī kad ar jūzeri čurājām pie priedēm. Pagāja 2 mēneši, un es aizpisos no G forever. G izkārpīja zemes "tas nebija tā domāts, ka tev pēc mēneša būs naiste. mēs taču tikai norunājām pagaidām." HUJU G, tevi atmiņa, vai wishfull thinking piš – tu mani 2 mēnešus dročīji, lai es pametu šo vietu. That's ok. Vismaz tagad esam atkal draugi.
visi sapratīs, kas par jūzeri. nekrietni, bet pastāstīšu, ka Ie.K. vai Laura, ir tik nenosakāmas izvēles. Neko tālāk, jo nupat jau sākas trash. Par Ie.K. jūzeris nesaprata, kad jau bija attālinājies no viņas. Mamma, vēl pirms insulta, arī nesaprata. KAS? WTF? Kas viņā tāds ir?! skatot bildes manā datorā.

No one understand.

Bijām (100x rakstīts) Igaunijas braucienā, un Ie.K. kopējās ar G. un viņām bija ļoti kopīga valoda, kaut G ne tuvu nav skriptu uzrakstīšanai, kaut Ie. K-ai. esmu zvanījis par Flash, kā iestatīt to un to. Londonas dizaina skola advanced.
Laura savukārt savāca purniņu no Ie.K. – jā, esot līdzīga. Tikai princeses purniņš, un kā L guļ, kad nogurusi no staigāšanas. Par to raksta pasaku grāmatas.

Nu, man tas viss patīk, un piedzēries, pirms stundām 2-ām, klaigāju no virtuves neadekvātas atbildes uz mammas pilnīgi citiem jautājumiem. Man visa mīlestība paliek manī, un tā nav krāpšana. Es vnk esmu apjucis, un tad izvēlos tā arī turpināt, būt viens.

Cool nodzēstās rindas. Es nekad nekad tā nedarīšu, pat papļāpājot. Komats jau ir noziegums

Es nekad nevaru zaudēt saprātu, you see?
Man totāli paberza muguriņu, kad laikam kāds anonīmi, pajautāja "tā nevar būt. stāvoklis, kādu tu apraksti, un vēl tomēr rakstīt adekvātus tekstus. tas ir tavs alter ego?" citēju no prāta, jo iepisa labi, un atceros aptuveni.

Es degu, cik... fāk. Es nekad nevaru pazaudēt saprātu. Alko pohui, man nav nekādu narkotiku. Dies Tēs, ja būtu pulveris, es te nerakstītu. Mauktu darbu, paralēli visus kronējot. Tikai sevi, jo nezinu kā narkomāniem, bet man, ne vienā reizē. Ar katru reizi izpiš prātu tā, ka saku paldies, par vēl labāku fokusu. Drogas ir dažādas. Labāko esmu izveidojis, un vispār Dievu redzējis uz mikrosekundēm, uzrakstījis, ar amfetamīnu. Tas nav kaifs. Tās ir ļoti atvērtas acis. Amf + alko = patīkami bīstams stafs.
Esmu skraidījis Vecrīgā, pa mašinām, uz citas viegli atspēros, un uz savas, šovam, pilnā pēdā noskrēju pāri, cik sanāca soļu. Ļaudis nezināja, ka nomīdītais auto ir mans, jo gājām tikai garām. Abstulba, nezināja ko iesākt. Ticu, es arī nevarētu saprast, ja tādu redzētu.

Easy.
G mājās, jo es jau tikai solījos maksāt par īri, startējot Lāčplēšielā, kas ir drusku leģenda, es piesvempos uz palodzes ceļos un zināju, ka virtuvei pretējos logos nekad nav neviens redzēts, laidu strūkliņu, pimpi neslēpjot. Vienīgi balanss bija man jau tobrīd bija accept. Izmaukšos pa logu ārā, vai diespas, noteikti nē. Es nekad negribu sev darīt galu. Ir vnk grūti brīži.

Čigāni izmantoja brīdi, izskrēja no sastrēgumā esošās mašīnas, pagrāba nokritušo telefonu, un pacieta bezspēcīgo bombīšanu pa mašīnas durvju stiklu. Biju priecīgs, ka iedegās zaļā gaisma, un tā huiņa aizbrauca ar manu tel. Karot es pat nevarēju.
Telefons izkrita, kad rūķu baltā cepurē, 3-4. dienu uz amf, un draugiem līdzīgiem atbalstot, lēkāju pie mūsu Čaka muzeja mājas pa sava Subaru jumtu. Pilnīgi iznīcināts jumts, iespiesta bedre uz iekšu.

Esmu mauka, man nemaksā pat izārdīt mašīnu, lai kāds paskatītos uz mani hyper-kosmosā.
G no tās rūķu cepures vēma. Arī tobrīd esošie, intelektuālie draugi, kā nu kurš atstāja feedback, bet tas nekad nebija tuvu ok.
Bet es tieši gribēju būt tizlenis, baltu, nosedzošu kloāku galvā, šūpojoties bumbulim.

Kā mēs viens otru nesaprotam.
Bite reiz atnāca tirgus ultra jakā. Acis ēd ārā tie toņi. Zinām ar G, Bite pilnīgi noteikti to dara, jo grib tā. Nespējām pieņemt. Atnāca vēl kāds, varbūt vēl kāds. Bitei kļuva tik smagi, ka hārdkōr performanci nesaprot tuvākie draugi.
Bite ir ļoti ļoti kruta beibe. Viss, ko par viņu zinu pēdējo 15 gadu laikā, ir FB profila bilde, un tur ir nefeikots kosmoss. Ticu. Mēs bijām ļoti tuvi. Sekunde līdz kniebienam. No matter kniebiens. Cilvēks man patīk. Lielos. Arī ar Biti un G braucām pa Baltiju, un tur nebija nekādas dročīšanas. Vnk esmu pateicīgs, ka man labākie draugi ir meitenes. Un tad tā krutā beibe, kas mani satikusi, dievināja, nezināja kā apieties, lai neizgrūstītu atomu manī, attālinājās kosmiskā ātrumā, jo tikko G atgūtajā pavadiņā sāku kosmiski dzert. Pie Bites mājās kādi 300g pusstundā. Tā laikam arī bija pēdējā komunikācija. Pat jūzeris, bijušais pro alko, tobrīd vēl esot pro, teica, par L/h, pizģec cik agresīva dzeršana