8.. Jul, 2022 | 09:52
Maukas strādā. Visu dzīvi, tāpēc jāju uz tās, un man nav konfliktu sevī ar to.
Rietumi ir sajūsmā par manu ^wild wild west^, kaut kundzītes nav muļķes. Vnk patīk attieksme.
Esmu izraudājis burtiski, tobrīd netēlojot, bet rūķi strādāja, un raudāja manā vietā, divas situācijās dzīvē, līdz atrisinājumam. Mans šovs mani izglāba. Es vēl biju bērns.
1. Meklējam ap 10 gadiem ar draugu nopelnīt, un mināmies ar riteņiem uz ostu, iepirkt ārzemju košļenes no jūrniekiem. Nekāda ceļveža nebija, kur kā meklēt, bet nonācām PSRS poligonā. Skaloju rokas Daugavā, kad dzirdēju skaņas, un pagriezos. Plinte, viegli turēta manā virzienā. Savāca mūs uz štābu. Izraudājos, tikai lai nesauc mammu. Prosķiļi, durakus.
2. 12 gados es zagu kā traks, no vienalga kā, ne supermārketu ķēdēm, kuras psrs nebija. Nestāstīšu visu, jo tas ir gari (man ir pohui. slinkums rakstīt, bet bija ļoti ciniskas zādzības pat līdzbiedru vidū). Maskavas apmeklējuma laikā, gulējām kaut kādas skolas telpā. Redzēju, kā suka, no A klases (es biju zemākajā – C klasē) ieliek krekla kabatā žūksnīti. True, man mamma iedeva pirmo reizi tik lielu naudu līdzi braucienam, bet tas neapturēja manas acis. Mēs bijām nabadzīga ģimene. Un A klase bija reāli pimji, kinda "pirmais līgā". Mēs C klase šurījām kā skudras, pat puskriminālos veidos, savācot lielāko tonnāžu, pārstrādāšanai savāktās makulatūras konkursā. Jā, es zvanīju pie durvīm dzīvokļos. Spērām no makulatūras teritorijas, cik var paspēt un aizmukt. C klase dabūja totālu pārsvaru, un BĻAĢ, A klasi vienkārši ielika balvās, līdzi mums – nepilnās, destruktīvās ģimenes kopā ar partijistu nolaizītību. Mēs smakām, C klase, uz brīdi, bet braucienā vnk baudījām.
Tā nu es, redzot virtulīti no A klases, pirms miega ielocot krekla kabatā resnus rubļus, neelpoju, nemigu ciet, meibi gaidīju kādu stundu, lai visi ir droši aizmiguši. Aizrāpoju, un tas šits ir pagriezies miegā, ka krekla kabata pie zemes. Atrāpoju atpakaļ, ātri izdomāju, un metu viņam ar pamatskolas vieglajiem priekšmetiem – plastmasas vieglajiem ķegļiem, to, ko varēja atrast tuvu rokai, līdz nokrācās un apgriezās. Bija drusku darbs, lai jūs nedomātu, ka tas ir kino.
Naudu, pusi, es ieliku blakus gulošā skolas drauga kabatā. Džeks no rīta uztaustīja, pabrīnijās, bet izbrīnījās ne pārāk. Viņi bija turīgi latgalieši.
Atzinos viņam pa dienu, jo sirds nekad nevar noturēt greizu, ko daru. Sarka, Psc, kamā tu mani esi ievilcis.
Redzēju kā pie kautkāda apskatāma maskavas objekta, apzagtais džeks, taustoties, mēģina vēl noticēt. Klusas sarunas ar skolotājām.
Man bija pilnīgi pohui, līdz skolas draugs mani nenodeva, kad pratināja viņu. Viņš arī raudāja, teju uzņēmās vainu. Tas pats, ar ko braucām košļenes pirkt, un skolas laikā bija labs draugs. Tad es neizturēju. Aizgāju pats, atzinos, bet naudas atdot nebija ko, jo biju sapircies 1:43 mašīnu modelīšus, un Čaikai bagāžniekā biju noslēpis 64x pārlocītu pāri palikušo desmitnieku.
Mastermind. Kāpēc man nav naudas? Ir, bļāviens, ko dirs. Vecais pieradums.
Es vairs nezogu, vispār ever. No G, kas mani vienreiz apvainoja, neesmu nozadzis ne santīma. Atklāti pasakot, es paņemšu no tevis piecīti, jā – no problem, un dodos pie viņas maciņa.
Tas arī mani sadusmo G, ka tā var neredzēt mani. Lielāks bulšits, kā G mani neredz, kaut pazīst kā neviens (pat es sevi nepazīstu labāk), meibi stāstīts, meibi no. Let it go.
Rietumi ir sajūsmā par manu ^wild wild west^, kaut kundzītes nav muļķes. Vnk patīk attieksme.
Esmu izraudājis burtiski, tobrīd netēlojot, bet rūķi strādāja, un raudāja manā vietā, divas situācijās dzīvē, līdz atrisinājumam. Mans šovs mani izglāba. Es vēl biju bērns.
1. Meklējam ap 10 gadiem ar draugu nopelnīt, un mināmies ar riteņiem uz ostu, iepirkt ārzemju košļenes no jūrniekiem. Nekāda ceļveža nebija, kur kā meklēt, bet nonācām PSRS poligonā. Skaloju rokas Daugavā, kad dzirdēju skaņas, un pagriezos. Plinte, viegli turēta manā virzienā. Savāca mūs uz štābu. Izraudājos, tikai lai nesauc mammu. Prosķiļi, durakus.
2. 12 gados es zagu kā traks, no vienalga kā, ne supermārketu ķēdēm, kuras psrs nebija. Nestāstīšu visu, jo tas ir gari (man ir pohui. slinkums rakstīt, bet bija ļoti ciniskas zādzības pat līdzbiedru vidū). Maskavas apmeklējuma laikā, gulējām kaut kādas skolas telpā. Redzēju, kā suka, no A klases (es biju zemākajā – C klasē) ieliek krekla kabatā žūksnīti. True, man mamma iedeva pirmo reizi tik lielu naudu līdzi braucienam, bet tas neapturēja manas acis. Mēs bijām nabadzīga ģimene. Un A klase bija reāli pimji, kinda "pirmais līgā". Mēs C klase šurījām kā skudras, pat puskriminālos veidos, savācot lielāko tonnāžu, pārstrādāšanai savāktās makulatūras konkursā. Jā, es zvanīju pie durvīm dzīvokļos. Spērām no makulatūras teritorijas, cik var paspēt un aizmukt. C klase dabūja totālu pārsvaru, un BĻAĢ, A klasi vienkārši ielika balvās, līdzi mums – nepilnās, destruktīvās ģimenes kopā ar partijistu nolaizītību. Mēs smakām, C klase, uz brīdi, bet braucienā vnk baudījām.
Tā nu es, redzot virtulīti no A klases, pirms miega ielocot krekla kabatā resnus rubļus, neelpoju, nemigu ciet, meibi gaidīju kādu stundu, lai visi ir droši aizmiguši. Aizrāpoju, un tas šits ir pagriezies miegā, ka krekla kabata pie zemes. Atrāpoju atpakaļ, ātri izdomāju, un metu viņam ar pamatskolas vieglajiem priekšmetiem – plastmasas vieglajiem ķegļiem, to, ko varēja atrast tuvu rokai, līdz nokrācās un apgriezās. Bija drusku darbs, lai jūs nedomātu, ka tas ir kino.
Naudu, pusi, es ieliku blakus gulošā skolas drauga kabatā. Džeks no rīta uztaustīja, pabrīnijās, bet izbrīnījās ne pārāk. Viņi bija turīgi latgalieši.
Atzinos viņam pa dienu, jo sirds nekad nevar noturēt greizu, ko daru. Sarka, Psc, kamā tu mani esi ievilcis.
Redzēju kā pie kautkāda apskatāma maskavas objekta, apzagtais džeks, taustoties, mēģina vēl noticēt. Klusas sarunas ar skolotājām.
Man bija pilnīgi pohui, līdz skolas draugs mani nenodeva, kad pratināja viņu. Viņš arī raudāja, teju uzņēmās vainu. Tas pats, ar ko braucām košļenes pirkt, un skolas laikā bija labs draugs. Tad es neizturēju. Aizgāju pats, atzinos, bet naudas atdot nebija ko, jo biju sapircies 1:43 mašīnu modelīšus, un Čaikai bagāžniekā biju noslēpis 64x pārlocītu pāri palikušo desmitnieku.
Mastermind. Kāpēc man nav naudas? Ir, bļāviens, ko dirs. Vecais pieradums.
Es vairs nezogu, vispār ever. No G, kas mani vienreiz apvainoja, neesmu nozadzis ne santīma. Atklāti pasakot, es paņemšu no tevis piecīti, jā – no problem, un dodos pie viņas maciņa.
Tas arī mani sadusmo G, ka tā var neredzēt mani. Lielāks bulšits, kā G mani neredz, kaut pazīst kā neviens (pat es sevi nepazīstu labāk), meibi stāstīts, meibi no. Let it go.