Faith Club
Faith Club
- 2016.11.07, 07:47
- "[...] Kopumā es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijā veidojas veselīga inovatīva ekonomika. Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topā pirmo reizi ir tehnoloģiju uzņēmums – "Mikrotīkls" – kurš 99% eksportē un sācies kā startaps. Tā ir zināma bezdelīga, kas rāda, ka ekonomikas struktūra sāk mainīties," pārliecināts ir Ašeradens.
Ja ņem vērā ka startaps Mikrotik tika dibināts 1996 gadā, un ir bijis 20 gadu "ieskrējiens" līdz vērtīgākajam uzņēmumam, var apjautāties: vai tiešām ir zināms ka Latvijas ekonomika ir pilna ar šādiem "zemūdenes" uzņēmumiem, par kuriem ministriem nekas nav zināms, bet kuri, 20 gadiem apritot, uzpeldēs un parādīsies visā krāšņumā?
Tas kas varētu sākt mainīties, ir ka Mikrotīkls ir viens uzņēmums un godīgi maksā nodokļus. Nevis tā kā tie ērmi būvniecības nozarē, kas atbildību un pasūtījumus sadalījuši pa N-SIA kastītēm, tā lai ne īpašnieki, ne labuma guvēji nebūtu zināmi. Un pie tam tās naudas apgrozās tādas ne pārāk lielas. (Vai arī otrādi, naudas apgrozās lielas, bet cauri šīm pastkastīšu SIA un "holdingu holdinga" struktūrām būvnieku reālais nopelnītās naudas apjoms tiek paslēpts?)
(Lai gan principā es redzu arī zināmu taisnību. Ja ir vecais zubrs Dzintars, kas apgroza 6 miljonus (un ir iekrājis 3 miljonu nodokļu parādus), un ir jaunais žiperīgais Madara (kuru, atceros, ap 2007. gadu reklamēja visādās jogas studijās utt, kā eko-kosmētiku, ļoti jau hip), kas būs jau 5 miljonus sasnieguši, tad jā, ekonomika mainās.)
-
9 rakstair doma
- skolu institūcija kā nozare
- 2016.10.30, 09:09
- >>>Afaik teachers are held in the same regard as doctors and lawyers in Scandinavia.
>>Nope, at least not in Norway or Sweden. Or possibly only in the sense that non of those professions are held in particularly high regard. And they certainly aren't paid like doctors of lawyers.
>This seems unlikely. Perhaps in Finland. But the Danish teachers that I know have complained about the collapse of respect for the job as well as the system for as long as I've known them.
Skolām vajadzētu saprast ka viņi ir nozare, kas ar saviem klientiem strādā [gandrīz] visa mūža garumā. Viņiem vajadzētu to izprast, nu, tā līdz kaulam. Bija gan jau iespējas, kuras netika izmantotas. Rezultāts: mēs, šobrīd pieaugušie, mēs vecāki, kas gatavojas laist bērnus skolā, skolas un skolotājus ienīstam. Ar pilnu sirdi pelnīta naida.
Ja pameklē, gan jau var atrast ziņas kur cilvēki cepas par to ka pirmajās klasītēs atcēla atzīmju likšanu. Man ilgu laiku nebija nekāda viedokļa par to: bet tagad pēkšņi es saprotu, cik ļoti svarīgi lai pirmajās klasītēs skolotājs nekļūtu par ienaidnieku bērnam.
Skolā es sāku iet, laikam, 1984. gadā. Pirmajās divās klasītēs audzinātāja bija tāda resna, nepatīkama bāba, īsa muciņa uz kājelēm. Es biju kreilis, un tajos gados par varītēm spieda mani rakstīt ar labo roku. Rakstīt ar kreiso nedrīkstēju. Un tas ko es ļoti spilgti atceros, ir kā man "glītrakstīšanā" (pēc tam tādu priekšmetu vispār atcēla) tā učene ar apvainojošām piezīmēm iegrieza vieninieku(!), jo ar labo roku vilktie burti nebija gana līdzeni vai gludi. Un pēc tā es skolotājiem vairs neuzticējos (da kā arī jebkurai personai kas ir autoritātes pozīcijā), vienalga lai cik laipni, kompetenti, adekvāti vēlāk viņi būtu bijuši, man viņi vienmēr ir bijuši draņķi, kas tikai gaida, kā iedurt nazi mugurā.
Kāda tajā gadā jēga bija likt 6-7 gadīgam bērniem žurnālā/dienasgrāmatā atzīmi, kaunināt klases priekšā, utt? Jā, skolotāji bija kara laikā uzaugusī paaudze, pārāk raupji un nejūtīgi (un arī resni - tāpēc ka badu pārdzīvojuši). Bet ar iespēju un tiesībām nākamo paaudzi lauzt un iemīcīt rāmjos pēc savas patikšanas.
Tad lūk, ja skolas/skolotāji gribētu mainīt sabiedrības attieksmi pret sevi, viņiem tikai būtu jāsāk ar nākamajām paaudzēm, no pirmās klasītes. Tas ko grūti saprast ir ka rezultāts parādīsies pēc 18-20-30 gadiem, kad tie bērni, ko viņi ir izskolojuši, nokļūs pie ruļļiem un pie lēmumiem.
Mums vairs neiestāstīsi ka skola ir kaut kas labs, vai cēls, vai izcils. Skolotāju retorikai uzticības kredīts = nulle.
Beigu beigās, skolām būtu jāveic vērienīga reforma un pašattīrīšanās, ja grib attieksmi pret sevi kaut kā uzlabot, bet to protams ir vieglāk pateikt nekā izdarīt.
Kā tā? Piemērs: katoļu baznīca. Melnsvārči ir pelnīti ieguvuši tādu ja ne aktīvu, tad latentu pedofīlu statusu, kurus ar bērniem vienatnē atstāt vienkārši nedrīkst. Un ja organizācija ar tūkstošiem gadu vēsturi, kurai līdzekļu ir gana, nespēj vērienīgi un radikāli paš-attīrīties un reformēties, tad ko sagaidīt no skolām? Skolām tak pat tādu virsvadītāju nav, tās ir vairāk amorfa, paš-vadīta masa, apmēram kā strazdu bars, ne vairāk.
-
6 rakstair doma
- 2016.10.27, 13:11
- Par Austrālijas bērnu atņemšanas kultūru. "In February 2008, the then prime minister Kevin Rudd addressed the national parliament and the Australian people to apologise to every person and Indigenous family devastated by the forced removal of children. We know them as the Stolen Generations. Delivered more than 10 years after the tabling of the Bringing Them Home report, it was, symbolically at least, the culmination of a milestone event in Australia’s national story.
[...]
"The distressing truth is that, today, Indigenous children are being removed from their families at a rate that is far higher than at the time of the apology."
"[...] compared with non-Indigenous children, Aboriginal children are: 6.6 times more likely to be subject to a notification of abuse or neglect; 9.8 times more likely to be the subject of a finalised child protection investigation; 9.9 times more likely to be the subject of a substantial finding of abuse or neglect; and 9.2 times more likely to enter out-of-home care."
"[...] statistics showed that Indigenous children were six times more likely to be removed for welfare reasons and that, in 1993, while Indigenous children comprised only 2.7% of Australian children, they were 20% of children in care."
"It was noted that Indigenous children were more likely to be removed on the ground of “neglect” rather than “abuse” with substantiated cases of neglect constituting 40% of all cases for Indigenous children, compared with 23% for all children."
"As of 30 June 2015, there were 43,000 Australian children living in out-of-home care as a result of the intervention of state welfare agencies. This represented 8.1 children per 1,000.
"In the same period, Aboriginal and Torres Strait Islander children comprised 15,000 of the 43,000 children removed from their families. This is 35% of all children placed in out-of-home care, yet Indigenous children are only 5.5% of all children aged 0-17. The removal rate for Indigenous children is 52.5 per 1,000.
"Most disturbingly this disparity is rapidly rising. At the time of the apology, the rate of out-of-home care for Indigenous children was 24 per 1,000. It has risen each year since then to 52.5 per 1,000 in 2015."
***
Ir visādas nianses, bet ideja diezgan vienkārša: tā kā Aborigēni ir parasti ļoti nabadzīgi, tad bērnus atņem par "ekonomisko vardarbību" - ka bērnam netiek (nevar tikt) nodrošināts pietiekami labs dzīves līmenis. Tā vietā lai mēģinātu ģimenes kaut kā atbalstīt, vai saliedēt, vai dot naudu, vai ārstēt - bērnu izņem un stāstam gals. Bet stāstam gals tas nekāds nav! Stāsts turpinās pēc 18 gadiem, kad bērns ir pieaudzis, no no audžu-ģimeņu vai bērnu namu(?) sistēmas tiek izspļauts ārā, sabiedrībā, lai "peld" vai slīkst pats.
Es par to visu rakstu un domāju tāpēc, ka uzskatu ka tāda "adopcijas noslēpuma" un tamlīdzīga slepenības sistēma ir ārkārtīgi kļūdaina, ļauna. Cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties savu vietu pasaulē, no kurienes viņš ir nācis, kas viņš ir, kas ir viņa bioloģiskie vecāki, un kā viņš ir dzimis, un tamlīdzīgi. Tas iet dziļāk par kautkādu prastu bioloģiju. Es uzskatu ka arī adoptētam bērnam ir jāzina no kurienes viņš ir nācis, un kas ir vecāki, lai viņš varētu spēt apzināties kas viņš ir. Melot, mēģināt bērnam iestāstīt ka viņš ir kāds cits, kāds, kas viņš nav, ir kļūda.
Te, piemēram, var pievilkt to ideju ka dažreiz izdomā BabyBox aizliegt, jo lūk, tad bērnam nebūšot iespēja uzzināt, kas ir bijuši bioloģiskie vecāki. Lai gan ir skaidrs ka tas tāds blefs. Reāli nepieciešams ir vienkārši nodrošināt veidu kā bērnu atstājušie vecāki var nodot informāciju par sevi, nebaidoties no represijām. Jo ir jāpieņem kā fakts, ka daudziem jaundzimušais ir par grūtu. (Es varētu izteikties arī rupjāk, bet princips ir tāds pats - ne visi bērni ir gribēti vai paceļami. Valstij izlikties, ka ir kaut kā citādi, būtu muļķīgi.)
[Reāls problēmas risinājums (pasaules pār-apdzīvotības apstākļos) pieskaras eigenikas tematam sāpīgi tuvu, un tāpēc par to kaut kā taktiski runāt ir grūti.]
-
0 rakstair doma
- 2016.10.17, 09:56
- jāpiezīmē, svētdiena bez saldumiem (un ievērojami mazāk datoru) bija daudz, daudz paciešamāka nekā sestdiena ar saldumiem un sekojošām bļaušanām un histērijām. cukurs ir inde.
-
1 rakstair doma
- 2016.10.17, 08:19
- ja tas Liepājā nogalinātais puisis tiešām bijis piekauts, tad piesiets pie koka un dzīvs sadedzināts, tad Latviju var apsveikt ar to, ka valstiņa kā EU nabadzīgā province ir nogrimusi līdz tādam ASV vidienes šausmu filmu līmenim, kur vietējie slepkavīgie pamatiedzīvotāji degradēti līdz ārprātam. Gluži Children of Potato/Deliverance/Hills Have Eyes līmenis.
Tas ir tāds kā komentārs par populācijas garīgo veselību vispār.
-
2 rakstair doma
- 2016.10.16, 10:42
- mazā [dārziņā] iemācījusies spļaudīties un "es tev uzspļauju!" izteicienu. nācās diezgan strikti paskaidrot, ka tāda uzvedība mājās netiks paciesta.
***
vakar ikdienišķai saldumu ēšanai laikam pienāca gals un punkts. agrāk es viņai šad un tad iedevu kādu konfekti pēc vakariņām - ja vēders pilns un vairs neēdīs. tas, principā, tāds gājiens lai viņa pārstātu īdēt ka vēl grib ēst, un lai ātrāk iet gulēt. diežēl viņa izdomāja ka varbūt konfekti apēst var, bet īdēt nepārstāt. nu tad arī zaudē visas saldumu privilēģijas.
šorīt paēda auzu pārslu biezputru, dabūja vītinātu (itāļu) salami šķēlītes par desertu.
-
1 rakstair doma
- 2016.10.13, 08:49
- Interesanti kā Theranos stāsts beidzas tā pat kā Therac stāsts pirms 35 gadiem.
***
Klausījos podkāstus. Tagad jau katrs, kam ir vārds, un kam nav slinkums, taisa kaut kādu podkāstu. (Kā Anna Faris, piemēram, aktrise kurai nav izdevies izsisties, vai Kevin Smith, kam agrāk bija krampis, bet vairs nav. Kaut kā taču jākuļas.) Ar šiem podkāstiem (un youtube raidījumiem) interesanta šķiet kultūras fragmentācija kas šobrīd notiek.
Ja agrāk bija kaut kādi centrālie TV šovi un vai nu tu biji TV vai nebiji (t.i., centralizēti tverta patērētāju uzmanība), tagad par katru vis-sīkāko nišu var aiziet pietiekami lielā dziļumā, galvenais tikai lai interesenti būtu.
(Man šis arī sasaucas ar faktu ka Wikipedia sāka visus nišas projektus un intereses dzēst, ieviešot savu "Notability" doktrīnu, bet ir izrādījies ka nišas projekti aiziet paši uz saviem wiki, un ļoti labi dzīvo (piemēram Minecraft wiki, vai Wookiepedia, vai Pokemon wiki). Lai gan Wikipedia varēja tam visam būt kā jumta projekts. Bet negribēja, jo tas "novērsīšot uzmanību" no wikipedia svarīgās, akadēmiski nopietnās un "notable" misijas.)
Tagad, kā ar TV nāvi, visi mazie raidījumi un raidījumiņi, kas agrāk būtu cīnījušies par nonākšanu lielā, [sabiedriskā,] centrālā TV apritē vienkārši cīnās neatkarīgi - iegūst kaut kādu auditoriju, iegūst kaut kādu finansējumu, un ņemas. Nav jārāpo pa zemi TV studiju (vai radio staciju) priekšā. Atšķirība ir tur, ka tagad nav iesaistīta nekāda gaiteņu un birokrātu gatekeeper varza. Tikai darītāji.
Interesanti ir tas, kā fragmentācijas rezultātā viss ir demokratizējies, ir tieša pieeja tiem cilvēkiem kas reāli dara, bet reizē arī vairs nebūs tādu super-zvaigžņu, AAA raidījumu ar lielu budžetu un milzu iespējām. (OK, tas laikam jau sen tā. Vācijas piemērs ir ļoti pamācošs - ir sabiedriskā televīzija, ir TV nodoklis - katra mājsaimniecība maksā apmēram 200 euro gadā, sab.medija budžets ir gandrīz 2x lielāks nekā BBC, bet atdeve - sūdi kaut kādi. Nauda tiek iztērēta TV funkcionāru algām un pensijām. Reāli raidījumiem tiek atmesti kaut kādi graši, un arī raidījumu kvalitāte ir vnk izsmiekls, tāds bez-talantīgu amatieru līmenis. *Nospļaujas*.)
-
8 rakstair doma
- 2016.10.12, 09:36
- Vakar ieskatījos Westworld. Jā. Ļoti spēcīgs pieteikums. Pēc asociācijas uzreiz atsauca atmiņā Humans seriālu, kuram, izrādās, 30. okt. nāk jaunā sezona klajā.
-
1 rakstair doma
- fitnessover38
- 2016.10.10, 10:11
- traģēdija ar treniņiem ir tas, cik viegli ir nodomāt - "ai, atlikšu šodien, labāk rīt", un nemanāmi attapties ka iepriekšējais treniņš bija tieši pirms 7 dienām.
vēl lielāka traģēdija ir arī tas, kā treniņi dod morālu licenci ēst nedaudz vairāk, nedaudz palaisties ar saldumiem, apēst konfekti šad un tad... un nemanāmi attapties ka dzīvsvars atkal uzaudzis pie 100 kg.
šobrīd mans mērķis būs pietupieni ar 55kg uz stieņa (kopā 75 kg. lai var ar 50kg uz stieņa komfortabli strādāt. tagad atsākot esmu ar 25 kg).
OHP gribu atkal 30kg uz stieņa (kopā 50 kg ftw)
Bench - nekasa, pie 40kg - 45kg uz stieņa arī var palikt.
-
9 rakstair doma
- 2016.10.06, 12:46
- Šorīt no rīta dzīvoklī termometri rāda 21.1-21.7°C bet tāds aukstums jau velk. Rokas (pirksti) salst. Mitrums: 58-62% rH.
Skatīsimies kad apkuri sākt darbināt: parasti sanāk novilkt līdz kad esi kārtīgi saaukstējies, klepo un puņķi tek, tad izlem: pietiks salt.
-
1 rakstair doma
- 2016.10.05, 12:24
- Tātad... VID vēlas bloķēt pieeju "negodprātīgām tīmekļa vietnēm", PVD savu darbu par padarītu uzskata, ja izdodas kādu kafejnīcu aizvērt, IZM vērtēs vai skolotājs ir vai nav pietiekami lojāls valstij.
OK, PVD mandāts nav veicināt uzņēmējdarbību, bet tikai rūpēties par patērētāju drošību. Varētu jau runāt, ka tik mazā valstī kā Latvija, katrs mazais (mikro) uzņēmums ir zelta vērtē, bez mazā nebūs lielā, utt utt, bet nu ja nav, tad nav. Es varētu vienīgi ieteikt no PVD izdalīt atsevišķi speciālu vienību kas pirmkārt nevis kontrolē, bet palīdz mazajiem, tikko strādāt uzsākušajiem uzņēmumiem.
Par skolotājiem un valsti ir tāda interesanta lieta, ka termins "valsts" neizbēgami aizripo uz to pusi, kur ir valdība, ministru kabinets, ministrijas, valsts aparāts un visi tie birokrāti un ierēdņi kas likumus un normatīvos aktus izdomā un/vai seko to izpildei. Kā pretstats privātajam iedzīvotājam kas strādā privātajā sfērā un ar valsts aparātu nav saistīts.
Pats valsts aparāts bieži vien nav lojāls Satversmei - paskat cik bieži Satversmes tiesai nākas atcelt likumdevēju pieņemtos likumus, kā Satversmei neatbilstošus. Katra tāda reize nozīmē, ka likumdevēja vara ir kārtējo reizi bradājusi Satversmi ar kājām. Vai iesaistītos politiķus/ierēdņus/birokrātus soda, vai atlaiž no darba? (Bet vajadzētu gan.)
***
Un VID (+ Finanšu ministrija)? Viņu mandāts ir tikai iekasēt nodokļus. Varbūt tā kā arī nedaudz veicināt uzņēmējdarbību (lai gan tas ir tomēr Ekonomikas ministrijas paspārnē), lai kopprodukts augtu, un lai apritētu vairāk naudas, no kā nodokļus iekasēt. Tad par ko šeit VID vaimanā? Izskatās, par to ka "veicot tirdzniecību tīmekļa vietnē, tā ir jāreģistrē VID kā uzņēmuma struktūrvienība", bet es pat īsti nesaprotu, kā tas vispār situāciju mainītu attiecībā uz nodokļu saistībām?
Ja uzņēmumam ir ienākums, un ir, piemēram, saistības nomaksāt PVN, bet uzņēmums nodokļus nav samaksājis, vai tiešām VID vis-efektīvākā metode būtu tieši bloķēt mājas lapu? Nevis, piemēram, uzlikt arestu bankas kontiem, ar policiju apciemot uzņēmuma īpašniekus, vai arī tiesāt un iesēdināt par nodokļu nemaksāšanu? Ja ir ienākums, kāda vispār atšķirība kādā veidā prece ir pārdota? Vai pa telefonu sazvanīts un vienojošies par pirkšanu pārdošanu, vai pēc kataloga pasūtīts, vai tīmekļa vietnē... Ja ir radies ienākums, tad nodokļu aplikšana nekā nemainās no tā, kādā veidā ir norisinājuses preces pārdošanas (pakalpojuma saņemšanas) līguma noslēgšana.
(Vācijā, piemēram, interneta veikali bieži vien ir tādi dīvaini - sakarā ar to ka gan interneta attīstība Vācijā ir bremzēta, un ka integrācija ar banku pakalpojumiem ir tizla, un arī ka bankas ir ļoti nemodernas ("konservatīvas") un nekādu integrāciju caur internetu īsti nepiedāvā, un kredītkartes iedzīvotāji praktiski nelieto, jo uz parāda dzīvot nemīl, tad interneta veikals ļauj tikai veikt pasūtījumu, un samaksai vienkārši atsūta savus bankas rekvizītus, un lūdz veikt pārskaitījumu. Bieži ir vēl interesantāk - veikals izsūta preci, un līdzi paciņā ieliek rēķinu, lūdzot vnk apmaksāt pēc paciņas saņemšanas. Veikals tas ir ļoti nosacīti. Viss notiek caur epastu, var teikt. Ir tāda detaļa, ka Vācijā ir ļoti spēcīgi mehānismi kā drāzt tos, kas preci pasūta "uz rēķina", bet pēc tam nesamaksā.)
Man kaut kā liekas ka VID kaut ko nepasaka līdz galam. Ka viņi to vēlmi bloķēt mājas lapas priekš kaut kā cita grib, ne jau priekš tam lai nodokļus iekasētu. Vispār, viņi mēģina cauri izsist kaut ko, kas pavisam NAV saistīts ar iestādes misiju un mandātu. Tā ka mazāk centieties domāt, kā uzņēmējdarbību bloķēt vispār, bet vairāk domājiet par to kā izsekot naudas plūsmas, ienākušo naudu un attiecīgi aprēķināt [nesamaksātos] nodokļus, un tos piedzīt vai pietiesāt trūkstošo kaut kā citādi.
Un, raugi, padoms: parasti uzņēmumiem/privātpersonām vislielākie sodi ir par ienākumu slēpšanu, par tādām mahinācijām cilvēkus arī cietumā var iesēdināt. Uz to arī citu valstu nodokļu iestādes spiež. Cilvēki no cietuma baidās, nodokļus maksā godīgi.
***
Jā, varētu vēl pateikt ka tie uzņēmumiņi ir tik maziņi, ka viņus citādi trenkāt neatmaksājoties. Nu, līdzīgi kā VID cenšas apzvanīt cilvēkus kas SS.lv ielikuši sludinājumu ka kaut ko pārdod (drēbes lietotas, utt), un tad šos drāzt par "nereģistrētu uzņēmējdarbību". Citur neapliekamie minimumi ir tik lieli, ka ieņemumu dienesti pat neiedomājas kaut ko krāmēties. Ja gada neapliekamais ienākums, piemēram, Vācijā, ir €8354, tas ir, jebkāds ienākums zem šī ir aplikts ar 0% likmi, tad skaidrs ka Finanzamt ar niekiem nekrāmēsies. Kad sāks krāmēties, tur jau būs solīdas naudas summas, solīdi uzņēmumi, un solīdi rēķini.
Es pat varu iedomāties ka Latvijas VID, kā tādi šuneļi padzirduši ES grib piedzīt no Apple nesamaksātus nodokļus €13 miljardu apmērā, grib savā Latvijas mērogā kaut ko līdzīgi izdarīt. Tikai negrib neko pētīt un izsekot. Sak', ja mēs store.apple.com, apple.de, apple.ie un apple.lv dievzemītē nobloķēsim, tad jau Apple riksīšiem atjozīs filiāli reģistrēt, un uzrēķināto PVN par nopirktajiem daiktiem godīgi nomaksāt.
-
6 rakstair doma
- 2016.10.02, 13:20
- Par UK bērnu atņemšanas kultūru. Sistēma, kad tā ir ieskrējusies, strādā uz to, lai sevi palielinātu. Ja sociālais dienests redz, ka var paplašināt savu darbības lauku, un piesaistīt vairāk naudas un darbinieku, tad neko daudz nav jādomā - jāņem tik vairāk bērnus nost, iekšā audžugimeņu un adopcijas sistēmā. Ir skaidri redzams ka sociālie darbinieki nemēģinās strādāt ar ģimenēm, vecākiem lai bērnus ļautu paturēt ģimenē: sistēmiskā izteiksmē tas nav produktīvi. (Lai gan valstiskā izteiksmē, būtu ļoti produktīvi tērēt resursus lai palīdzētu tieši vecākiem, tieši pieaugušajiem, lai ļaut viņiem tikt galā ar emocionālajām, ekonomiskajām, un tamlīdzīgām problēmām. Un tad ar bērniem viss būs kārtībā automātiski. Kāds labs padoms vecākiem: "nevajag censties bērnu audzināt. sākt vajag ar pašu sevi, audzināt sevi, un tad jau bērns saņems visu ko viņam vajaga".)
Sistēma tā nestrādā. Tam, kā UK šajos gados ir tik dramatiski audzis atņemto bērnu skaits (+ skaits ar gadījumiem "procesā") būs ārkārtīgas sekas nākotnē: tas ko soc.darboņi negrib saprast, ka ar bērna atņemšanu jau nekas nebeidzas (nu, priekš darbinieka, var teikt, beidzas: var ķerties pie nākamā bērna). Nē, bet, priekš valsts nekas nebeidzas, viss turpināsies 18-20 gadus, līdz bērns ir pieaudzis, un varētu paprasīt veikt gala norēķinu ar darboņiem. Kad pieaugs tie bērni, kas šajos gados, kopš 2009. gada, epidēmiski ir nevajadzīgi atrauti no ģimenes. (Kāpēc "nevajadzīgi"? Varbūt tas bija vajadzīgs lai nodrošinātu bērna veselību un drošību - jā jā, bet priekš tam nav jāizolē bērns, vecāku(s) aizgrūžot bez palīdzības prom.)
Es šeit kritizēju likumus, un tā kā likums ir uzrakstīts - ka fokuss ir tikai uz bērna dzīvības "izglābšanu". Nekas, ja tiek sačakarēta viņam visa dzīve. Kāpēc sačakarēta? Tāpēc ka nauda, līdzekļi kas būtu izmantojami palīdzībai, tiks izgrūzti citur, tie tiek tērēti absolūti kaut kam pavisam citam! (Tas, anglijas konservatīvajai sabiedrībai kaut kā ir asinīs - ka palīdzības saņēmējiem ir to jābūt "pelnījušiem". Ja cilvēks kaut ko "nav pelnījis", tādam ļaus nosprāgt renstelē ar vistīrāko sirdsapziņu.)
Un tas ir kaut kā ļoti angliski, orveliski, kā mātei izlemj atņemt bērnu, tāpēc ka viņa ir depresijā - depresijā par to, ka viņai grib atņemt, un atņems bērnu. Vai - kā mātei atsaka regulāras tikšanās ar bērnu, jo viņas emocionālā vēlme bērnu atgūt traucēs bērna adopcijai, un pēc tam nākamajā teikumā - bērnu ir jāvirza adopcijai audžu ģimenē, tāpēc ka viņš no mātes pa procesa laiku ir atsvešinājies. [Tas, pēc formālas loģikas - ja māte nebūtu emocionāli sagrauta par to kas notiek, un nebūtu ieinteresēta bērnu atgūt, tad regulāras tikšanās varētu notikt, bērns būtu ieguvis saikni ar māti, un adopcija netiktu virzīta. Sistēma atsakās redzēt to, ka tikai pati ir esošās sitācijas izraisītājs. Kāda cita angliska aksioma: "Free to those who can afford it, very expensive to those who can't."]
***
"The number of care cases being dealt with by the family courts in England and Wales has risen from an average of about 6,500 a year before 2009 to about 15,000 this year."
"“If… the current rate of increase of [around] 20% were to continue for the next three years, by 2019-20 the figure would have climbed to over 25,000,” [...]"
"Munby [Sir James Munby, the president of the family division] said the reasons for the increase were not entirely clear. “There are, in principle, three possible causes for the increase: (1) that the amount of child abuse/neglect is increasing; (2) that local authorities are becoming more adept at identifying child abuse/neglect and taking action to deal with it; (3) that local authorities are setting more demanding standards – in other words, lowering the threshold for intervention.
"“I do not believe that child abuse/neglect is rising by 14%, let alone 20% a year. So this cannot be the sole explanation. It follows that changes in local authority behaviour must be playing a significant role.”"
***
"One woman who sought help from Newcastle Women’s Aid said she felt judged by social services. “They said I was too upset to look after my child but, of course, I was upset they were going to remove him,” she said."
***
The death in 2007 of Peter Connelly, 17-month-old “Baby P”, prompted a rapid rise in the number of children taken into care. [...] Terror of being seen as responsible for “another Baby P” is thought to have contributed to a highly risk-averse culture in children’s services. This fear may be why the number of babies removed from their mothers at birth has increased so rapidly: according to professor Karen Broadhurst, it more than doubled between 2008 and 2013, from 802 to 2,018. By the end of March 2015, there were 69,540 children in local authority care.
Another factor is an increased focus on emotional harm. If proved on the balance of probabilities, risk of this is an acceptable basis for a UK court to sever a parent’s legal bond with their child. By 2013, the number of children on child-protection plans due to emotional abuse was more than six times as many as for sexual abuse, and nearly three times as many as for physical abuse.
Of the children who become involved in care proceedings, about four in 10 end up in long-term foster care or are adopted; Broadhurst’s research found that just one in 10 babies removed at birth will be reunited with their mother.
***
"[...] more recently the cases of Re B and Re B-S stated local authorities could not cite resource issues as a reason for pursuing permanent separation of a child from its family.
"Early intervention does cost money, but compared with putting a child in care, specialist treatment is not expensive. A therapist at even a high rate of £100 an hour, once a week for two years comes in at under £10,500. By contrast, a local authority taking a care case to a final hearing costs £4,825 in court fees alone. Add in the bill for instructing counsel and expert witnesses, plus a foster placement for an infant that can run to over £100,000 per year and the potential savings from a parent being able to look after their own child – taking no account of the human factors involved – are immense."
"For Prof Brid Featherstone, the split between adults’ and children’s services has been “disastrous” in terms of looking at families’ holistic needs at an early stage. Child protection social workers, she says, have little option but to interpret their role in “the very narrow sense of being simply there for the child”."
-
1 rakstair doma
- 2016.09.25, 13:11
- ARQ man patika, lai gan kaut kā ļoti jūt* ka ir mazbudžetnieks. Tāda versija par time-loop, ja atceramies par Edge of Tomorrow. Kas man patīk ir veids kā parāda, kāpēc "filmās" notikumi notiek tā kā tie notiek - pirmajā iterācijā "The End" ir jau 2. minūtē (jo čalis vispirms pamanās neveiksmīgi krītot nolauzt kaklu). Un tā tālāk.
Bet Edge of Tomorrow ir grāvējs, tāpēc ka atļaujas izplest spārnus un lidot, bet ARQ ir mazbudžetnieks, un slapstās pa tumšiem pagrabiem.
__________________________
* Piemēram, Primer to maz-budžeta faktu nejuta, lai gan ARQ budžets ir ap 2m, bet Primer budžets bija 7k (!). Nauda, īsāk sakot, iztērēta, bet uz ekrāna nav ko parādīt. Mazbudžetnieki vispār ir raksturīgi ar visai neharizmātiskiem aktieriem - pat ja sižets neplīst pa visām vīlēm, tad aktieri tēlo kā uz skatuves... Piemēram, "Paradox" sižets un samezglojums teorētiski ir interesants, bet aktieru spēle nebaudāma; vai arī "Synchronicity", kur pielaizītā frizūra uz plakāta vien atsit jebkādu vēlmi spiest play.
-
5 rakstair doma
- 2016.09.25, 12:12
- Biju treniņus pametis uz atvasaras rudens "karsto laiku". Izrādās - vesels mēnesis žviks un apkārt. Pēdīgi patrenējos 21.08, un tagad jau 23.09 lēnām sāku atkal kustēties.
Man pavīdēja doma, ka kādam cilvēkam ka iesākot treniņus absolūti no nulles, svaru kāpināt pirmajās 3 nedēļās vajadzētu pavisam, pavisam minimāli. Piemēram, pa vienam kg uz katru treniņu. Pat ka cilvēks it kā celt varētu ātrāk un vairāk, pozitīvāka lieta ir ka viņš visas 3 nedēļas uz treniņiem staigā, treniņš ir īss, ap 20 minūtēm, bez svīšanas un sāpēm, un nav īpaši jāgatavojas. Pēc 3 nedēļām ir izveidots ieradums, ir bijuši kopā 9 treniņi, un tad var sākt Starting Strength (SS) progresiju tā nopietnā veidā, jo risks ka cilvēks pametīs nodarbības dēļ tā ka pārāk ātri pārāk smagi sāk iet, ir minimizēts. Galvenais ir izveidot ieradumu.
Ja sāk absolūti no nulles, ja ir virs 30 gadi vecs, pirmajā nedēļā es teiktu vajag visas 3 nodarbības ar pliku stieni veikt. Vēl vairāk - "nulltā nodarbība", iepazīties ar 5 pamata kustībām kuras veic ar olimpisko stieni, vnk veikt ar slotas kātu. Jo ja cilvēks neko nav kustējies, pat uztaisot 25 pietupienus (4x8 piemēram), otrā dienā kājas stīvas (DOMS). Tuvojoties 40 gadiem, uztaisot 3x5 pietupienus pēc absolūtas mēneša bezdarbības, jau kāju muskuļi sāk streikot un murmina ka saraus krampī.
Tātad, pirmajā nedēļā, tikai kustības ar pliku stienu. Pirmajā reizē tikai 3 piegājieni pa 5 atkārtojumiem, otrajā varbūt 5x5, trešajā kaut vai AMRAP (as many reps as possible) pēdējā piegājenā. Pa 3 nodarbībām iemācās pareizu formu, un ieelpu/izelpu varbūt. Tad sāk likt virsū svaru.
Ceturtajā nedēļā jau var sākt standarta progresiju. Pietupieniem - pa 2.5 kg katrā reizē klāt (1.25kg+1.25kg mazās platītes), Bench on OHP - pa 2.5kg starp tiem rotē (vienā reizē bench, otrā reizē OHP), bet tur bez mikro-svariem drīz vien neko neiesākt. Tad turpina kāpināt pa 250g+250g mazās ripiņa katrā reizē. Trešais vingrinājums - deadlift, tur pa 5kg var droši kabināt virsū katrā reizē. (Nu, līdz 90-100kg svaram diezgan droši.)
Iekš SS rotē deadlift vienā reizē ar power clean otrā, un Strong Lifts (SL) rotē deadlift vienā reizē ar row (Pendlay row) otrā.
***
Galvenais ir izvairīties no impulse mēģināt uz stieņa uzlikt vairāk svaru. Bet mantrai īstenībā ir jābūt - palēnītēm, parīt vienalga atkal nodarbību, vēl visu paspēsim.
Otrais galvenais ir pašā-pašā pirmajā nodarbībā veikt ļoti minimāli. Tik-tikko pacilāt, un gatavs. Ne vairāk par 15 atkārtojumiem. Otrā dienā ķermenis vienalga smelgs (DOMS - Delayed Onset Muscle Soreness). Tas, nākamajā nodarbībā (tas ir - izlaižot vienu dienu) var jau atkal normāli celt.
Es nekad nesapratīšu kas tie par treneriem tādi, kas pieļauj pirmajā reizē tā samocīt sevi, ka cilvēks vairs otrā dienā paiet nevar. Jā - ar pietupieniem vispār ja uzliek svaru par ātru, var tā pastrādāt, ka kājas jau tur pat ģērbtuvē atņemas, un cilvēks vai nu a) nevar nokāpt pa kāpnēm no kluba lejā, vai b) nevar mājās uzkāpt pa kāpnēm. (Pie tam, uzkāpt ir vieglāk, jo var vienkārši uzrāpot, jeb pa margām uzvilkties augšā.)
Līdzīgi kā ir dzirdēti tie stāsti, ka cilvēku pieņem darbā, nu tur noliktavā kastes kraut, vai mucas cilāt, un tādu šoka terapiju uztaisa, ka šis otrā dienā protams darbā vairs neierodas. Lai gan, ja ir kaut mazākā izpratne par fizioloģiju, pirmajā darba dienā iedotu trīs (četras) kastes pacelt (ar iesildīšanos un parasto kustību iemācīšanu), otrā diena atslodzei, trešajā dienā 6-10 kastes pacelt, ceturtā diena atslodzei, un tad piektajā dienā jau var normāli strādāt, muskuļi sapratuši kas ir par lietu un sākuši pielāgošanās režīmā strādāt.
Muskuļi adaptējas slodzei. Muskuļi lieliski atsaucas uz progresīvu slodzes kāpināšanu, adaptējas izaugot (vajag tikai daudz proteīnu uzturā). Kāpēc tad tādi darba devēji spītīgi mēģina pirmajā dienā "šoka terapiju" taisīt, it kā absolūti neko nezinātu? Ha, ja citādi nevar, tad vajag pirms pirmās darba dienas veikt 2 sagatavošanās nodarbības, kā es teicu, pirmajā reizē 2-3 vienības, otrajā 6-10 vienības, un trešajā reizē var ierasties kā uz pirmo darba dienu ar normālu slodzi...
-
0 rakstair doma
- 2016.09.25, 09:56
- I must agree - Java's decision to not support custom operators, and force folks to use method names for whatever obscure operations they want to implement (and side stepping the whole dumb issue about operator precedence, binding rules and order of evaluation) was genius. (Annoyed as I am how useless is "==" operator that does pointer comparison on 2 objects, forcing you to call "Objects.equals( obj1, obj2 )" is very readable, and also makes you recognize the fact that deep-comparison will be performed on 2 objects to establish their equivalence.)
And on other hand, by example of Scala we easily can see how the operators support will get abused, devolving the language into yet-another write-only Perl clone by unscrupulous practitioners. Complete with _ underscore magic, folks manage to reduce their code into unreadable line-noise garbage, all while mumbling about "conciseness" and maybe "expressivity" of their code.
Take just the standard operators - ::, #::, ++, :+, +: - it's remarkable how they make code difficult to read for a novice, because their semantics are completely disconnected from appearance.
Allowing language users to define new operators using entirely symbolic characters is a mistake. Language users now are attempting to use some unicode arrow characters to make their code look like mathematic notation. (Speaking of maths, I really dislike all the greek letters and single-char identifiers with subscripts and prime ', markers and what else. Yeah mathematicians will say once all notation is internalized, then some maths will simply "look right" or "look wrong" at glance, and individual is able to "see" a solution without having to consciously derive it. Well screw that, programming does not work like this. You should be able to read a program like piece of literature.)
The unreadability of Scala stack-traces is another downfall. Because the language encourages the creating anonymous functions (closures, whatever), then chaining the methods together with lazy evaluation, when finally the method blows up you have no way to trace it back to original line of source that introduced the issue.
It's laughable how ScalaUnit is unable to navigate back to original "assert" line in code which triggered the test failure.
-
0 rakstair doma