Faith Club
Faith Club
- 2021.08.10, 19:52
- Ja Tenet sižets neliek mieru.
***
Par nopietnākam lietām: ASV sāk skatīties kā tā nākas, ka no "audžuģimenes" (foster care) sistēmas bērni pa tiešo nokļūst cietumu sistēmā. Es uzsvēršu vēlreiz: tāda nežēlīgā sistēma ne tikai vecākiem atņem bērnus, bet bērniem atņem vecākus, ģimenes. Kad bērnam atņem vecākus, tam atņem visus, kas par viņa likteni varētu interesēties, kautkādas saknes vai piederības izjūtu. Bērns sistēma pazūd kā akas melnā caurumā, plunkš, visi gali ūdenī.
Sistēma it kā izliekas ka nu tik "glābs bērnus", bet taču jāglābj ir viss kopā, visai sabiedrības šūniņai ir jāpalīdz. Piespēlētu vecākiem atbalstu, pabalstu - un raugi, nav arī bērns jāatņem. Bet diemžēl sistēma tā nevar, sistēma var tikai caur neizsakāmu nežēlību. Jo... vēlētāji nesapratīs? Vai kā?
Nu, ASV tas tā tipiski, tur tieslietu jomā patīk atriebt, kas principā nāk no kristīgo fundamentālistu sektām, kas pirmie topošo ASV kolonizēja.
-
3 rakstair doma
- 2018.08.08, 15:27
- Norvēgijas viens no galvenajiem bērnu atņemšanas Barnevernet psihiatrijas ekspertiem izrādās pedofīls. Bērnus no ģimenēm ārā, pedofīlijas tīklos - iekšā!
"The experts’ report – based on information from many health and childcare professionals as well as their own observations – concluded that the little girl’s “development would be limited” if she remained with her mother.
The report said: “This is because the mother does not recognise her daughter’s basic needs and does not perceive the mental harm she may have suffered” while in her mother’s care. ".
https://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/norways_hidden_scandal
***
"'Guilty of being poor': does California couple's poverty amount to child abuse?
Three children were found living in a plywood box, but friends defend their parents as good people who fell on hard time"
Kalifornijā atņem bērnus jo vecāki ir pārāk nabadzīgi. "Materiālā vardarbība", laikam to nosauks - ja vecāki nespēj bērniem dot visu dēļ savas nabadzības.
-
2 rakstair doma
- 2018.04.29, 20:21
- "Lemn Sissay has spent the past two years seeking redress from Wigan council for his childhood in care. “I’ve heard some people have committed suicide going through the legal process and I can understand how it could happen. I didn’t know it would be so violently intrusive into who I am. [...] "
"Sissay has made several documentaries about the search for his family and his 25-year battle to get hold of his files from Wigan social services. He grew up in care even though his mother, a young upper-class Ethiopian who came to Britain to study, wrote letters begging the council to return her baby once she was better able to look after him. Her requests were ignored. Instead, he was renamed Norman by a social worker called Norman and permanently fostered by a local white family of devout Christians."
"When Sissay hit adolescence and became a bit rebellious (staying out late, eating cake when he was forbidden to do so), his foster parents told him he had the devil inside him, returned him to Wigan social services like he was an overdue library book and stopped all contact [...]. He was 12 years old."
"At 18, he left the care system, in shock, without a penny to his name or any qualifications. He would not be reunited with his birth mother until he was in his late 20s."
-
0 rakstair doma
- 2018.03.25, 11:37
- Kārtējais(ie) gadījums(i) UK, Herefordshire.
"A boy was kept in local authority care for nine years, the whole of his life, on a stopgap basis that should never have continued beyond a few months, a high court judge has revealed.
"[...] a damning family court judgment that accused Herefordshire county council of “dreadful failures” for keeping 14 children in care for “wholly inappropriate” periods of time without court approval."
Herefordshire bāriņtiesas nevis gudro kā palīdzēt ģimenēm, atkal apvienot bērnus ar vecākiem, bet gan shēmo kā bērnus paturēt savā audžuģimeņu(? vai bērnunamu?) sistēmā. (Līdz laikam jau pat 16 gadiem, bez permanency, tikai uz pagaidu nosacījumiem - beigu beigās lai bērnu, kas 16 gadus sasniedzis izmestu uz ielas, bez vecākiem, bez aizbildņiem, bez adopcijas, bez audžuvecākiem - acīmredzami.) No naudas aprites viedokļa: ir līdzekļi ko maksāt audžuģimeņu sistēmai, bet naudas ar ko palīdzēt bioloģiskajiem vecākiem - nav. Ja padome bērnu atdotu atpakaļ, tad sistēma zaudē naudu: un sistēma pret to [automātiski] cīnās. Naudai jāpaliek sistēmā: bērnu jāpatur sistēmā.
-
0 rakstair doma
- 2018.03.25, 11:06
- Vakar pamanīju tādu "medical kidnapping" terminu, un pēc tam jau uzraku Guardian rakstu par to ka ir tāda "shaken baby syndrome" medicīniska teorija, kas varētu būt pat ļoti apšaubāma.
"Despite the certainty with which police, hospital staff and their local authority treated Effie’s parents, the science that underpins shaken baby syndrome is anything but sure. In fact, questions about whether the triad of symptoms found in Effie’s scans are caused by abuse or other innocent events have seen medics, scientists and the police go to war. [...]"
"On one side, there’s the view of the police, prosecutors and the medical establishment: when this triad of symptoms is found, it very strongly suggests shaking, even when other signs that a baby has been aggressively shaken, such as bruising, neck injuries or fractures, are absent."
[...]
"Meanwhile, across the US and UK, alarm about hidden child abuse was rapidly accelerating. Everyone knew that child-abusing monsters looked like perfectly ordinary-looking mums and dads – and perfectly ordinary-looking mums and dads were everywhere. The 1980s saw the emergence of the “satanic panic”, in which parents and carers were imprisoned for bizarrely deviant crimes. Fran and Dan Keller of Austin, Texas, were falsely accused of forcing children at their daycare to drink blood-laced Kool-Aid and watch the chainsaw dismemberment and graveyard burial of a random passerby. Despite the hallucinogenic insanity of the charges, the Kellers spent 21 years in prison. (The couple were released in 2013 and fully exonerated in June this year.) The UK was not immune to such hysteria. In 1987, 121 youngsters in Cleveland were judged to have been abused, and removed from their homes, many on the basis of a test that judged levels of “anal dilation” that turned out to be associated with other factors such as severe constipation.
"By the late 1990s, public scepticism was growing. The accusations had become too wild, journalists were investigating and a number of prosecutions failed. But just as things were calming down, the public’s fascination was reignited by shaken baby syndrome. Attention turned from “satanic abuse” to the possibility that the babies of perfectly innocent-looking caregivers were being violently shaken."
"Norman Guthkelch, the British neurologist who’d first mooted the concept, became convinced that rampant injustices were taking place, and became a late-life campaigner against the “dogmatic thinking” of triad believers. It then emerged that John Caffey, who published his influential 1974 paper shortly after Guthkelch, had based his theory about “whiplash shaken infant syndrome” primarily on a Newsweek scare story about an evil nanny who had harmed 15 children and described aggressive winding and shaking in an interview."
[...]
"When Craig Stillwell hired a solicitor who specialised in cases like his, she asked him: “Have you heard of Ehlers-Danlos Syndrome?” [...] Carla paid £250 for blood tests. By Valentine’s Day 2017, all the results had come in. Both Carla and Effie had EDS. It made sense to Carla. “It answered so many questions I had about myself,” she says. Carla bruises easily and spectacularly."
"In April 2017, the family court took evidence from six expert witnesses, including haematologist Dr Russell Keenan, who testified that Effie’s condition could lead to spontaneous bleeding “with no trauma whatsoever”. The judge ruled that Effie’s collapse was “most likely the consequence of a naturally evolving disease”. She praised Craig and Carla’s “maturity and restraint” and acknowledged the “unimaginable horror” they had lived through. Effie is now back with her parents and thriving."
"But one expert witness was unmoved by Carla’s diagnosis: Stoodley. “He was horrible,” says Carla. “He was always saying all this negative stuff and making it seem like it was fact.”
"“He was all for saying it was shaken baby [syndrome],” Craig says.
"Stoodley remains convinced Craig and Carla’s baby was shaken."
[...]
"Today, 16 years after Geddes published the paper that convinced Waney Squier she was wrong, and two decades after the awful drama of the Louise Woodward trial, the war continues. Prosecutors have silenced their most powerful courtroom enemies, and influential scientists continue to cast doubt on the science of the triad, while experts such as Colin Smith use compelling clinical evidence to convince judges and juries that the triad is, indeed, strong evidence of abuse."
"And for Stoodley, too, the facts are as certain as they have ever been. But, surprisingly for a man who has testified against hundreds of parents, he confesses to profound doubts about the justice of putting them in prison. [...]"
***
(Biju jau manījis kā piemēram, gadījumu Surrey, kā Von Willebrand disease un vitamīna D trūkuma izraisīts bērna "infantile rickets" kurš slimnīcā tika iinterpretēts tikai par child abuse, beigās Karrissa Cox un Richard Carter jaundzimušo atņēma. Un nez kā iet tai audžuģimenei kas adoptēja bērniņu - vai šiem arī ir tā ka katru reizi pie ārsta ienākot jātrīc un jādreb, vai šos pašus par bērna sitējiem/kratītājiem nenosauks, un sāks krimināli vajāt.)
-
0 rakstair doma
- 2018.02.11, 14:39
- Par Arizonas (ASV) bērnu atņemšanas kultūru. 7 miljoni iedzīvotāju.
"Over the past decade, only tiny Wyoming and West Virginia may have removed children at a higher rate than Arizona. "
"Buried under huge caseloads, many workers defaulted to removing a child if they had the slightest doubt."
( [...] )
Nu, tas tā kā parasti. Viss kā pie cilvēkiem. Bet kur te ir sistēma?
"Two weeks before Devani's second birthday, she was taken away from her parents in Tucson by a state child-welfare caseworker.
"The little curly-haired girl seemed to be well-fed and cared for, but the caseworker cited drugs in the home and alleged domestic violence in deciding that Devani would be safer, at least temporarily, in foster care.
"Instead, over the next four years — as her mother fought to get her back — Devani suffered an odyssey of mistreatment in a succession of foster homes."
"She was physically abused. She was placed with David Frodsham, a man subsequently convicted of child molestation, who investigators suspect repeatedly sexually assaulted her and other foster children while he ran a pedophilia ring."
( [...] )
"In December 2016, Frodsham was sentenced to 17 years in prison after pleading guilty to charges of child sexual abuse and pornography. John Doe was identified as one of the victims in the federal case."
“David Frodsham utilized the State of Arizona and the foster care system to funnel innocent, vulnerable children into his home, so he could run a pedophile ring,” the claim said.
"The neglect and abuse was documented by DCS, but still continued, the claim said.
"“The foster and other children ... were forced to eat hot sauce as punishment, handcuffed to the bed all night, locked outside the home and locked in closets,” the claim said. “John Doe and the other boys were beaten with fists, brooms, belts and other objects to the extent that medical care was frequently required.”
In an internal DCS document obtained by the Star, one caseworker noted in March 2007 that the Frodshams admitted to handcuffing John Doe one night, after he had gotten out of his room.
“The Frodshams did not hide the fact that they used the handcuffs and notified the agency immediately,” the progress report said, adding that the only “corrective action” to be taken against the Frodshams would be a review of policies and a “stern warning that this is inappropriate behavior and against policy.”
( [...] )
"[...] on the evening of last Dec. 29, for reasons that aren’t clear, Devani’s adoptive mother put — and kept — the girl in a bath so scalding that it gave the 5-year-old third-degree burns over 80 percent of her body and clotted the blood in her veins, according to police reports."
"Investigators noted scratch marks on the woman's forearms, and other signs that she might have held Devani down, possibly using a towel to avoid burning her own hands."
( [...] )
***
Sistēma tāda: CPS/DCS darbinieki piesedz to kas audžu ģimenēs darās. Kamēr no bioloģiskās ģimenes var izņemt par aizdomām, uz sūdzības pamata, vai vispār bez pamatojuma - kad bērns ir audžuģimenē, tad sistēma savējos "sargā". (Bet gan jau arī bija kāds(i) DCS darbinieks pedofīlu maizē, lai visus ziņojumus nolaistu uz bremzēm.)
-
2 rakstair doma
- 2018.02.10, 20:33
- Kārtējais punktiņš par to, kādos veidos bāriņtiesas ir vērstas pret ģimeni. Vai kāds savā pašā prātā būdams izvēlētos atvērt tādu bankas produktu kā "pilngadības krājkonts"?
"Pamatīgas problēmas šāda konta atvēršana radījusi kādai ģimenei, kas bērnam bija atvērusi kontu «Latvijas Krājbankā». Banka piedzīvoja krahu [...] Pēc nemitīgām tikšanās reizēm un pat tiesu darbiem pusgada garumā bāriņtiesa bērna vecākiem atļāva no «Krājbankas» konta pārskaitīt nauda uz citas bankas krājkontu. [izcēlumi mani - w]"
Te var redzēt, ka piesedzoties ar retoriku "tikai bērns var rīkoties ar uzkrājumu", bāriņtiesa uzskata ka ar uzkrājumu rīkoties drīkst tikai viņi paši. Un ja bāriņtiesa tā pateiks: būs uzkrājumam kopā ar bankrotējušo banku pazust! (Labi, noguldījumu garantiju fondu nepieminam: kaut gan - ja kontā būtu virs 100k €, tad laicīgi nepārskaitot, naudiņa būtu izkūpējusi: bāriņtiesa būtu lepni parādījusi savu patieso varu).
"Nu jau vairākus gadus Bāriņtiesa [...] aplaimo ar noteikumiem, pienākumiem un pieprasījumiem pēc atskaitēm."
"Gada norēķins iesniedzams bāriņtiesai rakstiski katra gada sākumā ne vēlāk par februāri; tajā jābūt mantas sastāva apzīmējumam un sīkam sarakstam, pieliekot pēc iespējas kvītis tiklab par visiem gada laikā bijušajiem izdevumiem nepilngadīgā labā, kā arī par saņemtajiem ienākumiem un tāpat par ienākumu summām, kas palikušas nesaņemtas."
"Vecāki jūtas pazemoti [...] Ja ik gadu nesniegs Bāriņtiesai vajadzīgos datus, var pat piemērot naudas sodu."
"Šādā situācijā nonākuši simtiem Latvijas bērnu vecāku [...]".
Tātad, kāpēc bāriņtiesa uzskata ka var šādi pazemot, apgrūtināt simtiem ģimenes, kas īstenībā neko sliktu nav nodarījušas, un es pat teiktu - ir daudz, daudz virs vidusmēra ar savām rūpēm par bērna labklājību. Kāpēc? Tāpēc ka bāriņtiesas uzskata, ka ir pajāt par to kā vecāki jūtas, jeb par to kāda ir psiholoģiskā labsajūta ģimenē, viņiem uz to ir uzdirst no visaugstākā zvanu torņa.
Bāriņtiesas par sevi saka: "bērna labākajās interesēs" - pēc noklusējuma, tātad, bērnu neinteresē kā jūtas tēvs un mamma kad viņiem ar sankcijām draud organizācija kas bērnu pat par nepakļaušanos var atņemt, un bērnu varētu interesēt tikai tas, lai kad viņam būs 18, viņam pienākas nauda (pohuj ka paši muļķa vecāki /s to naudu ir pelnījuši un atlikuši malā, atraujot sev kādas īstermiņa intereses) un bāriņtiesai par visām varītēm ir noteikti jāzina līdz pēdējai kapeikai: cik.
Ir izvēle: bāriņtiesas varētu darboties ģimenes pusē: palīdzēt vecākiem tikt galā ar neuzticamām bankām, cīnīties ar banku neuzticamiem produktiem, komisijas naudām, krāpniecisku praksi. Vai otrādi - banku pusē, lai nedrīkst naudu aiztikt, lai nauda stāv, vai sadeg, vai to apēd inflācija, vai banka izšķērdē ieguldot apšaubāmos projektos kas noved līdz bankrotam (kā Krājbanku, kā Parex (tagad Citadele), kā ...). Bērna "interesēs" un punkts. Bet nekādi tas nav bērna interesēs!
Ar likumu esot noteikts ka Bāriņtiesai ir tāda vara, bet skaidrs ka ar likumu nav noteikts ka Bāriņtiesai būtu jābūt kompetentai finanšu pārvaldībā. Pēc mana viedokļa: bāriņtiesā strādā tādi cilvēki, kuri vispār par finansēm neko nesajēdz. Kuriem vispār ir ierobežotas spējas spriest, jo viņi uzskata ka ir tiesīgi lemt pār likteņiem: kas pēc definīcijas jau paskaidro ka viņi nespēj apjēgt cik nekompetenti un kādi nejēgas paši ir.
Tāpēc ka skaidri domājošs cilvēks nekad tādu nastu neuzņemsies.
***
Mans piedāvājums kā ir jāregulē. Bāriņtiesai būtu jāaizstāv ģimenes intereses. Un tā ir vienotība, vecāki - tēvs, māte, bērns (bērni) - viens kopums. Un nedrīkst skatīt "bērna labākās intereses" ne mazākā veidā atrauti no visas ģimenes, visu ģimenes locekļu interesēm. Ir jādomā par to, kā būs labāk visiem. Un tieši tad, tas būs vislabāk arī pašam bērnam.
Jautājumā ar krājkontu: bāriņtiesām būtu jāievēro banku noslēpums, un ģimenes privātums, un jāatsakās bāzt savu degunu šādās (naudas) lietās. Ģimenes budžets ir vienots, un ārpus trešās puses acu kompetences: vienīgais ko bāriņtiesa varētu domāt ir kā budžetu palielināt, nevis kā to sašķelt un sadalīt - tipa ka lai "bērniem" tiek, bet vecāki var kaut vai sprāgt nost, par tiem pajāt /s.
Jā, tas nav viegli. Dažreiz vecāki ir tīri draņķi. Dažreiz alkoholiķi, dažreiz bipolārie traucējumi, dažreiz psihiskas, garīgas saslimšanas. Dažreiz neizturama nabadzība, kamēr sabiedrības mandāts ir tikai "glābiet bērnus". Tipa vecāku slīcēju glābšana tikai pašu rokās /s. Nē - ir jābūt tā, ka ja ir problēmas ģimenei, tad tās ir jāārstē kompleksi. Tās rāda ka pati sabiedrība ir slima, un tāpēc sabiedrība būtu jāārstē. Diemžēl, protams, reti kur sabiedrība kaut ko tādu par sevi spēs atzīt. Nē nē, davai tik izņem bērnus, atdod tos audžuģimenēm (un vēl tā sālīti piemaksā tām), glābiet bērnus, bet vecāki lai nogrimst: tāds mandāts /s.
Diezgan dīvanas, perversas ekonomiskās sistēmas pat veidojas dēļ tā (tāda savdabīga bērnu tirdzniecība, naudas aprite - tieši bāriņtiesu, audžuģimeņu/bērnunamu sistēmas nodokļu naudas apgūšanai, nevis kaut kādi tumši pedofīlu loki).
Es piedāvāju tādu kā hibrīdmodeli - audžuģimene kopā ar bioloģisko ģimeni, tā lai bērnam ir atbalsts abās. Lai sociālais darbinieks nodrošina apvienošanu un atveseļošanu, nevis domā tādos terminos kā atraut, sašķelt, atņemt.
***
Ak jā, un pati ideja ka varētu naudu uzticēt kaut kādai organizācijai turēt 10-15-18 gadus, un tā ka pašam tev nav nekādas kontroles pār to? Manuprāt: neprāts.
-
1 rakstair doma
- 2016.10.27, 13:11
- Par Austrālijas bērnu atņemšanas kultūru. "In February 2008, the then prime minister Kevin Rudd addressed the national parliament and the Australian people to apologise to every person and Indigenous family devastated by the forced removal of children. We know them as the Stolen Generations. Delivered more than 10 years after the tabling of the Bringing Them Home report, it was, symbolically at least, the culmination of a milestone event in Australia’s national story.
[...]
"The distressing truth is that, today, Indigenous children are being removed from their families at a rate that is far higher than at the time of the apology."
"[...] compared with non-Indigenous children, Aboriginal children are: 6.6 times more likely to be subject to a notification of abuse or neglect; 9.8 times more likely to be the subject of a finalised child protection investigation; 9.9 times more likely to be the subject of a substantial finding of abuse or neglect; and 9.2 times more likely to enter out-of-home care."
"[...] statistics showed that Indigenous children were six times more likely to be removed for welfare reasons and that, in 1993, while Indigenous children comprised only 2.7% of Australian children, they were 20% of children in care."
"It was noted that Indigenous children were more likely to be removed on the ground of “neglect” rather than “abuse” with substantiated cases of neglect constituting 40% of all cases for Indigenous children, compared with 23% for all children."
"As of 30 June 2015, there were 43,000 Australian children living in out-of-home care as a result of the intervention of state welfare agencies. This represented 8.1 children per 1,000.
"In the same period, Aboriginal and Torres Strait Islander children comprised 15,000 of the 43,000 children removed from their families. This is 35% of all children placed in out-of-home care, yet Indigenous children are only 5.5% of all children aged 0-17. The removal rate for Indigenous children is 52.5 per 1,000.
"Most disturbingly this disparity is rapidly rising. At the time of the apology, the rate of out-of-home care for Indigenous children was 24 per 1,000. It has risen each year since then to 52.5 per 1,000 in 2015."
***
Ir visādas nianses, bet ideja diezgan vienkārša: tā kā Aborigēni ir parasti ļoti nabadzīgi, tad bērnus atņem par "ekonomisko vardarbību" - ka bērnam netiek (nevar tikt) nodrošināts pietiekami labs dzīves līmenis. Tā vietā lai mēģinātu ģimenes kaut kā atbalstīt, vai saliedēt, vai dot naudu, vai ārstēt - bērnu izņem un stāstam gals. Bet stāstam gals tas nekāds nav! Stāsts turpinās pēc 18 gadiem, kad bērns ir pieaudzis, no no audžu-ģimeņu vai bērnu namu(?) sistēmas tiek izspļauts ārā, sabiedrībā, lai "peld" vai slīkst pats.
Es par to visu rakstu un domāju tāpēc, ka uzskatu ka tāda "adopcijas noslēpuma" un tamlīdzīga slepenības sistēma ir ārkārtīgi kļūdaina, ļauna. Cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties savu vietu pasaulē, no kurienes viņš ir nācis, kas viņš ir, kas ir viņa bioloģiskie vecāki, un kā viņš ir dzimis, un tamlīdzīgi. Tas iet dziļāk par kautkādu prastu bioloģiju. Es uzskatu ka arī adoptētam bērnam ir jāzina no kurienes viņš ir nācis, un kas ir vecāki, lai viņš varētu spēt apzināties kas viņš ir. Melot, mēģināt bērnam iestāstīt ka viņš ir kāds cits, kāds, kas viņš nav, ir kļūda.
Te, piemēram, var pievilkt to ideju ka dažreiz izdomā BabyBox aizliegt, jo lūk, tad bērnam nebūšot iespēja uzzināt, kas ir bijuši bioloģiskie vecāki. Lai gan ir skaidrs ka tas tāds blefs. Reāli nepieciešams ir vienkārši nodrošināt veidu kā bērnu atstājušie vecāki var nodot informāciju par sevi, nebaidoties no represijām. Jo ir jāpieņem kā fakts, ka daudziem jaundzimušais ir par grūtu. (Es varētu izteikties arī rupjāk, bet princips ir tāds pats - ne visi bērni ir gribēti vai paceļami. Valstij izlikties, ka ir kaut kā citādi, būtu muļķīgi.)
[Reāls problēmas risinājums (pasaules pār-apdzīvotības apstākļos) pieskaras eigenikas tematam sāpīgi tuvu, un tāpēc par to kaut kā taktiski runāt ir grūti.]
-
0 rakstair doma
- 2016.10.02, 13:20
- Par UK bērnu atņemšanas kultūru. Sistēma, kad tā ir ieskrējusies, strādā uz to, lai sevi palielinātu. Ja sociālais dienests redz, ka var paplašināt savu darbības lauku, un piesaistīt vairāk naudas un darbinieku, tad neko daudz nav jādomā - jāņem tik vairāk bērnus nost, iekšā audžugimeņu un adopcijas sistēmā. Ir skaidri redzams ka sociālie darbinieki nemēģinās strādāt ar ģimenēm, vecākiem lai bērnus ļautu paturēt ģimenē: sistēmiskā izteiksmē tas nav produktīvi. (Lai gan valstiskā izteiksmē, būtu ļoti produktīvi tērēt resursus lai palīdzētu tieši vecākiem, tieši pieaugušajiem, lai ļaut viņiem tikt galā ar emocionālajām, ekonomiskajām, un tamlīdzīgām problēmām. Un tad ar bērniem viss būs kārtībā automātiski. Kāds labs padoms vecākiem: "nevajag censties bērnu audzināt. sākt vajag ar pašu sevi, audzināt sevi, un tad jau bērns saņems visu ko viņam vajaga".)
Sistēma tā nestrādā. Tam, kā UK šajos gados ir tik dramatiski audzis atņemto bērnu skaits (+ skaits ar gadījumiem "procesā") būs ārkārtīgas sekas nākotnē: tas ko soc.darboņi negrib saprast, ka ar bērna atņemšanu jau nekas nebeidzas (nu, priekš darbinieka, var teikt, beidzas: var ķerties pie nākamā bērna). Nē, bet, priekš valsts nekas nebeidzas, viss turpināsies 18-20 gadus, līdz bērns ir pieaudzis, un varētu paprasīt veikt gala norēķinu ar darboņiem. Kad pieaugs tie bērni, kas šajos gados, kopš 2009. gada, epidēmiski ir nevajadzīgi atrauti no ģimenes. (Kāpēc "nevajadzīgi"? Varbūt tas bija vajadzīgs lai nodrošinātu bērna veselību un drošību - jā jā, bet priekš tam nav jāizolē bērns, vecāku(s) aizgrūžot bez palīdzības prom.)
Es šeit kritizēju likumus, un tā kā likums ir uzrakstīts - ka fokuss ir tikai uz bērna dzīvības "izglābšanu". Nekas, ja tiek sačakarēta viņam visa dzīve. Kāpēc sačakarēta? Tāpēc ka nauda, līdzekļi kas būtu izmantojami palīdzībai, tiks izgrūzti citur, tie tiek tērēti absolūti kaut kam pavisam citam! (Tas, anglijas konservatīvajai sabiedrībai kaut kā ir asinīs - ka palīdzības saņēmējiem ir to jābūt "pelnījušiem". Ja cilvēks kaut ko "nav pelnījis", tādam ļaus nosprāgt renstelē ar vistīrāko sirdsapziņu.)
Un tas ir kaut kā ļoti angliski, orveliski, kā mātei izlemj atņemt bērnu, tāpēc ka viņa ir depresijā - depresijā par to, ka viņai grib atņemt, un atņems bērnu. Vai - kā mātei atsaka regulāras tikšanās ar bērnu, jo viņas emocionālā vēlme bērnu atgūt traucēs bērna adopcijai, un pēc tam nākamajā teikumā - bērnu ir jāvirza adopcijai audžu ģimenē, tāpēc ka viņš no mātes pa procesa laiku ir atsvešinājies. [Tas, pēc formālas loģikas - ja māte nebūtu emocionāli sagrauta par to kas notiek, un nebūtu ieinteresēta bērnu atgūt, tad regulāras tikšanās varētu notikt, bērns būtu ieguvis saikni ar māti, un adopcija netiktu virzīta. Sistēma atsakās redzēt to, ka tikai pati ir esošās sitācijas izraisītājs. Kāda cita angliska aksioma: "Free to those who can afford it, very expensive to those who can't."]
***
"The number of care cases being dealt with by the family courts in England and Wales has risen from an average of about 6,500 a year before 2009 to about 15,000 this year."
"“If… the current rate of increase of [around] 20% were to continue for the next three years, by 2019-20 the figure would have climbed to over 25,000,” [...]"
"Munby [Sir James Munby, the president of the family division] said the reasons for the increase were not entirely clear. “There are, in principle, three possible causes for the increase: (1) that the amount of child abuse/neglect is increasing; (2) that local authorities are becoming more adept at identifying child abuse/neglect and taking action to deal with it; (3) that local authorities are setting more demanding standards – in other words, lowering the threshold for intervention.
"“I do not believe that child abuse/neglect is rising by 14%, let alone 20% a year. So this cannot be the sole explanation. It follows that changes in local authority behaviour must be playing a significant role.”"
***
"One woman who sought help from Newcastle Women’s Aid said she felt judged by social services. “They said I was too upset to look after my child but, of course, I was upset they were going to remove him,” she said."
***
The death in 2007 of Peter Connelly, 17-month-old “Baby P”, prompted a rapid rise in the number of children taken into care. [...] Terror of being seen as responsible for “another Baby P” is thought to have contributed to a highly risk-averse culture in children’s services. This fear may be why the number of babies removed from their mothers at birth has increased so rapidly: according to professor Karen Broadhurst, it more than doubled between 2008 and 2013, from 802 to 2,018. By the end of March 2015, there were 69,540 children in local authority care.
Another factor is an increased focus on emotional harm. If proved on the balance of probabilities, risk of this is an acceptable basis for a UK court to sever a parent’s legal bond with their child. By 2013, the number of children on child-protection plans due to emotional abuse was more than six times as many as for sexual abuse, and nearly three times as many as for physical abuse.
Of the children who become involved in care proceedings, about four in 10 end up in long-term foster care or are adopted; Broadhurst’s research found that just one in 10 babies removed at birth will be reunited with their mother.
***
"[...] more recently the cases of Re B and Re B-S stated local authorities could not cite resource issues as a reason for pursuing permanent separation of a child from its family.
"Early intervention does cost money, but compared with putting a child in care, specialist treatment is not expensive. A therapist at even a high rate of £100 an hour, once a week for two years comes in at under £10,500. By contrast, a local authority taking a care case to a final hearing costs £4,825 in court fees alone. Add in the bill for instructing counsel and expert witnesses, plus a foster placement for an infant that can run to over £100,000 per year and the potential savings from a parent being able to look after their own child – taking no account of the human factors involved – are immense."
"For Prof Brid Featherstone, the split between adults’ and children’s services has been “disastrous” in terms of looking at families’ holistic needs at an early stage. Child protection social workers, she says, have little option but to interpret their role in “the very narrow sense of being simply there for the child”."
-
1 rakstair doma
- 2015.11.02, 11:29
- Saites uz LSM: par Lailu Brici, un precizējums par Anglijā no latviešu ģimenēm atņemtajiem bērniem: 61 ģimene ir sociālo dienestu redzeslokā, bērni ir atņemti 19 gadījumos.
-
10 rakstair doma
- 2015.10.29, 09:01
- Redz, ir sociālie darbinieki kam uzskati sakrīt ar maniem.
"The founding principle for children’s social workers is “the welfare of the child is paramount”. Perhaps social justice for the child, but certainly not for the family."
"[...] when a social worker is working with the family, they are not working therapeutically with the parents. They simply don’t have the time. This is one of the reasons why local authorities have such problems retaining social workers."
"When a child is removed from their parents or carers the parents are mostly left without support, because this isn’t the role of the children’s social worker and adult social care are unlikely to be involved."
"The threshold for children’s social care accepting a referral is not how disadvantaged the family is, but how likely it is their child is being maltreated. Social workers work within the thresholds for intervention set out for them. The focus is on the child and their need for protection, not the social injustice that may have led to that family being in the position they are."
"When the threshold has been met and social care accepts the referral, the focus of the assessment will be the risks to the child. Social workers will look at whether the parents are able to make the changes deemed necessary for the child to remain their care."
Pirmkārt jau piemin ka ir liela sociālo darbinieku rotācija - jo tie, kas redz ka sistēma ir strādā tikai uz to lai bērnu atņemtu, nevēlas šādā darbā palikt. Ja cilvēks redz ka viņa loma šai spēlē ir nevis ģimenei kaut kā palīdzēt, sniegt atbalstu, bet gan policejiski spiest vecākus veikt "izmaiņas" kas ir nepieciešamas lai bērnu viņam "atdotu" atpakaļ (ļautu "paturēt"). Un nevis uz to, lai visi strādātu kopā, lai ļautu ģimenei izkārpīties no problēmu situācijas kopā - sociālie darbinieki vecākus pamet bedrē, pat vēl uzsviež pāris smilšu saujas - jo bērnu atņemšana var kautkā pozitīvi ietekmēt tikai visnožēlojamākās ģimenes kam bērne ne-esamība ļaus kaut kā uzelpot, bet visiem kas nav problēmu aprakti, tas ir tikai kā papildus trieciens.
TVNet vakar pavīdēja ka Lailas Brices gadījumā adopcija tiešām ir nepārsūdzama, un atliek tikai skatīt kā viss process izskatās no cilvēktiesību viedokļa (nevis no paša procesa procesuālās virzības juridiskā korektuma viedokļa - kā tiesas Anglijā sevi slavē). Jo juridiski jau viss ir korekti, un pat viss ir demokrātiski - tauta uzskata ka viss ir tieši tā, kā jābūt. (Ko apstiprina arī komentāri.)
""The fact that the law in this country permits adoption in circumstances where it would not be permitted in many European countries is neither here nor there … The Adoption and Children Act 2002 permits, in the circumstances there specified, what can conveniently be referred to as non-consensual adoption. And so long as that remains the law as laid down by Parliament, local authorities and courts, like everyone else, must loyally follow and apply it. Parliamentary democracy, indeed the very rule of law itself, demands no less."" [izcēlumi mani - w]
***
Tagad atkāpe. Protams, monētai ir otra puse. Var palasīt Reddit /r/raisedbynarcissists. Vecāki bieži vien ir tādi mēsli, ko kuriem bērni bēg.
Interesants gadījums bija Vācijā (te pat Berlīnē) ar Viola Fechner. Tur kopā ir putra ar Jugendamt slepenības noteikumiem, ar slepenību kas saistīta ar nepilngadīgiem bērniem. (+ Vācijā vēl tas joks ka cilvēks par "bērnu" skaitās līdz 26. gadiem, tas ir - ģimene saņem par 25. gadīgu "bērnu" vēl Kindergeld.)
Cik es beigās sapratu, ar Violas meitu bija tā, ka šī 16-gadīga spindzele sastrīdas ar mammu (jo tā negrib viņai aifonu pirkt, vai kaut ko tamlīdzīgi), pati dodas uz Jugendamt un uzraksta kļauzu ka grib visus kontaktus pārraut. Jugendamt viņai izdala dzīvokli, maksā kautkādu kabatas naudu ik mēnesi līdz pilngadībai, un visādi palīdz. Un no otras puses, mātei neziņo kur ir bērns, neļauj kontaktus, utt. Un dēļ slepenības likumiem, nedrīkst mātei pat paskaidrot kas īsti ir noticis, ka viņas bērns ir pēc savas gribas šādi iztaisījies, nevis ļaunais Jugendamt bērnu atņēmis un bez paskaidrojumiem nogrūdis kautkādā patversmē. (Lai gan tā arī notiek, Vācija ir liela un tās birokrātija ir nepielūdzama. Tikai netrāpies zem dzirnakmeņa.) Pati Viola pa to laiku jūk prātā par NWO un JuJu tēmu.
Būtība beigās ir tāda, ka ja notiek šāds gadījums, valstij priekš bērna pēkšņi atrodas lielas naudas ko tērēt. Bet kamēr šis ar saviem vecākiem dzīvo, valsts klusē. (Nu ok, savus 190€ pabalstu ik mēnesi izsniedz. Bet tāda atbalsts, lai bērns varētu sev dzīvokli noīrēt? Kaut ko tādu var tikai kā balvu par sastrādātiem masīviem sūdiem.)
Īsāk sakot, būtu sociālajiem dienestiem sociālākiem jābūt. Un visi lasiet /r/BasicIncome.
-
8 rakstair doma
- 2015.10.28, 08:57
- Rekur izraksts no 01/05/2013 tiesas lēmuma pret Lailu Brici, tiesas procesā par to kā viņai atņem meitu. Un šis, 6. augusta 2015. ir laikam nepārsūdzamais spriedums, par to ka Katrīnu Brici atdod adopcijai.
( ... tālāk ... )
Interesanti ka TVNet agrāk bija nopublicējuši tādu diezgan nomelnojošu rakstu par lietas apstākļiem. Var, protams, arī Lailas Brices pašas stāstu paklausīties - 4 video.
Ko es šeit redzu, ir 2 fakti. 1) Bērnu izņēma tikai 1 iemesla pēc: tāpēc ka bija atstāta uz kādu laiku viena, bez pieskatīšanas (22 mēnešu vecs bērniņš). Mazā bija piekakājusi pamperu un dabūjusi arī ādas iekaisumu. Un tas ir bijis pietiekams pamats bērnu atņemt, un nosūtīt uz adoptēšanu.
(Ņemot vērā to cik ātri bērns var dabūt ādas iekaisumu no pamperiem, es tam nepiedotu daudz nozīmes.)
2) Anglijas sociālais dienests nekādi necenšas bērnu atdot mātei, necenšas palīdzēt, necenšas ģimeni apvienot un atbalstīt. Tā vietā nauda tiek dota audžuvecākiem, nauda tiek tērēta lai uzturētu armiju ar sociālajiem darbiniekiem, nauda ir tiesām un tiesnešiem, nauda ir tiem kas vēlas adoptēt, bet priekš pašiem vecākiem naudas nav. Piemēram, ja bērns ir ticis adoptēts, tad nauda seko skolēnam, vietēja skola saņem papildus £1,900. Ja nav adoptēts, neko.
Trešais fakts būtu ka tiesa atsakās bērnu atdot mātei, jo viņa ir psiholoģiski sagrauta - tāds catch-22 gājiens, ja mātei būtu vienalga par to kas notiek, un viņai tikai smaidītu un mātu ar galvu, tad tiesai tas labāk patiktu. Piemēram, atļautu kontaktu ar bērnu, ja viņa samierinātos ar to, ka bērns tagad ir atdots adoptētāju ģimenei, un nekad vairs nebūs viņas meitiņa, bet būs kādu citu.
Tagad, atkāpjoties nedaudz, 2 gadīgu bērnu vienu pašu atstāt nedrīkst. Bet ko drīkst un ko var darīt? Maza bērna dzīvē posms no 1 gada līdz 3 ir visgrūtākais - tas ir laiks kad bērns faktiski aktīvi cenšas padarīt sev galu. Un sekojoši vecāku dzīvē tas ir visgrūtākais, visneizturāmākais posms.
Ja vecāki ir divi, to var izturēt tikai līdz ar nagiem. Vajaga trešo palīgu - vai vairāk. Tradicionāli palīgā nāca gan vecvecāki, gan viss ciems. Bet ja māte ir viena* pati, un vēl trakāk - svešumā, tas ir neiespējami grūti.
Un kā tad ar sociālo dienestu tur ir, vai tas vecākiem šajā posmā palīdz, vai vienkārši ir kā tāds damokla zobens virs galvas: ja tur bērnu pienācīgi nepieskatīsi, mēs viņu tev atņemsim. Atņemsim un cauri. Tā ka turi sevi rokās, turi sevi robežās: viss ir melns un balts: vai nu bērns ir pie tevis, vai pie mums: un nepārsūdzami.
Kāpēc vispār mazā Katrīna nebija dārziņā? Vācijā gan tikt dārziņā nav viegli: parasti tiek tikai no 2 gadu vecuma (mazākus bērnus ļoti rets dārziņš var paņemt), un tikai no augusta - kad vecākās grupas bērnie visi aiziet uz skolu, un atbrīvojas vietas. Un kā ir Londonā, Mertonas rajonā? Vai tur ir pietiekami bērnudārzu? Kāpēc sociālais dienests nevar vienkārši bērnu iekārtot dārziņā, un ļaut dzīvei ritēt savu ritumu?
Man gan ir aizdomas, ka tas bija dēļ Deivida Kamerona solījuma likvidēt šķēršļus bērnu paātrinātai adopcijai. Ierēdņi to interpretēja šādi: jo vairāk bērnus atdos adoptēt, jo labāk. (Tas ir, mērķis nav strādāt ar bioloģiskajiem vecākiem, nav palīdzēt šai ģimenei. Mērķis ir izveidot pēc iespējas vairāk adoptīvo ģimeņu, un lai velns rauj bioloģiskos vecākus.)
***
Man personīgi liekas ka vajadzētu tādu 24/7 dienestu kur vecāki var bērnu aizvest un atstāt uz kādu laiku, spiedīgas nepieciešamības gadījumā. Līdzīgi kā eksistējošos krīzes centros, bet bez krīzes. Vienkārši uz dažām stundām atstāt, lai pieskata. (Piemēram Vācijā drusku līdzīgi ir schreibaby slimnīcas, kur bērnu var vest, ja viņš ilgu laiku nepārstāj kliegt, piemēram pa nakti. Bet tas ir zīdainīšiem.)
Pēc likuma, bērnu nedrīkst bērnu atstāt līdz 7 gadu vecumam bez klātbūtnes. Pēc ASV vadlīnijām*, bērnu 13-15 gadiem var atstāt vienu, bet ne uz nakti, no 16-17 var palikt viens līdz pat divām naktīm.
______________________________
* tiesas izrakstā minēts ka Laila ir pametusi bērna tēvu un viņš nav bijis meitas dzīvē "nekādi iesaistīts". tas vispār runā gan par to, kādus vīriešus Laila izvēlas, gan arī par to, kāds cilvēks viņa pati ir - prātā nāk tāds "manam bērnam tēvu nevajadzēs" stereotips.
** ASV vispār nav nekāds paraugs. Viņiem norma ir ka pēc bērna piedzimšanas, vecāki jau pēc 3 mēnešiem abi ir atpakaļ darbā, bet bērnu atdod silītē, kur par viņu rūpējas svešinieki.
-
31 rakstair doma
- 2015.03.29, 09:53
- Lūk, diezgan vienkārša lieta - Liepājas bāriņtiesa atņemtos bērnus gatavo adoptēšanai, grib vecākiem aizliegt tikties ar bērniem lai tie netraucē bērnus adoptēt prom. Diezgan skarbs formulējums:
"[3.5] Atbildētājs norāda, ka tā kā 2007.gada 27.martā ir stājies spējā Liepājas tiesas spriedums par aizgādnības tiesību atņemšanu Pieteicējai pār bērniem, bērni ir juridiski brīvi [izcēlums mans -w], viņi ir iekļauti adopcijas reģistrā, par bērniem jau interesējas potenciālie adoptētāji, un lai prioritāri tiktu nodrošinātas bērna tiesības un intereses, Bāriņtiesa pieņēma lēmumu par satikšanās aizliegumu mātei ar bērniem."
Tiesas spriedumu lasot var redzēt ka šeit Tiesa ir pretimnākoša vecākam, daudzas lietas tiek tulkotas par labu mātei (ko pie vēlmes varēja arī atstāt bez ievērības), utt. Paveicās ar tiesnesi.
Papildus interesants moments ir ka šeit nav tieša vardarbība vai tiešs dzīvības un veselības apdraudējums, bet mazu bērnu atstāšana bez aprūpes (cik mazu - no materiāla nav īsti skaidrs, bet pēc piezīmes ka pēc gada bērni "māti vairs neatceras" jāspriež ka gadiņš, zem divi varbūt. (Ap trīs gadiem bērni jau atceras labi - piemēram, ar ko iepriekšējā vasarā ir satikušies, spēlējušies.) Tas ir, māte ir bijusi vieglprātīga, pat stulba, bet ne ļaunprātīga vai vardarbīga.
Būtu plašs lauks sociālajam dienestam, bet tā vietā Bāriņtiesa zvēriski vēršas pret vecākiem, pret ģimeni: nevis palīdzēt, bet izjaukt, atņemt, sodīt. Neļaut tikties, lai māte bērnus "nekad dzīvē vairs neredzētu", nu, gluži tāda vecās derības soģa pozīcija.
Ar bērnu no gada (kad sāk staigāt), līdzi apmēram 3 gadu vecumam, dzīvībai bīstama atstāšana bez aprūpes praktiski ir jebkurš brīdis, kad vecāks uz bērnu tieši neskatās. Sekojoši, jebkura muguras uzgriešana var tikt intepretēta kā bērna dzīvības apdraudējums (un tā tas arī ir - būtu labi, ja vecāki to tiešām izprastu, ka bērna dzīvība tiešām ir no tā atkarīga).
Pat pēc ierobežotās manas pieredzes, pat ar vienu mazu bērnu sāk gribēties lai aprūpē kopā 3 cilvēki, piemēram, var katrs pa 2 stundām (māte, tēvs, vecmāmiņa) - 2 stundu dežūru nolauzi, vari 4 stundas atpūsties līdz nākošajai maiņai. Diviem kopjot bērnu ir par smagu. Par to kāda ir atmosfēra, ja māte ir palikusi tikai viena pati (jebkādu iemeslu dēļ) man grūti stādīties priekšā.
Tas ko es gribu teikt, ir absolūti skaidrs ka bērnu nedrīkst atstāt bez uzraudzības ne uz stundu, ne uz pusstundu. Atstāt vienu uz diennakti ir tiešs veselības un dzīvības apdraudējums (bērnam regulāri jādabū dzert un ēst!), bet jautājums ir šāds: kas palīdzēs vecākiem? Vai ir iespējams palīdzēt bērniem kas ir grūtībās, bez tiesāšanas un sodīšanas?
***
NORAKSTS
Lieta Nr.A42664507
A4077-08/10
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā, 2008. gada 25.martā
Administratīvās rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnesis A. Vīksne,
Piedaloties pieteicējai N.B.,
Atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes – Liepājas pilsētas bāriņtiesas pārstāvim
Līgai Stendzei,
trešajai personai – B.K., trešo personu K. un B.B. pārstāvei I.S.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pamatojoties uz
N.B. pieteikuma par Liepājas pilsētas bāriņtiesas 2007.gada 18.oktobra lēmuma
Nr.1-6/387 „Par nepilngadīgo K. un B.B. satikšanos ar māti N.B.” atcelšanu.( ... tālāk ... )
-
1 rakstair doma
- 2015.03.28, 13:01
- Man gan laikam jāpaskaidro ka tēze "Bāriņtiesas ir naidīgas pret ģimeni, un ir vērstas uz ģimenes iznīcināšanu" ir lasāma precīzāk kā "ir naidīgas arī pret normālu ģimeni", "ir vērstas arī uz normālas ģimenes iznīcināšanu". Skaidrs, ka alkoholiķu un varmāku ģimenē augošu bērnu vajag glābt, piemēram īsti nevar pat komentēt lietu A42582107, kur Bauskā tāda skandālistu ģimene pazaudēja 2 gadus 10 mēnešus vecu meitenīti. Lai gan protams labāk būtu ja ģimeni izdotos vest pie prāta, vecākus pārliecināt pārstāt dzert un pārstāt kauties, utt. Stāsts pat nav par to.
Stāsts ir par Bāriņtiesām, kā tās vēršas arī pret normāliem, adekvātiem vecākiem (vai arī mazāk adekvātiem). Saož vājumu un tad uzklūp.
Raugi, klaji naidīga attieksme no Ģibuļu pagasta bāriņtiesas. Māte ierodas paziņot, ka viņai nepieciešama ārstēšanās stacionārā, un ka grib lai bērnus uz slimības laiku pieskata krustmāte. Bāriņtiesa nekavējoties ieliek krustmāti par aizbildni (nevis uz ārstēšanās laiku, bet kā atdodot bērnus), pašai mātei atņem aprūpes tiesības. Kādu ietekmi šāda Bāriņtiesas rīcība varēja atstāt uz mātes psihi? Pie tam ja māte jau tā ir smagi slima, runā par ārstēšanos. Vai Bāriņtiesa palīdz, vai grauj?
2008. gads, mežonīgie laiki. Redz, pašu LM metodiskie ieteikumi (+2014. gada metodiskie norādījumi) saka šādi:
"Ja vecāki nevar nodrošināt bērnam pienācīgu aprūpi un audzināšanu savas slimības dēļ, nav jāpieņem lēmums par aprūpes tiesību atņemšanu, bet šāds bērns ir atzīstams par palikušu bez vecāku gādības, [...], un viņam ir tiesības uz ārpusģimenes aprūpi- aizbildnību, audžuģimeni vai ievietošanu aprūpes iestādē."
"Princips, ka vispirms jāmeklē iespēja palīdzēt vecākiem un tikai tad, ja situācija ģimenē nav uzlabojusies, jālemj par aprūpes tiesību atņemšanu, attiecas, uz visiem gadījumiem, izņemot tos, kad palikšana ģimenē tieši apdraud bērna dzīvību vai veselību."
(2014. gada ieteikumos jau runā par pārtraukšanu (vispirms ierobežošanu uz laiku). Savukārt Bāriņtiesas ieskatā - "atņemt" un krusts virsū, slims vai vesels, cauri un āmen. Ieteikumi nav noteikumi, Bāriņtiesas bābām pašām sava izpratne, kā labi pagastā valdīt.)
Bāriņtiesām arī jāsaprot, ka neuzticība tām un arī šaubas par leģitmitāti ir pamatotas. Viņi pļauj, ko sējuši visus šos gadus. Bāriņtiesas ir jāreformē, un funkcijas nododot pilnvērtīgam sociālajam dienestam. Un lai iestādes vārdā nav "tiesa" - nav viņu daļa kādu tiesāt.
***
NORAKSTS
Lieta Nr. A42689208
Lietvedības Nr. A 6892-08/8( ... tālāk ... )
-
15 rakstair doma
- 2015.03.27, 18:50
- Lūk, diezgan kolorīta lieta: bērns dzimis 1997. gadā. Viņam esot 9 gadu vecumā izņemts no ģimenes, ievietots bērnu namā (bāreņu nams „Līkumi”). Bāriņtiesa dusmojas ka vecāki ar savu tiesāšanos traucē bērnu adoptēt projām: "jo bērns vecāks, jo mazāk kāds vēlas viņu adoptēt". Kamēr bērnu namā, puisītis sāk klaiņot - tātad bērnu nams nespēj bērna audzināšanu veikt ne cik efektīvi. Bāriņtiesa uzstāj ka bērnu nevar atdot jo nav elektrības mājā, un nav nokārtots trūcīgas personas statuss, bet nekādi nepalīdz, ne risināt problēmu ar parādiem, ne nokārtot papīrus. (Ļaunprātīgā interpretācijā, varbūt pat papīrus ar kautkādiem formāliem iemesliem atsviež atpakaļ, un pēc tam uz to pat pamatojas, t.i., jābūt nokārtotam statusam, bet mēs to jums iegūt neļausim - tra la la, bērns paliek institucionalizēts.)
Bērnam pavadīt dažas dienas ar māti neļauj jo redz mājās viss nav perfekti, un māte nav "pildījusi saistības". Tas ir, runa ir par Bāriņtiesas varas demonstrēšanu, nevis bērna labākajām interesēm.
Šis ir vecs process, te nav atsauces uz EU tiesību aktiem (kas sāk parādīties ap 2011. gadu), ne uz bērna tiesībām uzaugt ģimenē un pārējiem pamatpostulātiem. Šeit var redzēt ka Bāriņtiesa savu misiju izprot tikai kā nodot bērnu namam kārtējo audzēkni; sagraut ģimeni. Palīdzību pēc būtības nesniegt. (Bildē protams neatņemama sastāvdaļa alkohols un graujoša nabadzība. Sociālajam dienestam būtu darbs - ja vien viņi savu darbu gribētu darīt.)
***
NORAKSTS
Lieta Nr.A42542806
Nr.A4648-07/4
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā
2007.gada 17.jūlijā
Administratīvā rajona tiesa
šādā sastāvā: tiesnese D.Ābele,
piedaloties pieteicējai I.O., atbildētāju pārstāvošās iestādes – Jēkabpils bāriņtiesas –
pilnvarotajam pārstāvim Tālim Zalvam un trešajai personai - Z.G.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu I.O. pieteikumā par Jēkabpils bāriņtiesas
2006.gada 4.oktobra lēmuma Nr.1-6/140 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta
izdošanu.( ... tālāk ... )
-
2 rakstair doma