8.. Jul, 2022 | 22:24
Es nekad nevaru zaudēt saprātu, you see?
Man totāli paberza muguriņu, kad laikam kāds anonīmi, pajautāja "tā nevar būt. stāvoklis, kādu tu apraksti, un vēl tomēr rakstīt adekvātus tekstus. tas ir tavs alter ego?" citēju no prāta, jo iepisa labi, un atceros aptuveni.
Es degu, cik... fāk. Es nekad nevaru pazaudēt saprātu. Alko pohui, man nav nekādu narkotiku. Dies Tēs, ja būtu pulveris, es te nerakstītu. Mauktu darbu, paralēli visus kronējot. Tikai sevi, jo nezinu kā narkomāniem, bet man, ne vienā reizē. Ar katru reizi izpiš prātu tā, ka saku paldies, par vēl labāku fokusu. Drogas ir dažādas. Labāko esmu izveidojis, un vispār Dievu redzējis uz mikrosekundēm, uzrakstījis, ar amfetamīnu. Tas nav kaifs. Tās ir ļoti atvērtas acis. Amf + alko = patīkami bīstams stafs.
Esmu skraidījis Vecrīgā, pa mašinām, uz citas viegli atspēros, un uz savas, šovam, pilnā pēdā noskrēju pāri, cik sanāca soļu. Ļaudis nezināja, ka nomīdītais auto ir mans, jo gājām tikai garām. Abstulba, nezināja ko iesākt. Ticu, es arī nevarētu saprast, ja tādu redzētu.
Easy.
G mājās, jo es jau tikai solījos maksāt par īri, startējot Lāčplēšielā, kas ir drusku leģenda, es piesvempos uz palodzes ceļos un zināju, ka virtuvei pretējos logos nekad nav neviens redzēts, laidu strūkliņu, pimpi neslēpjot. Vienīgi balanss bija man jau tobrīd bija accept. Izmaukšos pa logu ārā, vai diespas, noteikti nē. Es nekad negribu sev darīt galu. Ir vnk grūti brīži.
Čigāni izmantoja brīdi, izskrēja no sastrēgumā esošās mašīnas, pagrāba nokritušo telefonu, un pacieta bezspēcīgo bombīšanu pa mašīnas durvju stiklu. Biju priecīgs, ka iedegās zaļā gaisma, un tā huiņa aizbrauca ar manu tel. Karot es pat nevarēju.
Telefons izkrita, kad rūķu baltā cepurē, 3-4. dienu uz amf, un draugiem līdzīgiem atbalstot, lēkāju pie mūsu Čaka muzeja mājas pa sava Subaru jumtu. Pilnīgi iznīcināts jumts, iespiesta bedre uz iekšu.
Esmu mauka, man nemaksā pat izārdīt mašīnu, lai kāds paskatītos uz mani hyper-kosmosā.
G no tās rūķu cepures vēma. Arī tobrīd esošie, intelektuālie draugi, kā nu kurš atstāja feedback, bet tas nekad nebija tuvu ok.
Bet es tieši gribēju būt tizlenis, baltu, nosedzošu kloāku galvā, šūpojoties bumbulim.
Kā mēs viens otru nesaprotam.
Bite reiz atnāca tirgus ultra jakā. Acis ēd ārā tie toņi. Zinām ar G, Bite pilnīgi noteikti to dara, jo grib tā. Nespējām pieņemt. Atnāca vēl kāds, varbūt vēl kāds. Bitei kļuva tik smagi, ka hārdkōr performanci nesaprot tuvākie draugi.
Bite ir ļoti ļoti kruta beibe. Viss, ko par viņu zinu pēdējo 15 gadu laikā, ir FB profila bilde, un tur ir nefeikots kosmoss. Ticu. Mēs bijām ļoti tuvi. Sekunde līdz kniebienam. No matter kniebiens. Cilvēks man patīk. Lielos. Arī ar Biti un G braucām pa Baltiju, un tur nebija nekādas dročīšanas. Vnk esmu pateicīgs, ka man labākie draugi ir meitenes. Un tad tā krutā beibe, kas mani satikusi, dievināja, nezināja kā apieties, lai neizgrūstītu atomu manī, attālinājās kosmiskā ātrumā, jo tikko G atgūtajā pavadiņā sāku kosmiski dzert. Pie Bites mājās kādi 300g pusstundā. Tā laikam arī bija pēdējā komunikācija. Pat jūzeris, bijušais pro alko, tobrīd vēl esot pro, teica, par L/h, pizģec cik agresīva dzeršana
Man totāli paberza muguriņu, kad laikam kāds anonīmi, pajautāja "tā nevar būt. stāvoklis, kādu tu apraksti, un vēl tomēr rakstīt adekvātus tekstus. tas ir tavs alter ego?" citēju no prāta, jo iepisa labi, un atceros aptuveni.
Es degu, cik... fāk. Es nekad nevaru pazaudēt saprātu. Alko pohui, man nav nekādu narkotiku. Dies Tēs, ja būtu pulveris, es te nerakstītu. Mauktu darbu, paralēli visus kronējot. Tikai sevi, jo nezinu kā narkomāniem, bet man, ne vienā reizē. Ar katru reizi izpiš prātu tā, ka saku paldies, par vēl labāku fokusu. Drogas ir dažādas. Labāko esmu izveidojis, un vispār Dievu redzējis uz mikrosekundēm, uzrakstījis, ar amfetamīnu. Tas nav kaifs. Tās ir ļoti atvērtas acis. Amf + alko = patīkami bīstams stafs.
Esmu skraidījis Vecrīgā, pa mašinām, uz citas viegli atspēros, un uz savas, šovam, pilnā pēdā noskrēju pāri, cik sanāca soļu. Ļaudis nezināja, ka nomīdītais auto ir mans, jo gājām tikai garām. Abstulba, nezināja ko iesākt. Ticu, es arī nevarētu saprast, ja tādu redzētu.
Easy.
G mājās, jo es jau tikai solījos maksāt par īri, startējot Lāčplēšielā, kas ir drusku leģenda, es piesvempos uz palodzes ceļos un zināju, ka virtuvei pretējos logos nekad nav neviens redzēts, laidu strūkliņu, pimpi neslēpjot. Vienīgi balanss bija man jau tobrīd bija accept. Izmaukšos pa logu ārā, vai diespas, noteikti nē. Es nekad negribu sev darīt galu. Ir vnk grūti brīži.
Čigāni izmantoja brīdi, izskrēja no sastrēgumā esošās mašīnas, pagrāba nokritušo telefonu, un pacieta bezspēcīgo bombīšanu pa mašīnas durvju stiklu. Biju priecīgs, ka iedegās zaļā gaisma, un tā huiņa aizbrauca ar manu tel. Karot es pat nevarēju.
Telefons izkrita, kad rūķu baltā cepurē, 3-4. dienu uz amf, un draugiem līdzīgiem atbalstot, lēkāju pie mūsu Čaka muzeja mājas pa sava Subaru jumtu. Pilnīgi iznīcināts jumts, iespiesta bedre uz iekšu.
Esmu mauka, man nemaksā pat izārdīt mašīnu, lai kāds paskatītos uz mani hyper-kosmosā.
G no tās rūķu cepures vēma. Arī tobrīd esošie, intelektuālie draugi, kā nu kurš atstāja feedback, bet tas nekad nebija tuvu ok.
Bet es tieši gribēju būt tizlenis, baltu, nosedzošu kloāku galvā, šūpojoties bumbulim.
Kā mēs viens otru nesaprotam.
Bite reiz atnāca tirgus ultra jakā. Acis ēd ārā tie toņi. Zinām ar G, Bite pilnīgi noteikti to dara, jo grib tā. Nespējām pieņemt. Atnāca vēl kāds, varbūt vēl kāds. Bitei kļuva tik smagi, ka hārdkōr performanci nesaprot tuvākie draugi.
Bite ir ļoti ļoti kruta beibe. Viss, ko par viņu zinu pēdējo 15 gadu laikā, ir FB profila bilde, un tur ir nefeikots kosmoss. Ticu. Mēs bijām ļoti tuvi. Sekunde līdz kniebienam. No matter kniebiens. Cilvēks man patīk. Lielos. Arī ar Biti un G braucām pa Baltiju, un tur nebija nekādas dročīšanas. Vnk esmu pateicīgs, ka man labākie draugi ir meitenes. Un tad tā krutā beibe, kas mani satikusi, dievināja, nezināja kā apieties, lai neizgrūstītu atomu manī, attālinājās kosmiskā ātrumā, jo tikko G atgūtajā pavadiņā sāku kosmiski dzert. Pie Bites mājās kādi 300g pusstundā. Tā laikam arī bija pēdējā komunikācija. Pat jūzeris, bijušais pro alko, tobrīd vēl esot pro, teica, par L/h, pizģec cik agresīva dzeršana